Literārā ekvilibristika: Šteinbergs par Haralda Matuļa 'Eksistenciālismu'
Foto: Publicitātes attēli

2020. gada pašā nogalē tika publicēts kāds izdevums, kura žanrisko piederību ir grūti definēt: Haralda Matuļa otrā grāmata “Eksistenciālisms”. Presē raksturots kā dzejprozas krājums, uz iepakojuma nodēvēts par “poēmu”, citviet piesaukta arī īsproza. Patiesība, šķiet, slēpjas tajā, ka patiesas ir visas minētās versijas, un tieši atrašanās uz dažāda veida robežām varētu būt viena no galvenajām grāmatas iezīmēm. Pie robežsituācijām vēl atgriezīšos vēlāk, pagaidām pieminēšu tikai to, ka recenzijas mērķis nav iezīmēt, kur sākas vai beidzas kāds žanrs, tāpēc, sekojot grāmatas epigrāfam, kas runā tieši par dzejoļu publicēšanas grūtībām, ērtības labad pret Matuļa tekstiem izturēšos vienkārši kā pret sava veida dzejoļiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Eksistenciālisma" filozofija


Ja autora pirmā grāmata "Vidusšķiras problēmas" (2018) vairāk fokusējās uz sabiedrību, komentēja, novēroja un tiecās izdarīt secinājumus par plašākiem aktuālajiem procesiem (piemēram, par to, kā tēmturu jeb "hashtag" lietojums visu reducē uz glītās kategorijās sakārtojamu "saturu" (lasīt: produktu)), tad "Eksistenciālisms" daudz vairāk koncentrējas uz indivīdu, viņa psiholoģiju, proti, tas ir personiskāks darbs. Ja vēl pirmajā grāmatā jājamzirdziņš bija sociālā teorija un (aplinkus) Markss, tad otrās sakarā noteikti var runāt par dažādu cilvēka (esības) filozofijas strāvojumu ietekmi.

Te jāpiebilst, ka nosaukums var viegli maldināt. Lai arī – atšķirībā no Matuļa – es neesmu skolots filozofijā, mans pazemīgais viedoklis ir tāds, ka krājumam nav tieša sakara ar to, ko tradicionāli saprotam ar eksistenciālismu, proti, populārajiem 20. gadsimta vidus franču domātājiem un rakstniekiem. Šeit netiek runāts par Sartra ateistisko eksistenciālismu vai cilvēka radikālo brīvību, vai to, ka dzīve ir bezjēdzīga un ka pareizais ceļš ir bezjēdzības pilnīga un intensīva apzināšanās utt. "Eksistenciālisms" te parādās vismaz divās citās nozīmēs.

Pirmkārt, sasaiste drīzāk ir nevis ar Kamī vai Sartru, bet vācu domātājiem, franču eksistenciālisma priekšgājējiem, kuriem uzmanības centrā kā problēma bija cilvēka un pasaules vienota esība jeb eksistence (ne velti dizaina autors Aleksejs Muraško uz vāka pāršķēlis nosaukumu tā, lai redzama paliktu tikai vārda daļa – "Eksistenz").

Matuļa dzejoļi nekautrējas vietām ieslīgt prātojumos par cilvēka esības dabu, nereti izmantojot stilizētu tēlainību: "Vai arī citādāk, esamība ir kā ūdens klajs, ko var saduļķot, bet pēc laika, kad tas ir nomierinājies, pat smagākais grēcinieks drīkst tuvoties tai atkal." (71. lpp.) (Oriģinālā teksts parādās vecajā drukā un ortogrāfijā, šeit pārrakstīts, balstoties mūsdienu rakstībā.)

Otrkārt, "eksistenciālisms" Matulim drīzāk attiecas uz to, kā mēs šo vārdu lietojam sarunvalodā. Mēdz sacīt "eksistenciāls smagums", "eksistenciālas šausmas", "eksistenciālā krīze", ar to visu gan saprotot nomācošu nopietnību un dzīves svarīgo, bieži vien sāpīgo tēmu risināšanu, gan arī lietojot kā pārspīlējumu, kas apzīmē jebkuru viegli emocionālu pārdzīvojumu. Te "eksistenciālisms" attālinās no savām saknēm filozofijā, iegūstot ironisku nokrāsu.

