Laika nozīme. Refleksija par Henrika Eliasa Zēgnera otro dzejas krājumu 'Paradīze'
Foto: Neputns

Henriks Eliass Zēgners aktīvi piedalījies Latvijas dzejas scēnā no pusaudža gadiem, viņš publicējis savu pirmo krājumu uz pilngadības sliekšņa 2013. gadā, un nu – pēc gandrīz vēl desmit gadiem – lasītāja pārdomām tiek piedāvāts otrais dzejas krājums "Paradīze", kurā mūs jau sagaida pieredzējuša redaktora dzeja. Dzeja, kurā autors rosina mūs atkal pārdomāt laika nozīmi un stāties pretī laika neprognozējamai dabai.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Mēs sakām: "mans laiks", "nav laika" un "pagāja laiks", lietojam tādus vārdus kā "savlaicīgs", "laikmetīgs" un "laikietilpīgs." Visos šajos valodas ikdienišķajos lietojumos vārda "laiks" nozīme izslīd no fokusa. Skaidrs, ka laiks nav kaut kas, kas var būt un var nebūt, tas nav gluži tas, kas paiet – uz priekšu vai garām. Kad kaut kas beidzas laikā, tas neatgriežas.

Nevienam laiks nepieder un nekur neietilpst, ja vien neskatām to kā ceturto dimensiju abstraktā laiktelpas modelī. Laiks ir kā papildus aspekts tam, ko spējam izjust un aprakstīt tā, kā tas ir, kad tieši laiks to nenovēršami mainīs – vienalga, vai šo izmaiņu pamatā būs vērotāja kustība telpā vai arī nekustība, kas tikai pasvītros kustību iekšpus un ārpus šī vērotāja – nosacīti būtisku, kā laiks rāda. Laiks ir dažāds, subjektīvs un objektīvs, bet, par to domājot hronoloģiskā nozīmē, tas vienmēr saistās ar kaut ko priekšā – paveicamo, izaicinājumu un bailēm no dzīves.

Varbūt tās ir tās pašas arhetipiskās bailes vai nedrošība, ko atzīst Henrika Eliasa Zēgnera liriskais varonis ("Esmu nobijies [..] esmu galīgi maziņš nobijies, tu/esi silta, dzīva un mani biedē". (10.lpp.))? Lasot viņa otrā dzejoļu krājuma līdz klusinātai vienkāršībai nopulētos dzejoļus, negaidīti atklājas laiks – kā viena no lasījuma dimensijām, kā paradokss un neatrisināms uzdevums. Lai arī nav tā, ka daudzi dzejoļi kaut kā īpaši risinātu laika tēmu, autora attieksmē pret līdzcilvēkiem, pasauli un sava mākslas darba matēriju ir kaut kas tāds, kas laiku liek uztvert kā draudīgu dzīves nosacījumu, ar visu to smagumu, ko šāds neredzams nosacījums nes.

Laika nozīme. Refleksija par Henrika Eliasa Zēgnera otro dzejas krājumu 'Paradīze'
Foto: Publicitātes attēli

Zīmīgi, ka krājums saucas "Paradīze". Paradīzē laika nav, tā ir pirms un pēc laika. Tā grāmatas nosaukums ar ideālā pretnostatījumu vēl vairāk pasvītro cilvēka nožēlojamo stāvokli, kad laiks – lineārais, hronoloģiskais – ir sava veida sods. No paradīzes izdzītajam cilvēkam lemts zināt, ka viņš ir galīgs, pat ja viņa nemirstīgajai dvēselei ir iespēja atgriezties žēlastības stāvoklī. Tā to savā darbā "Par Dieva pilsētu" apraksta viens no laika filozofiem Svētais Augustīns, piezīmējot: "Kā gan kāds var patiesi izjust svētlaimi, ja nav nekādu pierādījumu, ka tas tā būs mūžīgi, un tam vai nu nav zināšanu par patiesību, vai arī viņš ir akls pret tuvojošos postu, vai arī, ja viņš to apzinās, tad mokās un baidās?"

Paradīzes motīvs krājumā atkārtojas vairākkārtīgi. Tā simbolizē mieru, labsajūtu, sakārtotību attiecībās un vēl kaut ko īpašu, ko laiks šajā dinamiskajā pasaulē padara neiespējamu tādā nozīmē, ka tas nevar ilgt. Dzejnieks sniedz dažādus paradīzes raksturojuma piemērus: "Paradīze ir divos pusaudžos, kad tie nobasto matemātiku, / ģeogrāfiju, angleni, lai brauktu uz jūru/izdzertu "Lucky Dog" sidru un mēģinātu nokniebties mežā / par spīti tam, ka ir ziema un visur ir slapjš." (6.lpp.), "Paradīzē viemēr ir ļoti silti, var peldēties cauru dienu [..]" (9.lpp.), "dusmas nepalīdzēs, / ar varu tu netiksi paradīzē" (26.lpp.), "[..] lai top par pieminekli mūsu īsajai / laimei, paradīzes atlūzai, vienīgajam, kā dēļ ir / vērts dzīvot šajā sapistajā pasaulē." (34.lpp.) "Sapņošu gaišu sapni. Tu tur būsi. [..] Tepat, paradīzē, – atvērta spīdoša brūce." (36.lpp.)

