Noras Ikstenas romāna (kas uz grāmatas pēdējā vāka raksturots kā “romāns vīzija”) “Ūdens mirdzēšana” centrā ir sieviete – Marija. Varētu domāt, ka tās drīzāk ir vairākas Marijas, jo galvenajai varonei piešķirtas neierobežotas iespējas un laika daudzums. Autore Marijai dāvājusi iespēju apceļot pasauli un šķietami izdzīvot vairākas dzīves, noskaidrot, kas notiktu citās laika līnijās, paskatīties citām acīm.
Acis, skatiens, redze, pamanīšana ir otrs grāmatas galvenais varonis. Marijas dzīves pieredzes caurvij fragmenti par kādu aci – augšējo redzi – kas vēro notiekošo. Ja sākotnēji šķiet, ka tā ir kāda dievišķa iejaukšanās, kas vērtē Marijas izvēles, drīz vien tā drīzāk atgādina pašas varones iekšējo redzi – morālo kompasu, kas spriež par viņas un citu cilvēku spēju dzīvot. Jā, drīzāk spriež, nevis vērtē. Ierauga un grib to saprast. “Mēs dzīvojam. Un mūsu acs redz brīnumainas, nežēlīgas, skaistas, kroplas, sāpīgas, kaislīgas, neiedomājamas lietas.”
Lai gan šis nav gluži autobiogrāfisks romāns, tajā ietvertie pārdzīvojumi ir ļoti personīgi, citādi tos nebūtu iespējams aprakstīt. Tiesa, no otras puses, Nora Ikstena tiekusies pēc iespējas vārdos ietērpt to, ko mēs visi reiz esam pieredzējuši – tos mirkļus, kuros apkārtējā pasaule sakārtojusies tā, ka pēkšņi nonāc pie kādas ļoti svarīgas atziņas, ieskaties kopīgajā apziņā, gluži vienkārši “saproti dzīvi” un to, cik viss ir vienkāršs un sarežģīts vienlaicīgi.
Risks, rakstot par skaistuma un patiesību saskatīšanu, ir tajā, ka mēs to varam arī nesaprast. Mēs varbūt zinām, ko autors grib pateikt, bet nevaram to ieraudzīt gluži tāpat. Šis romāns man reizēm atgādināja kāda cita ceļojumu bilžu skatīšanos. Tev prieks par līdzcilvēka piedzīvoto, tomēr kādā brīdi tas paliek garlaicīgi. Protams, nav īsti taisnīgi rakstīšanu pat vairākas reizes pielīdzināt foto uzņemšanai, tomēr to izvēlējos kā trāpīgāko metaforu savām sajūtām par “Ūdens mirdzēšanu”.
Realitātē mēs, piemēram, saulrietu redzam skaisti, pat sāpīgi (nespējot noticēt, ka mums ir iespēja būt daļai no tā), taču attēlā tas ir blāvāks, un tāpat ir ar ūdens mirdzēšanu – mēness stari upē pārnesti attēla plakanajā formā izskatās pēc gaismas pleķiem. Ar to nebūt nevēlos nonicināt autores valodu – tā, kā allaž, ir pietiekami vispusīga, groda un pārliecinoša –, drīzāk vēlos teikt, ka šī romāna mērķis bijis neizpildāms. Slavējams, visiem māksliniekiem saprotams, tomēr teju nesasniedzams. Jo mums katram ir sava ūdens mirdzēšana. Un Marija reizēm liekas sveša, jo viņai ir daudz vairāk laika iepazīt pasauli un visas tās šķautnes. Manas iespējas ir daudz ierobežotākas.
Taču jāatzīst, ka reizumis Norai Ikstenai izdevies pietuvoties arī mums visiem kopīgai ūdens mirdzēšanai. Grāmatā atpazīstu to sajūtu, kas rodas, kad atrodies dabā un saproti – esmu daļa no šī, bet vienlaikus esmu tikai sīks kukainītis. Arī mīlestība un bijība pret ūdeni man nav sveša, tāpat kā skumjais, teju nepanesamais aizkustinājums, ko veicina skaistums. Dažās nodaļās Marijas piedzīvotais ir tik varens un garīgi piesātināts, ka šķiet – tūlīt, tūlīt mēs pārkāpsim realitātes robežas un ielūkosimies citās pasaulēs, kuras viņai arī bijis tas gods ieraudzīt. Un uzzināsim, kas slēpjas aiz ūdens mirdzēšanas.
Lai gan no literatūras nebūt negaidu, ka tā būs stingri piesaistīta realitātei, par romāna centru man tomēr kļūst stāsts par Slutišķiem (61. lpp). Tas ir par Mariju, kura dzīvo Latgales laukos, sava dziļi ticīgā vectēva Dorofejeva mājās. Tēli, kuri ieņem daudz skaidrākus apveidus, nodrošina šī stāsta vietu manā atmiņā. Slutišķu Marija man kļūst par visīstāko Mariju, līdz ar to redzu viņu kā visu Mariju sākumu. Stāsts ir romāna sakne, no kura tā koks aug debesīs, kamēr viss pārējais kļūst par laika un telpas masu, kurā Marija un lasītājs vienkārši eksistē, gaida un meklē.
Marija saprot, kāda ir cilvēka vieta pasaulē. Šķiet, ka mēs katrs to kādreiz uz īsu brīdi varam saprast, taču tā nav paliekoša atklāsme. Mēs skatāmies vienā virzienā, bet es redzu ko citu, jo ūdens mirdzēšana ir mānīga un tūlīt, tūlīt pazudīs.