Lai arī grāmatā tiešām cilāti fundamentāli jautājumi, "eksistenciālisms" ir skaļš vārds, jo kontrastē ar to daļu dzejoļu, kas nav filozofiski un darbojas ikdienišķības un virspusējības teritorijā. Vērojumus par cilvēkiem autobusos (14.–16. lpp.) vai sadzīviskas pāra attiecību ainas (piemēram, "Es dodu viņai lasīt savus dzejoļus" (19. lpp.)) saukt par "eksistenciālismu" ir komiski, un tas, manuprāt, ir apzināti.

Tomēr, atkāpjoties no nosaukumā izmantotā koncepta, nevar noliegt grāmatas vispārīgi filozofisko ievirzi – Matuļa teksts daudzviet ir kontemplatīvs un netieši citē vai atdarina filozofisku valodu. Piemēram, Matulis raksta: "Lūk, bērza lapas notrīsēja vējā, no tā visa mēs paņemam vienu īsu skatu un klājam to pa virsu citiem blāviem nospiedumiem atmiņā. / Tā arī gara dzīvē visas neskaidrības ceļas no vienkāršošanas un dažādu parādību saspiešanas vienā – Dievam nav nekādu parādību, ir tikai visa veselums uzreiz visās savās detaļās." (112. lpp.)

Frīdrihs Nīče, tāpat kā Matulis, arī raksta par koku lapām un vienkāršošanu jeb "aizmiršanu" (brīvs tulkojums no angļu valodas): "Vārds kļūst par jēdzienu tiktāl, ciktāl tas vienlaikus atbilst neskaitāmiem vairāk vai mazāk līdzīgiem gadījumiem, kas nozīmē, pavisam vienkārši, gadījumiem, kas nekad nav vienādi un tādēļ nevienādi. Katrs jēdziens rodas no nevienādu lietu novienādošanas. Gluži kā ir skaidrs, ka viena koka lapa nekad nav pilnībā tāda pati kā otra, tā arī ir skaidrs, ka jēdziens "lapa" rodas, patvaļīgi atmetot šīs individuālās atšķirības un aizmirstot atšķirošos aspektus." [1]

Šādas (tīšas vai netīšas – nav svarīgi) atsauces iespējams saskatīt viscaur grāmatā – tur, kur rakstīts par Dievu, bailēm vai nāvi, var atrast paralēles ar Kirkegoru; kur rakstīts par rakstīšanu vai mākslu, var piesaukt Benjaminu (uz kuru ir arī burtiskas norādes) u. tml. Tomēr, par laimi, Matuļa dzejoļi nav paredzēti primāri kā filozofija – gudrības mīlestība ir tikai viens no iedvesmas avotiem un spēles objektiem, un, lai arī daļa dzejoļu operē ar abstrakcijām, "Eksistenciālisms" nekrīt pārlieku sausas prātuļošanas bedrē, lielākoties saglabājot vieglumu, skaidrību un konkrētību.

Virves dejotājs Matulis


Domājot par to, kā vislabāk raksturot "Eksistenciālismu", sapratu, ka šī ir grāmata, kas atrodas uz visdažādāko veidu robežām. Proti, meklēdams oriģinālu izteiksmi jeb, kā vēsta kāds dzejolis, cenšoties "rakstīt ar vārdiem, kuru nav" (32. lpp.), Matulis mērķē radīt tekstus, kas atrodas kaut kur pa vidu starp dažādiem poliem. Var izšķirt dažādus līmeņus, kuros autors meklē balansēt uz kādas robežas. Piemēram, "Eksistenciālisms" atrodas:

