‘Latvieši lodēm neklanās’ – ko mēs zinām un nezinām par latviešiem Sarkanajā armijā
Foto: DELFI

Apgāds “Latvijas Mediji” ir laidis klajā Latvijas Kara muzeja Kolekciju un vēstures pētniecības nodaļas vēsturnieces Ilzes Jermacānes grāmatu “Strēlnieku dzīvība sarkanā. Latviešu strēlnieki Otrajā pasaules karā”. Tas ir apjomīgs pētījums, kurā, izmantojot plašu avotu klāstu, pirmo reizi neatkarīgās Latvijas laikā tiek mēģināts uzrakstīt Sarkanās armijas 201. latviešu strēlnieku divīzijas vēsturi laika posmā no 1941. gada augusta līdz 1943. gada aprīlim.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

2. pasaules kara gados Vācijas un PSRS militārajos formējumos cīnījās vairāk nekā 200 000 Latvijas iedzīvotāju, no tiem Padomju Savienības Strādnieku un zemnieku Sarkanajā armijā – gandrīz 100 000. Lielākā daļa – 1941. gada rudenī Gorkijas tuvumā izveidotajā 201. latviešu strēlnieku divīzijā, kas vēlāk pārtapa par 43. gvardes divīziju.

Vairumu 201. divīzijas karavīru sākotnēji veidoja Latvijas pilsoņi – ne tikai aktīvi komunisti un viņu atbalstītāji, kas paši bija atkāpušies līdz ar Sarkano armiju, bet arī ebreji, kas bija devušies projām no Latvijas, baidoties no nacistiem, un cilvēki, kas aiz frontes līnijas bija nokļuvuši nejaušības dēļ vai arī piespiedu kārtā, – tirdzniecības flotes jūrnieki, dzelzceļnieki un citi. Vismaz sākumā lielu daļu divīzijas karavīru veidoja brīvprātīgie (pirmajā sastāvā gandrīz 70 procenti), vēlāk arvien lielāka nozīme bija kārtējai mobilizācijai. Ja divīzijas formēšanas laikā latviešu (gan no Latvijas evakuēto, gan Krievijā dzīvojošo) bija aptuveni 51 procents, tad turpmāk kara gaitā latviešu īpatsvars kļuva arvien mazāks.

‘Latvieši lodēm neklanās’ – ko mēs zinām un nezinām par latviešiem Sarkanajā armijā
Foto: Kaujas karoga pasniegšana Sarkanās armijas 201. latviešu strēlnieku divīzijai. Karogu pasniedz Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis. Gorohovecas nometne, Gorkijas apgabals, 1941. gada 12. septembris. Latvijas Kara muzeja krājums

Ja padomju gados vēsturnieki publicēja pētījumus un laikabiedri čakli dalījās atmiņās par latviešu militārajiem formējumiem Sarkanajā armijā (iespējams, nozīmīgākais darbs ir 1971. gadā Rīgā iznākušais vēsturnieka Vasīlija Savčenko pētījums “Латышские формирования советской армии на фронтах Великой Отечественной войны”), tad pēc neatkarības atjaunošanas situācija krasi mainījās un grāmatu plauktus sāka pildīt darbi par latviešiem vācu armijā un Latviešu leģionā. Pēdējos gados atsevišķās publikācijās latviešu gaitas Sarkanās armijas formējumos ir pētījuši Inese Dreimane, Daina Bleiere, Jānis Riekstiņš un citi, bet nekas no tā nav pārtapis pilnvērtīgā grāmatā.

Taisnības pēc jāpiebilst, ka arī par Latviešu leģionu līdz šim ir iznākuši tikai bijušo leģiona virsnieku un veterānu pētījumi, kā arī neskaitāmas atmiņu grāmatas. Savukārt latviešu vēsturnieki pagaidām tikai aprobežojušies ar publikācijām, kurās aplūkoti atsevišķi leģiona darbības aspekti.

Vienlaikus pēdējos gados ir iznākušas divas svarīgas grāmatas, kas stāsta par latviešiem Sarkanajā armijā. Pirmā ir bijušā 308. strēlnieku divīzijas pulka štāba priekšnieka Igora Briežkalna darbs “No Narofominskas līdz Imulai: no pirmās līdz pēdējai stundai frontē...”, kurā autors dalās savās atmiņās, bet vienlaikus tas ir arī apkopojošs vēstījums par latviešu karavīru gaitām 2. pasaules kara laikā Sarkanās armijas rindās. Grāmata nāca klajā 2009. gadā.

