Krist tumsā un izkārpīties gaismā. Recenzija par Osvalda Zebra romānu 'Māra'
Foto: Dienas Grāmata/LETA

Kad gads jau aizrit rudenīgākās noskaņās, noderīgi atgriezties pie kāda literāra darba, kas tika izdots vasaras karstumā un varbūt ir palicis nepamanīts vai apzināti atlikts lasīšanai uz vēlāku laiku. Romānu "Māra" ir vērts lasīt arī tiem, kuriem rudens sen vairs nesaistās ar jauna mācību gada jēdzienu, jo jāatzīst – lai gan Osvalds Zebris oriģinālliteratūras lasītāju lokā ir labi zināms vismaz pēdējos desmit gadus, rakstnieks turpina pārsteigt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kaut arī tradicionāli latviešu kultūrā bērnu literatūra ir bijusi mākslinieciski izkopta un spēcīga, turklāt 21. gadsimtā piedzīvojusi šķietamu renesansi, šobrīd patiešām akūti trūkst darbu, kas aplūkotu tieši jauniešu pasauli. Ne velti starp visvairāk lasītajiem žanrā nereti kļūst tulkotie ārzemju autoru darbi (kaut vai Stīvena Čboski "Čārlijs, malā stāvētājs") vai arī grāmatas izkonkurējušie, pēdējos gados strauji populāri kļuvušie jauniešu seriāli ("13 Reasons Why"/"13 iemesli, kādēļ..."). Viens no pēdējiem mākslinieciski spilgtākajiem darbiem, kur aplūkota tieši vecāko vidusskolēnu dzīve, bija Māra Runguļa garais stāsts "Mana mīļā učene" (2013). Jāmin arī Maijas Laukmanes darbi, it sevišķi – "Gaiss smaržo pēc mīlestības" (2013), Skaidrītes Gailītes "Patrīcijas dienasgrāmata" (2008), arīdzan nupat izdotais Agneses Zarānes garais stāsts "Slīdošās kāpnes" (2019).

Diemžēl daudzi šī žanra darbi spītīgi paliek izklaides literatūras rāmjos. Veselā virknē "jauniešu romānu" tiek piedāvāts ārkārtīgi stereotipisks pasaules modelis, kurā likumsakarīgi tiek atražotas noteiktās tradīcijās ieturētas fabulas. Tādējādi tiek piemirsts, ka šo darbu mērķauditorija patiesībā alkst lasīt par ikdienišķām un dzīvē sastopamām problēmām, nevis par neiedomājamām dēkām un piedzīvojumiem ar naivu atrisinājumu. Varētu šķist, ka uz minēto piemēru fona "Māra" īpaši neizceļas, jo romāns piedāvā ielūkoties klasesbiedru nodevībā, sarežģītās attiecībās ar ģimenes locekļiem un it kā tipiskā jauniešu psihodrāmā, taču ne gluži – Osvalds Zebris ar "Māru" pārkāpj ierastās žanra robežas.

Romānā atspoguļotā pasaule ir tumša, ekspresīva un kairinoša, tās apraksti ļauj Zebrim realizēt savu izcilo valodas izjūtu: mobilo tālruņu zibspuldzes uzplaiksnī kā "mirdzoši dzēlieni", lietusgāzes "rībina pa bleķa palodzi", vēja brāzmas ir tik spēcīgas, ka "mati griežas ap galvu kā tukša karuseļa ķēdes", balsis "pāriet garā ķērcienā, stārķa klabeklī, (..) pulksteņa tarkšķī", savukārt atbalsis "aizskrien pa tukšajiem gaiteņiem, nobūkšķ pret biezajām rūtīm, pret reklāmu plakātiem, acumirklī ir atpakaļ". Varētu teikt, ka apokaliptiskā pasaules izjūta nav radīta vien stilistiskos nolūkos – tā projicē ārkārtīgi saasināto jauniešu dzīves uztveri. Autoram brīnišķīgi un reālistiski ir izdevies parādīt rūpīgi izstrādātus psiholoģiskos portretus – pat vismazākais sīkums kļūst par pamatu nepārvarama konflikta dzimšanai, jo romāna raksturus pavada teju vai fatāls, stūrgalvīgs kategoriskums, neiecietība un tieksme itin visu pārdalīt melnbaltās galējībās. Jāpieļauj, ka minētās kontūras kaut attālināti sevī atpazīs daudzi lasītāji, turklāt – neatkarīgi no vecuma.

Kā jau tas sagaidāms no Zebra, darba kompozīcija ir piņķerīga un prasa rūpīgu un nesteidzīgu lasītāju. Romānā sastopami brīnišķīgi dialogi ar caurvijošu intrigu, kura pamazām tiek atšķetināta. Lasītājs it kā netīši kļūst par šo dialogu liecinieku un tādēļ līdz pat pēdējam brīdim ir spiests lauzīt galvu un minēt, kādas ir attiecības starp raksturiem un kādus noslēpumus tie viens no otra slēpj vai ir spiesti noklusēt. Likumsakarīgi rodas arī dažādi pārpratumi jeb – lietojot Māras analoģiju – "tauriņa efekts". Tieši tas rada kvalitatīvu un psiholoģiski spoži uzrakstītu literatūru, kuras elementi līdztekus Elīnas Brasliņas ilustratīvajam materiālam atgādina savdabīgu dialogu ar "film noir" estētiku un tradīciju. Zebris ir viens no šībrīža izcilākajiem subjektīvā vēstījuma meistariem – sākot ar "Gaiļu kalna ēnā" (2014) raksturu galeriju, beidzot ar Māru, kurai, starp citu, kā pamanīs vērīgākie lasītāji, arīdzan būtisks viņas "koka nams" un ap to saistītās reālijas.