• uz robežas starp dzeju un prozu. Ātri pāršķirstot krājumu, uzreiz redzams, ka formāli teksts sakārtots prozā – teikumi veido rindkopas, kas kopā veido īsus "stāstiņus". Bet, raugoties tuvāk, priekšplānā izvirzās dažādas dzejai raksturīgas īpašības – autors daudz izmanto atkārtojumus, arī salīdzinājumus, daudzviet teksts netiek strukturēts ap sižetu, bet gan asociatīvu stīgu, daudzviet lasāmas poētiskas atkāpes, vairākos tekstos atmesti lielie burti, dažviet jautājuma teikumiem galā nav jautājuma zīmes, dažviet izmantoti pat rindu lauzumi – rindkopa nebeidzas tur, kur beidzas teikums, bet gan kaut kur teikuma vidū. Visas šīs īpatnības Matuļa tekstus noliek "kaut kur pa vidu" starp prozas tēlojumiem un dzejas pantiem, proti, rakstnieks/dzejnieks raksta dzejprozā, kas ik pa brīdim ir vairāk proza, citur atkal – vairāk dzeja;

• uz robežas starp pretimnākšanu lasītājam (saprotamību, atvērtību) un lasītāju āzēšanu (noslēgtību, noslēpumainību). No vienas puses, Matuļa tekstu papildina kāda zīmīga atsauce uz pagājušu laikmetu: piezīmes, kas rakstītas fraktūrā – ar burtiem, kurus, domājams, lielākā daļa mūsdienu lasītāju uztver ar grūtībām, un ne tikai šis konkrētais burtveidols, bet arī to saturs ir mulsinošs – vai šīs enigmātiskās piezīmes saistāmas ar konkrēto dzejoli, pie kura tās parādās, vai tomēr ne? Tas ir jautājums, kas paliek neatbildēts. No otras puses, katru nodaļu ievada paskaidrojums par to, kas sekojošajās lappusēs notiks. Gluži kā "Donā Kihotā" vai veclaiku varoņstāstos, lasītājam uzreiz tiek pateikts priekšā, kas notiek ar galveno varoni/lirisko es, kādi ir viņa piedzīvojumi/pārdzīvojumi utt. Tā ir saspēle starp vieglu uztveramību un aizplīvurotību; tieši tāpat – reti kad ir viennozīmīgi skaidrs, vai teksts joko, vai tomēr runā nopietni;

• uz robežas starp tekstu un metatekstu. Šīs minētās piezīmes un nodaļu ievadošie paskaidrojumi piešķir "Eksistenciālismam" metatekstuālu līmeni – teksts pats sevi komentē un pievērš uzmanību sev kā literāram fenomenam. Turklāt liela daļa šo piezīmju ir šaubīga, piemēram, autors vaicā, "vai šādi strukturēti darbi vispār spēj tvert un atspoguļot realitāti" (47. lpp.). Šo aspektu turpina apstāklis, ka liela daļa Matuļa dzejoļu ir cieši saistīta ar radošuma un radīšanas tēmu: vēlme un centieni atrast vārdus, sakārtot domas izteiksmīgā veidā ir motīvi, kas ne tikai pieteikti epigrāfā – Dena Dimiņa tulkotajā fragmentā no sarakstes starp Žaku Rivjēru un Antonēnu Arto –, bet arī izvērsti vairākos dzejoļos. Grāmatas gaitā galvenais varonis/liriskais "es" iziet cauri attīstības arkai: viņš piedzīvo krīzi, bet, no tās izkļūstot, iegūst arī spēju artikulēt pieredzi jaunos veidos, tādēļ "Eksistenciālisms" lasāms kā stāsts par ceļu pie savas balss, ko "no augšas" pavada komentārs par šādiem stāstiem vispār;