Savukārt 2002. gadā iznāca bijušā Rīgas 8. Raiņa strādnieku jaunatnes vakara vidusskolas direktora Jāņa Grīnvalda (1897–1981) kara laika dienasgrāmata. Grīnvalds, kurš no 1941. gada augusta līdz 1942. gada novembrī dienēja 201. latviešu strēlnieku divīzijā, savā dienasgrāmatā atklāti apraksta militārās dzīves “ķēķa pusi”, bieži vien arī karavīru noziegumus un piedalīšanos okupēto teritoriju sieviešu izvarošanā.

Abas šīs grāmatas, kā arī daudzi citi avoti ir kalpojuši autorei par “ķieģelīšiem”, rakstot grāmatu “Strēlnieku dzīvība sarkanā. Latviešu strēlnieki Otrajā pasaules karā”. Ilze Jermacāne norāda, ka tas ir tikai aizsākums kopējam stāstam par 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju. “Avotu klāsts, ar ko strādāju, bija apjomīgs, un man kā pētniecei tās tuvākās bija trīs grupas: karavīru dienasgrāmatas, vēstules un par dažādiem pret padomju valsti vērstiem noziegumiem sodīto karavīru krimināllietas (vairāki simti), kas glabājas Latvijas Valsts arhīvā. Krimināllietu izpēte bija arī viens no saistošākajiem brīžiem pētniecības procesā. Aiz ikviena karavīra krimināllietas, iespējams, ir salauzts turpmākais cilvēka mūžs... Nozīmīgas bija tikšanās ar veterāniem – bijušajiem divīzijas karavīriem. Paldies, ka viņi man uzticēja savas atmiņas, kaut tikšanās nereti bija emocionāli smagas un daži no viņiem jutās ļoti vientuļi,” atzīst Jermacāne.

‘Latvieši lodēm neklanās’ – ko mēs zinām un nezinām par latviešiem Sarkanajā armijā
Foto: Jaunie Sarkanās armijas karavīri pirms došanās uz 43. gvardes latviešu strēlnieku divīziju beidzamās pusdienas Gorohovecas nometnē ieturēja starp ziediem. 1943. gada 4. jūlijs. Foto – A. Strautmanis. Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Pētījums sākas ar īsu pārstāstu, kā 1941. gada vasarā pēc nacistiskās Vācijas uzbrukuma PSRS no Latvijas teritorijas steigā evakuējās padomju militāro un civilo iestāžu darbinieki, tādējādi pēcāk Krievijas teritorijā radot pamatu latviešu nacionālajiem formējumiem Sarkanajā armijā. Diemžēl teju nemaz nav apskatītas 24. Latvijas strēlnieku korpusa, kas pamatā sastāvēja no bijušajiem Latvijas armijas karavīriem, atkāpšanās kaujas uz Krievijas teritoriju. 1941. gada jūlijā korpusa daļas piedalījās smagās kaujās pret vācu armiju Puškina kalnos, un šī, iespējams, bija viena no retajām reizēm, kad latviešu karavīri 2. pasaules karā regulārās vienībās cīnījās Latvijas armijas formastērpos. Korpuss tika izformēts 1941. gada 1. septembrī, un daļa tajā palikušo karavīru nonāca Latviešu divīzijā.

Manuprāt, vērtīgākais šajā grāmatā ir nevis gadskaitļi un pavēļu numuri, bet gan pamatīgi un interesanti izpētītā un aprakstītā karavīru ikdiena, apmācības, savstarpējās attiecības, politiskā audzināšana un atļauto svētku svinēšana. Piemēram, Sarkanajā armijā nonākušie latvieši bija braša auguma, ievērojami garāki par “standarta” sarkanarmiešiem, tādēļ armijas noliktavās nevarēja atrast viņiem piemērotus formastērpus. Tos nācās šūt pēc pasūtījuma. Lai arī latviešu vienībām Sarkanajā armijā nebija nekādu īpašu atpazīšanas pazīmju, latvieši kopējā padomju karavīru masā izcēlās ar kādu elementu – latvieši saīsināja Sarkanās armijas formastērpu blūzes, lai tās neatgādinātu bezformīgu maisu, bet gan vairāk izskatītos pēc brīvās Latvijas armijas uniformas.

Interesanti, ka divīzijas formēšanas posmā latviešu karavīri pat dziedājuši Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju!”, un arī vēlāk priecīgā dziedāšana kļuva par latviešu karavīru atpazīšanas zīmi. Tāpat pētījums atklāj, ka vismaz 201. latviešu strēlnieku divīzijas darbības sākumposmā tās karavīri cieta badu un situācija uzlabojās tikai pēc pirmajām kaujām. Pārtikas bija tikpat, cik pirms tam, bet ēdāju zaudējumu dēļ gan krietni mazāk. Attiecīgi katram izdzīvojušajam tika vairāk sausiņu un putras.

