Talantīgais rakstnieks un tulkotājs Vilis Kasims savā otrajā grāmatā "Lizergīnblūzs" devies vēl savdabīgākos māksliniecisko paņēmienu meklējumos nekā iepriekš. "Lizergīnblūzam" nav itin nekā kopīga ar pietiekami ekstravaganto debijas romānu "Lielā pasaule" (2015), kurš iemiesoja sociālu satīru.
Krājumā aptvertie darbi pat īsti nav uztverami kā stāsti, drīzāk – kā miniatūras dzejprozā, kuras caurstrāvo Kasima neparastā valodas izjūta, īpatnēja sintakse ar visu tās izrietošo savdabīgo ritmu un muzikalitāti. Vietumis pavīd teju vai pārfrāzēti Alena Ginsberga dzejas motīvi, un kopumā prevalē pagājušā gadsimta modernisma pasaules izjūta un atmosfēra ar bītņiku dzejas pieskārieniem un eksistenciālām izjūtām ("Neviens neredzēja, kā tieši nokrita debesis, bet zemē tās bija. Lauskas gulēja starp bruģakmeņiem un daudzdzīvokļu mājām, spīdēja ēdnīcu zupā un cilvēku matos." (78.)).
Tas īpaši attiecināms uz krājuma pirmo ciklu, kas veltīts izdomātājai Zaļupei – fikcionālajai laiktelpai, kura iemieso atmiņas par īpašu laiku (bērnību un jaunības gadiem spožā atblāzmā, pirmajiem ārzemju televīzijas raidījumiem, vecomāti, kura veselības dēļ vairs nevar iziet dārzā u.c. parādībām) un kurai bijusi būtiska nozīme vēstītāja tapšanā. Sadzīviskas epizodes sapludinātas ar dažādām metaforiskām līdzībām – piemēram, atmiņām par laiku, kad "no ciemata pazuda vārdi". Ne velti rakstā minēts salīdzinājums ar Ginsberga "Kaucienu", jo "Lizergīnblūza" centrālais motīvs ir viss aizejošais, ko autors tver ar melanholisku, taču krāšņu grūtsirdību. Asociāciju traģikomiskā iedaba, lietojot paša Kasima izdomas piesātināto valodu, ir pielīdzināma "putekļos sabirzušām vakardienām".
Elēģiskās noskaņas savā ziņā ļaujas salīdzinājumam ar transformētu baroka literatūras muzikalitāti, kas piezemēta un iemērkta postpadomju realitātē. Kasimam svarīgi ieskicēt konkrēta laikmeta detaļas, kas to spilgti un asociatīvi raksturo; tas ir būtiski, jo jaunākajā oriģinālprozā un it īpaši stāstos vai miniatūrās šī tendence ir sākusi atdzimt. Vienlaikus gan jāņem vērā, ka autoram tā nav tikai virspusēja tīksmināšanās par valodas iespējām – katrs teksta elements tiek noslēgts loģiskā kompozīcijā un lietots pamatoti. Vairākās miniatūrās ietvertais pārfrāzētais atgādinājums memento mori! (atceries nāvi) Kasima melanholisko intonāciju padara pašironisku ("Šo stāstu sāku rakstīt aizvērtām acīm, lai neskatītos uz savām rokām, neredzētu, kā tās turpina kalt, lēnām sarukdamas līdz sausiem stumbeņiem," (14.) un "(..) jo laimīgas beigas var būt tikai melīgiem stāstiem, un patiesībā jau es tikai velku laiku, līdz man atkal paslīdēs kāja un es kritīšu, bet šoreiz līdz galam, līdz uzgāzīšos ar seju uz klaviatūras un tā pielikšu vienīgo iespējamo punktu šim stāstam." (15.))
Dažās miniatūrās vēstītājs ir sieviete; savukārt citos darbos tiek aprakstīts kaut kas vielisks, netverams. Cilvēks un atmiņas izgaist kā dūmi, kurus var tvert elpas vilcienā – gan fiziskā, gan metafiziskā izpratnē. Proti, reālistiski stāsti ir izkārtoti līdzās absurdiem – spēcīgās vētras dēļ kavēta drauga dzimšanas dienas ballīte jau otro gadu pēc kārtas; sieviete zvana savam vīrietim, lai telefonsarunā ar to izšķirtos, taču pārpratumā ir piezvanījusi kādam citam, un šķiršanās vietā rodas jauna iepazīšanās; ekstravaganta meitene sajauc vēstītajam prātu, aicinot uz "pārgājienu", kurš izrādās "iekšējs pārgājiens" viņas dzīvoklī; savukārt viss krājuma titulam atbilstošā "Lizergīnblūza" miniatūru cikls veltīts motīvam par laiku, kurš ir beidzies.
Autors apzināti parodē dažādus dramatiskus un klasiskajā literatūrā sastopamus elementus. Kāda melanholiska atkāpe kapsētā tiek atšķaidīta ar gotikas, šausmu un mistērijas pavedieniem, citā miniatūru ciklā – "Divās valodās" – kā vadmotīvs izmantoti dažādi pārpratumi cilvēku attiecībās, pēkšņa atklāsme par kādu it kā sen zināmu, taču līdz galam neapjaustu atziņu, arīdzan fantastikas garā ieturēta atskārsme par to, ka "nekas vairs nav īsts". Tādējādi Kasims veikli izmanto arī epifāniju satvaru un tradīciju, savukārt konsekventi vēstītāja intonāciju pavadošās skumjas transformētas paša jēdziena "blūzs" kodolā – galu galā, tas nav tikai mūzikas žanrs, bet gan "skumjas" tiešā šī vārda nozīmē.
"Zaudējuma smarža" ir viens no kolosālākajiem jaunākās īsprozas darbiem un vienlaikus šī krājuma virsotne – tajā aptvertas atmiņas par izmisīgajiem centieniem stūrgalvīgi un jebkādiem līdzekļiem iegūt laimestu. Arīdzan krājuma finālā aprakstītā vēstītāja dekonstrukcija spoguļa priekšā skūšanās laikā atzīstams par vienu no iespaidīgākajiem krājuma darbiem.
Lai gan miniatūras šķietami nepretendē uz plaša mēroga vizuālu tvērumu, vienlaikus jānovērtē Kasima epizodiski ornamentālistiskais vēriens: "Vējš mani sagrāba un pacēla gaisā, un nesa projām, līdz es pamanījos izmisīgā salto nolikt kājas uz zemes pie mūsu sētas, ko vēl nesen pats biju nokrāsojis karaliskā purpura krāsā." (23.) Vairākās miniatūrās sastopamās pēkšņās atklāsmes par kokiem un ēnām interpretājamas kā brīnišķīga atsauce uz Franca Kafkas miniatūru "Oda kailajiem kokiem" un citiem modernisma autoriem.
Mēģinot definēt to, ko ar visu iepriekš minēto paveicis autors, latviešu literatūras kontekstā var meklēt radniecību ar Arvja Kolmaņa īsprozu, taču – tikai nosacīti, jo Kasims ir pietiekami oriģināls un unikāls. Viļa Kasima krājums raksturojams kā absolūts pretstats šobrīd (jo īpaši – 2020. gadā publicētajos krājumos!) dominējošajai psiholoģisko stāstu jūrai; tā ir literatūra tiem, kas alkst pēc avangarda un neparastas lasīšanas pieredzes.