• uz robežas starp dziļu ironiju un sirsnību, atklātību, pat naivumu. Matulim patīk jokot, taču viņa humors nav pašsaprotams un uzreiz acīmredzams. Tas nav viendimensionāls un vienmēr ietver arī savu daļu empātijas, piemēram, dzejolis "Visiem tiem dīdžejiem paldies" (84. lpp.) pret dīdžejiem neizturas glaimojoši, tomēr vienlaikus tik un tā tiek pateikts "paldies". Tādas frāzes kā "es saņemu bērnu rokas un jūtu, kā nododu viņiem savu viedumu" (42. lpp.) ir izmērcētas smalkā un daudzslāņainā ironijā. Turpretim citviet uzplaiksnī neviltota lirika: "Kad viņa iznāks no vannasistabas, viņai būs atkal tā drošā sejas izteiksme, ko es mīlu." (20. lpp.) Ironija visvairāk raksturīga nodaļai "Pārmetumi", savukārt noslēgumā "Mierinājums" uzskatāmi parādās sirsnība;

• uz robežas starp intelektuālām atklāsmēm un pseidofilozofiju. Jau minētā atrašanās uz robežšķirtnes starp komisko un nopietno attiecas arī uz Matuļa izpludināto līniju starp zināšanām un nesaprašanu. Daļa tekstu žonglē "smagas" tēmas, apcer nāvi, vecumu, genocīdu, likteni, mīlestību, kamēr citi – aktīvi norāda uz patiesības pilnīgas izzināšanas neiespējamību un rotaļājas ar trivialitātēm. Arī viens no secinājumiem, pie kura nonāk galvenais varonis/liriskais "es", ir tāds, ka "lielie dzejnieki nav noklusējuši patiesību, bet īstenībā to neapjauš, tāpat kā citi cilvēki" (91. lpp.). Tas gan nav liedzis vēstītājam mēģināt pilnā nopietnībā pašam šo patiesību ieraudzīt, bet gluži tāpat nesaprašana, maldīšanās un visāda veida strupceļi lasītāju pavada no vāka līdz vākam. Rezultāts ir grāmata, kurā kā salātos sajaukta refleksija par tuvošanos neaprakstāmajam un viegli nesmalkjūtīgi pekstiņi par to, kādu feministi "es gribu" (71. lpp.);

• uz robežas starp neveiklu izteiksmi un vārda meistarību. Ja Ķirķa "Kartes", kā rakstīja Anda Baklāne, ir "apzināti slikti pierakstītas", lai pateiktu kaut ko par to, ka neko nevar pateikt, tad, manuprāt, Matuļa "Eksistenciālisms" līdzīgi daudzviet ir apzināti "neveikli" pierakstīts. Neveiklība šeit izpaužas dažādos veidos, primāri jau caur daudzajiem atkārtojumiem, kas rada tautoloģisku efektu (piemēram, "es sapņoju par tādu puisi. viņš sēž autobusā priekšā, ejas malā. viņš ir rūtainā kreklā, es domāju par tādu puisi" (16. lpp.) vai "šādā vasaras naktī, par ko lai domā, par ko. kad vēja vēsmas nekustina liegi nekustīgo gaisu, šādā vasaras vakarā" (64. lpp.)).

Tomēr šī šķietamā liekvārdība ir apzināta – teksta atkārtojumi nostrādā kā atbruņojoša vēstītāja stomīšanās vai nespēja atrast pareizos vārdus, kas uzreiz izraisa līdzjūtību. Tāpat, piemēram, arī dzejoļu nosaukumi piedalās "neveiklības" spēlē – tie bieži vien sakrīt ar dzejoļa pirmajiem vārdiem, kas ne tikai parodē vecmodīgo stilu likt nosaukumus, balstoties uz pirmo dzejoļa rindu, bet piespiež lasītāju izlasīt vēl vienu papildu atkārtojumu, kas it kā uzsver dzejoļa dziļdomību, vienlaikus par to ironizējot. Paralēli neveiklībai tekstā figurē piesātinātas, precīzas un visādi citādi brīnišķīgas pasāžas (mani favorīti: "Es guļu uz mutes, kņūpus" (55. lpp.), "Mani satrauc lasīt citu dzejoļus" (86. lpp.), "Ir tāda vieta dienvidos" (88. lpp.), "Nakts bija apvijusi kokus" (113. lpp.)).