Vienlaikus grāmatā ir trūkumi, uz kuriem būtu jānorāda. Pirmais, kas iekrīt acīs un pamatīgi apgrūtina grāmatas lasīšanu, ir autores izvēlētais personvārdu rakstīšanas stils. Visi grāmatā minētie cilvēki gan pirmajā reizē, gan arī pēc tam tiek rakstīti formātā: vārda pirmais burts un uzvārds. Piemēram, J. Staļins, V. Kalpiņš un J. Bērziņš. Tas pamatīgi apgrūtina pētījuma izmantošanu citos darbos – ja J. Staļinu var atšifrēt uzreiz, tad daudzu citu atpazīšana tikai ar vārda iniciāli ir piņķerīga. Par laimi, grāmatas beigās ir biežāk minēto personu rādītājs, kur mēs uzzinām, ka, piemēram, J. Bērziņš ir Jūlijs Bērziņš. Grāmatā minēto personu skaits gan krietni pārsniedz personu rādītājā iekļauto personu skaitu.

Dažbrīd interesanti ir arī izmantotie avoti. Piemēram, par 92. strēlnieku pulka komandieri Frici Fridrihsonu (jeb F. Fridrihsonu) dati vākti no vēsturnieka Pētera Krupņikova un Sarkanās armijas veterāna Igora Briežkalna atmiņām, kā arī no portāla “Latgales dati”. Vienlaikus nav izmantots Latvijas Nacionālajā arhīvā un internetā brīvi atrodamais viņa Latvijas armijas dienesta gaitu saraksts, kur sīki un precīzi ir redzama Fridrihsona militārā karjera no 1. pasaules kara sākuma līdz pat 1932. gadam. Šajos dokumentos arī atrodami dati, ka Fridrihsons ir bijis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Latvijas Atbrīvošanas kara piemiņas zīmi. Attiecīgi, ja grāmatā būtu izmantoti šie avoti, autore būtu varējusi izvairīties no citāta: “Pēc dažām ziņām, agrāk dienējis Latvijas armijā.”

Autore nenorāda, ka daļu no 201. latviešu strēlnieku divīzijas kodola veidoja cilvēki, kuri padomju okupācijas pirmajā gadā strādāja represīvajās iestādēs un organizēja 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Piemēram, portāls “Delfi” aprakstīja kāda latviešu čekas darbinieka gaitas, kurš pēc evakuācijas no Latvijas sāka dienēt 201. Latvijas strēlnieku divīzijas Sevišķo uzdevumu nodaļā.

Apšaubāma arī ir autores interpretācija, ka visi 201. latviešu strēlnieku divīzijā dienošie, arī cilvēki, kuri nekad nav dzīvojuši Latvijā, ir Latvijas sabiedrības daļa. Dažbrīd grāmatā trūkst balansa starp militārajām norisēm un karavīru sadzīvi, vienības kaujas ceļu atstājot parindēs. Iespējams, vairākus ar latviešu vienībām Sarkanajā armijā saistītus jautājumus, uz kuriem līdz šim arhīvos nav izdevies atrast atbildes, grāmatas autore ir apgājusi, nevis mēģinājusi kaut vai hipotētiski risināt.

‘Latvieši lodēm neklanās’ – ko mēs zinām un nezinām par latviešiem Sarkanajā armijā
Foto: 201. latviešu strēlnieku divīzijas snaiperi (no kreisās): T. Maksimovs, Monika Meikšāne, Jānis Vilhelms. Ziemeļrietumu fronte, 1942. gads. Latvijas Kara muzeja krājums

Neskatoties uz trūkumiem, I. Jermacānes grāmata ir vērtīgs pienesums latviešu 2. pasaules kara historiogrāfijā, un jācer, ka pētījumi par latviešiem Sarkanajā armijā vēl turpināsies.

Noslēdzot – grāmatā ir epizode, kas labi parāda, kāda traģēdija bija latviešu karošana gan vienā, gan otrā okupācijas varas karaspēkā un cik augstu, respektīvi, zemu komandieri vērtēja latviešu dzīvības. 1941. gada decembra nogalē 201. latviešu strēlnieku divīzijas 92. strēlnieku pulka karavīri devās uzbrukumā vāciešiem pie Naras upes. Kauja ilga visu dienu un nesa neiedomājamus cilvēku upurus, jo, lai gan kājnieki uzbrukumā gāja varonīgi, viņi to darīja nemākulīgi, nemaskējušies, stāvot kājās. Kādēļ viņi tā darīja? Pirms kaujas 2. bataljona komandieris Fricis Fridrihsons saviem vīriem teica: “Vācu lodēm neklanīties.” Un latvieši pavēli izpildīja burtiski. Pēc kaujām no bataljona neskarti bija palikuši tikai 30 vīri. Kopumā jau pirmajās kaujās tika nogalināti un ievainoti 55 procenti Latviešu divīzijas karavīru.

Tags

Krievija Padomju Savienība recenzija Vācija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form