Krājuma pirmais dzejolis vien ietver veselus 12 paradīzes modeļu variantus un ir arī raksturīgs piemērs atkārtojumā balstītajiem autora iecienītajiem formas paņēmieniem – garas daudzzilbju rindas lauzumam vārdu savienojuma vidū (kas it kā ļauj ievilkt elpu pirms formulējuma pabeigšanas, attur šīs beigas un izvērš tās laikā) un anaforai. Vispār vārdu, retāk – zīmju atkārtojums veido krājuma tekstā īpašu zīmējumu un, protams, arī darbojas kā spēle ar laiku – atkārtojums vienmēr ļauj atgriezties vienā un tajā pašā punktā, it kā apstrīdot ilgšanu vai attīstību.

Laika nozīme. Refleksija par Henrika Eliasa Zēgnera otro dzejas krājumu 'Paradīze'
Foto: Publicitātes attēli

Mēģināts ar šo īpašo punktu palīdzību iet dziļāk laika būtībā, uztaustīt dziļākus laika slāņus, iespējams, tīri intuitīvi nonākt līdz tam, ko kristīgajā domā saprot ar kairoloģisko laiku. Tomēr tādu vārdu savienojumu kā "mazais un mīļais" biežais atkārtojums vairākos krājuma tekstos drīzāk liek domāt, ka laikam te piemērota subjektīva, pat intīma pieredze, kur ilga, dziļa un pieredzēta ir tumsa, depresija: "es māku kāpt līdz spirāles apakšai / un sapistu sirdi baroties no sakņu sulas." (40. lpp.)

Bet līdzīgi kā paradīzi grūti nofiksēt, lai analizētu un preparētu, tā arī laiku nevar apturēt, lai izpētītu. Tiesa, dzejnieks dod dažas brīnumainas receptes laika studēšanai – laika dziļuma mērīšanai, piemēram: "[..]laiks plūda bez / šķēršļiem, bez pieturas punktiem – izplūdis kā benzīns uz mitra asfalta pagalmā." (18.lpp.) Benzīna traipa metafora piešķir laikam vēl vienu interesantu īpašību – tas mirdz. Vispār mirdzēšana (tumsā) ir īpatnēja Zēgnera tēlainības pazīme, šis mirdzums nenorāda uz objektiem, kas (tumsā) slēpjas, nav īsti arī fenomena atklāšanās, bet ir drīzāk abstrakts mirdzums, kas ļauj nojaust kustību (kā to vizualizē arī Sabīnes Verneres ilustrāciju abstraktie objekti).

Meklētais abstraktā līmenī tomēr ir dzejnieka talanta un intuīcijas pārziņā. Vārdos izpaustais lielākoties ir izteikti vienkāršs. Vienkāršas situācijas, vienkārši tēli, stilistiski vienkārši izteicieni, pat vienkāršruna – Zēgnera darbi vispirms uzrunā kā vienkāršu attiecību atveidojums. Tādēļ viņš labprāt lieto personu vietniekvārdus un darbības vārdu personu formas – es, tu, mēs. Garais dzejojums "Es esmu redzējis…" (22.-24.lpp.) izteiksmīgi ekspluatē ar revolucionārām konotācijām saistīto "mēs", lai radītu savas paaudzes tēlu.

Tā mans laiks kļūst par mūsu laiku, kas tiek iezīmēts pret citu laikmetu un citu paaudžu laikiem. Vēlreiz jāuzsver, kā dinamiku krājumā nodrošina lauzumi un pauzes, tostarp dizaina koncepcija, dzejoļus izvietojot dažādā vietā lappuses laukā. Periodi ir nevienādi, neregulāri, nedaudz nervozi, laika patēriņš lasīšanā jāsadala starp baltiem laukumiem un burtu pārpilnību citos atvērumos. Bet Zēgnera laiks ir tieši šāds – neregulārs un dinamisks, tam būtu grūti piemērot tradicionālo mērauklu. Laiks ir pieredzē.

Laika nozīme. Refleksija par Henrika Eliasa Zēgnera otro dzejas krājumu 'Paradīze'
Foto: Publicitātes attēli

Tags

Recenzija Ilva Skulte Henriks Eliass Zēgners
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form