Klajā laista grāmata par ebreju glābēju Žani Lipki
Foto: Publicitātes foto

Žaņa Lipkes memoriāls sadarbībā ar apgādu "Zinātne" izdevis grāmatu par ebreju glābēju Žani Lipki. Grāmatas veidotāja ir Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone.

Ebreju glābējs Žanis Lipke dzīves laikā Latvijā nav baudījis nekādu oficiālu atzinību, nav ticis publiski intervēts, apbalvots vai godā celts. Viņš ir atstājis aiz sevis pāris vispārzināmu "mazā cilvēka" avotu – dažas izziņas, vēstules, autobiogrāfiju, fotogrāfijas. Toties Lipkes darbi ir palikuši laikabiedru atmiņās, kas pierakstītas dažādos laikos un veidos. Refleksijai par holokaustu bija nepieciešams laiks. Turklāt padomju varas visai noraidošā attieksme pret ebreju iznīcināšanas piemiņas saglabāšanu ir iemesls, kāpēc vairums dokumentu, ko lasītājs atradīs grāmatā, ir tapuši relatīvi vēlu.

Grāmatas "Cilvēkglābējs Žanis Lipke" pamatu – 1. daļu veido 20. gadsimta 60.–70. gadu ebreju aktīvista un disidenta Dāvida Zilbermana savāktais materiāls par Žani un Johannu Lipkēm. Laikā, kad padomju vara neizrādīja nekādu interesi par holokaustu, par cilvēkiem, kas tajā šausmu laikā varonīgi glāba savus līdzcilvēkus no drošas nāves, Dāvids Zilbermans bija viens no tiem, kas centās iegūt iespējami vairāk liecību par notikušo. Sākumā šīs liecības tika publicētas t.s. "samizdatā" – nelegālā, padomju cenzūras neskartā izdevējdarbības formātā – un izplatītas ebreju aktīvistu vidū ar nosaukumu "Kā zvaigzne tumsā. Atmiņas par Jāni (Žani) Lipki". (Dokumentos rakstīts Jānis Lipke Jāņa dēls, tomēr vairākums cilvēku viņu pazina kā Žani.) Vēlāk, pēc 2000. gada, tās, precizētas un papildinātas, piedzīvoja arī vairākus izdevumus gan latviešu, gan angļu, gan krievu valodā. Šo izdevumu lielākā vērtība ir tā, ka tajos izmantotas Dāvida Zilbermana pierakstītās paša Žaņa Lipkes atmiņas, kuras padziļina citu laikabiedru skatījums.

Atšķirīgi vērtējamas Žaņa Lipkes padomju gados rakstītā autobiogrāfija un liecības Viktora Arāja prāvā. Padomju laikā rakstītās autobiogrāfijas ir ļoti subjektīvi un pašas personas revidēti dzīves apraksti, tiem bija galvenā nozīme cilvēka profesionālajā karjerā; jo "sarkanāka" šī biogrāfija izskatījās, jo izdevīgākā gaismā parādīja tās autoru potenciālajam darba devējam, vīzu daļai vai pensijas saņemšanai. Žaņa Lipkes autobiogrāfija nav izņēmums – tajā parādās gan faktu noklusēšana, gan vairāku epizožu minēšana, kuras vēsturniekiem būtu problemātiski pierādīt. Tomēr šis dokuments mums ļauj gūt nedaudz dziļāku priekšstatu par viņa dzīvi pirms Otrā pasaules kara.

Grāmatas 2. daļā apkopoti kinorežisora Herca Franka (1926–2013) videointerviju transkripti ar Žaņa Lipkes sievu un dēlu, atšifrējumos, protams, zaudējot daļu no sarunu burvības, bet ir mēģināts saglabāt varoņu runas veidu un valodu. Nozīmīgas ir arī Žaņa Lipkes memoriāla darbinieku intervijas gan ar izglābtajiem, gan ar to pēcnācējiem. Svarīgi ir saprast, ka aculiecinieku atstātās liecības ir subjektīvas. Pašu redzēto, piedzīvoto vai arī no vecākiem saņemto cilvēks konstruē uz tajā laikā un vietā esošo lielo vēstures stāstu, ko piedāvā politiskā elite vēstures grāmatās, filmās utt. Tādēļ arī bieži, sevišķi padomju laika stāstījumos, atmiņām piemīt konkrētā laikmeta ideoloģiskais naratīvs. Ja ar šo naratīvu stāstītājs nav iepazinies, tad visbiežāk stāstījums būs deformēts un haotisks. Lasītājs noteikti atpazīs šādus stāstus arī grāmatā.

Savukārt 3. daļā ir Žaņa Lipkes memoriāla dibinātāja Māra Gaiļa stāsts par tā tapšanu un misiju: "No Lipkes bunkura līdz muzejam": "Domāju, ka, izceļot Lipkes fenomenālo darbību un citu glābēju stāstus, varētu mēģināt parādīt medaļas otru pusi − to, ka starp latviešiem, kā jebkurā tautā, ir bijuši ne tikai nelieši, bet arī svētie. Tādējādi Lipkes muzejs kļuva arī par latviešu tēla lietu – Žanis Lipke bija latvietis, kura stāsts jāizstāsta mums pašiem."

Source

DELFI Kultūra

Tags

Holokausts Māris Gailis Žanis Lipke
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form