Dzejnieka Kārļa Vērdiņa nelielais dzejoļu krājums visdrīzāk būs piemērots jaunākajam skolas vecumam, kas vēl atceras pirmo burtiņu mācīšanos un mazo bērnu rotaļas, bet jau runā skolas žargonā un domā par bastošanu no latenes un litenes.
Šajā krājumā ir daudz dzejoļu arī par vecākiem. Lai gan tajos netrūkst mīļuma, tie nav pārāk glaimojoši šiem bērnu pasaules svarīgākajiem cilvēkiem. Asprātīgajos, sižetiskajos pantos ir sajūtama "laikmeta sāpe" – bērniem brīžiem ir žēl savu no dzīves apmulsušo vecāku un viņi savā ziņā uzņemas atbildību par pieaugušajiem, kas īsti netiek galā ar dzīvi. Bērni ar savu klātbūtni mierina pieaugušos un dod viņiem iespēju būt labākiem.
Vērdiņa grāmatas ilustrācijas ir mākslinieka Otto Zitmaņa otrais uznāciens uz bērnu grāmatu mākslas skatuves. Pirmais bija daudzveidīgās ilustrācijas grāmatai "Pasakas par bērnu dzīvi" (2005). Arī Zitmaņa košajās gleznās ir sajūtama tā pati rūgtā un jautrā ikdienas dzīves poēzija, ko Vērdiņam izdodas noķert savos pantos.
"Vērdiņa dzejoļiem varētu piemērot daudz jocīgu etiķešu – "ikdienas eposs", "rīmju hronika", "dziesmas par dzīvi". Kaut kas no T.S. Eliota sižetiskajiem garajiem dzejoļiem, kurus Vērdiņš savulaik atdzejoja, te ir sakrustojies ar dresleriskiem pekstiņiem un "māmiņ, mīļo māmuķīti" dobes sirsnīgajām vijolītēm," stāsta grāmatas redaktore Inese Zandere. Vai dzejoļi var būt reizē palaidnīgi un bēdīgi? Reizē skumji un ļoti smieklīgi? Būdami dzejoļi, izskatīties pēc filmām, lugām un multenēm, pēc stāstiem, vēstulēm un pagalma skaitāmpantiem? – Vērdiņa dzejoļi var.