Ja Māras domubiedri un naidnieki it kā izšķīst vienotā masā un paliek fonā, lai gan būtībā ir veidoti pietiekami atšķirīgi, Māra kļūst par vienu no pamatīgākajiem jaunietes tēliem jaunākajā latviešu literatūrā. Māras rakstura vitalitāte tiek panākta ar asprātīgu pašironiju – viņa nekautrējas retoriski uzrunāt savu likteni ("Ē, likteņratu griezēji un grozītāji! (..) Jums laikam vēl nav bijis gana jautri?" (120.)), epizodiski sastopama arīdzan pasmiešanās par dažādiem mūsdienu netikumiem, tiesa gan – drīzāk Osvalda Zebra, nevis Māras balsī: "Ja no viņu (skolas audzēkņu vecāku – A.K.) plaukstām liktu izzust samsungiem, aifoniem un huavejiem, izskatītos, ka tie salutē runātājam uz skatuves kādā nacistu adorācijas vakarā." (45.) Visu romānu caurvij ārkārtīgi nospiedoša nolemtība, vientulība un vēlme saprast sevi ("(..) man neatliek nekas cits, kā krist tumsā vienai. Cik tālu zemzemē ir mana sakne?" (62.)), tiesa gan – tumsu nomaina nelielās uzvaras pār ikdienas sīkumiem un sadzīviskiem konfliktiem: "Man kļūst silti, saulīte uzlēkusi aiz manas muguras skolas tumšā gaiteņa galā, mīļā Māra manī uzvarējusi." (102.)

Lai arī jauniešu savstarpējā saziņa romānā ir asa, triviāla, pārsātināta ar anglicismiem (OMG, "what?", "you mean", "fakaps", "setupošana" utt.), saskaldīta, augstprātīga un žultaina, Māras iekšējā pasaule ir gleznaina un trausla, visu redzoša un visu dzirdoša. Cauri bērza zaru kontūrām un lapām ieraudzīta govs Mārai liek atcerēties bērnības epizodes, no gaismu un ēnu rotaļām izaug dažādu dēmonisku asociāciju ķēdes, mītiskais kļūst par reālo un otrādi. Māras mēģinājums fiksēt jaunības dienu mirkļus kā spilgtas fotogrāfijas, kurās ar biezu krāsu gammu iemūžināts neizbēgami aizejošais un netveramais, lasītāja acīs pārtop par sentimentālu un varbūt pat mazliet melanholisku vērtību: "Vēl taču nupat – pirms dažām dienām – mēs triecām uz nebēdu, saskandinājām uz terases zem pilsētas saulē noputējušā vītola, saķērušies elkoņos cilājām viens otru uz muguras, cigarešu pelni bira uz basajām kājām, mēs gulējām starp ziedošām asinszālēm, un naktī baltas adatas spiedās caur tumšo nakts palagu. Pati gaisma mums miedza ar aci. Es esmu apstājusies un skatos pilsētas sejā. Dzirdu visu, redzu visu, manas lūpas seko tam līdzi, es saprotu, ka vēl viens solis un būšu tajā – visu vai neko – teritorijā." (25.)

Lasot darbu, tomēr nepamet sajūta, ka tas ir pārlieku izstiepts. Zebra vēlme vienkopus risināt zemiskos konfliktus starp klasesbiedriem, gadiem sasāpējušas attiecības starp māti un meitu, alkas pēc trūkstošā tēva un pārlieku izplūdušie dialogi romāna beidzamajā daļā mazliet iegāž darbu kopumā. Jāatzīst, ka atsevišķu motīvu aplūkošanā kino ir atkal bijis soli priekšā literatūrai – gluži kā Jura Kursieša "Modris" (2014), kuram vienīgā iespēja satikt tēvu ir pašam paveikt noziegumu, arī Māra pēc sāls puda apēšanas nokļūst pie sava tēva; savukārt dažādas marginālas ar skolēniem saistītas situācijas ir parādītas arī Jāņa Norda brīnišķīgajā filmā "Mammu, es tevi mīlu" (2013) un Andra Gaujas "Izlaiduma gadā" (2014). Arī viens no kaimiņvalstu kino jaunāko laiku iespaidīgākajiem un marginālākajiem piemēriem ir igauņu režisora Ilmāra Rāga "Klase" (2007), kurā parādītas starp jauniešiem briestoša konflikta galēji traģiskas sekas – absolūta izrēķināšanās vienam ar otru.

Skola kā cilvēcību atņemoša, pazemojoša un pazudinoša vide oriģinālliteratūrā ir ienākusi vairākkārt un arī "jaunākajos laikos" (nu jau jāsaka – gadsimta sākumā tapušajos Gundegas Repšes un Paula Bankovska darbos), taču uzreiz būtiski piebilst, ka visbiežāk tie nav primāri jauniešu mērķauditorijai paredzēti darbi, un tieši tādēļ laikmetā, kurā itin visu nosaka mārketings, 10.–12. klases skolēns, visticamāk, izvēlēsies grāmatu ar sev definētu noteiktu žanrisku apzīmējumu. Diemžēl vai par laimi, ka tā, – lai lemj latviešu literatūras skolotāji. Noslēgumā vien jāmin, ka Zebra romāns par jauniešiem ir paradoksāls atgādinājums, ka tie tiecas būt pieauguši, vienlaikus neapzinoties, par cik daudzām lietām joprojām apmulsuši ir paši pieaugušie. Tieši tādēļ pastāv cerība, ka darbs nepazudīs nežēlīgajā informācijas un populārās kultūras straumē un atradīs visdažādākā vecuma lasītājus.

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Osvalds Zebris recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form