Lielais jautājums, protams, ir tas, vai un kā Matulim izdodas noturēties līdzsvarā šajā literārajā virves dejā, kur jābalansē kā ekvilibristam starp dažādām galējībām. No vienas puses, ir momenti, kuros, manuprāt, autors noslīd par daudz uz vienu vai otru pusi. Teiksim, dzejoļos, kuros it kā notiek saspēle starp vienkāršo un sarežģīto, reizēm iznākums šķiet tomēr pārāk vienkāršs.

Piemēram, dzejolī "Uz kurieni brauc meitene ar somu" (15. lpp.), kas, vairākkārt atkārtojot šo jautājumu, vēsta par kādu jaunu sievieti autobusā. Tas it kā iezīmē vēstītāja neviennozīmīgās attiecības ar apkārtējo pasauli, bet teksts tā arī nenoved pie kādas saistošas sakarības. Atkārtojumi nostrādā tad, kad atkārtojums atkārtojoties iegūst jaunas nozīmes, bet šajā gadījumā, šķiet, teksts viscaur paliek tādā kā vuārista perspektīvā, nesasniedzot jaunu vispārinājuma pakāpi.

Tāpat ir vietas, kur apspriestas "lielās tēmas", un svaru kausiņi nosveras nevis oriģinalitātes, bet nodrāzto štampu pusē, piemēram, visādi citādi tiešām spoži iesāktais dzejolis "Pasaule ir iekārtota pavisam citādāk" (105–106. lpp.) noslēdzas ar banalitāti "nāve ir vecu cilvēku draugs", kas sagādā vilšanos, sevišķi ņemot vērā to, cik interesantas domas par nāvi bijušas iepriekš.

Tomēr, no otras puses, ir jāapbrīno Matuļa spēja radīt visas šīs robežsituācijas un noturēt spriegumu starp savstarpēji izslēdzošiem virzieniem. Es teiktu, ka šī taktika – rakstīt "kaut kur pa vidu" – ir attaisnojusies, jo "Eksistenciālisms" būtībā ir jauns un svaigs starpžanrs gan saturiski, gan formāli. Iespējams, precīzāk būtu šos tekstus nevis saukt par dzejoļiem, bet gan – par Matuļa sarakstītiem matuļiem...

Neiederoties tradicionālās kategorijās, Matulis pārliecinoši parādījis sevi kā latviešu laikmetīgās literatūras īpatni, kas izaicina pierastos nošķīrumus starp žanriem, izteiksmēm, reģistriem, teksta līmeņiem. Vietām bikls un speciāli klamzīgs, vietām pārsteidzoši dziļdomīgs – "Eksistenciālisms" ir bagātinošs papildinājums jau tā bagātajā 2020. gada literatūras ainavā.

P.S.
Noslēgumā – personiska piebilde. 2019. gada vasarā, kad pusdienoju Latvijas Nacionālās bibliotēkas restorānā "Klīversala", nejauši sastapos ar topošo "Eksistenciālisma" autoru. Mēs kopā paēdām pusdienas, un mums bija nedaudz neveikla saruna. Neilgi pēc tam autors sociālajā tīklā "Facebook" publicēja pirmo versiju dzejolim "Dieva eņģelis iemiesojas" (73. lpp.). Man nav ne jausmas, vai šim tekstam un mūsu kopīgajām pusdienām ir kāds sakars, bet, kad es to pirmo reizi izlasīju, man šķita, ka tas noteikti ir par mani. Lai kā arī būtu, man prieks, ka šis darbs iekļuvis grāmatā, kur to noteikti izlasīs daudz jo daudz cilvēku.

[1] Nietzsche, Friedrich. On Truth and Lies in a Nonmoral Sense. Ttranslated by Daniel Breazeale. Philosophy and Truth. Edited by Daniel Breazeale, Humanity Books, 1999, 79–97.

Tags

Ivars Šteinbergs Haralds Matulis recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form