Kopā ar viņiem abiem mēs arī pavadījām šīs četras stundas. Un toreiz, lai arī vēl īsti neapzināta, iezīmējās doma par tādiem grāmatas varoņiem, kurus var atrast katrā mājā, katrā istabā," par jauko radībiņu - Lupatiņu dzimšanu sarunā ar portālu "Delfi" stāsta to izgudrotāja - rakstniece Inese Zandere.
Jūlija beigās Zanderes grāmata "Kā Lupatiņi mainījās" ieguva balvu balsojumā par Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas lasītāju simpātiju, bet jau 4.augustā rakstnieci varēs satikt Rīgas Domā, kur no pulksten 10 līdz pulksten 14 bērnus un viņu vecākus pulcēs pasākums "Doms bērniem", kurā tiks rādīts arī muzikāls iestudējums "Pūķa ceļojums", kura teksta autore ir Zandere, bet režiju veidojis Valdis Lūriņš.
Kāda, jūsuprāt, pašlaik ir situācija Latvijas bērnu literatūrā - grāmatu ir patiešām daudz, bet vai lielākā daļa ir vērtīgas un bērniem piemērotas?
Vislabāk uz šo jautājumu droši vien varētu atbildēt Baltvilka balvas žūrija - tie seši eksperti, kas izlasīja gluži visus iznākušos pirmizdevumus, gan oriģināldarbus, gan tulkojumus. Un tās kopumā bija apmēram 50 grāmatas - manuprāt, nemaz nav tik daudz, jo jautājumā ietvertā norāde uz to, ka kvalitāte ir atšķirīga, ir pilnīgi pamatota, vērtīgu un veiksmīgu grāmatu vienmēr ir daudz mazāk. Es teiktu - vismaz ducis bija.
Pats galvenais - lai būtu dažādība, izvēle, lai vecāki un bērni netiktu iesprostoti šaurās gaumes robežās, lai bērnu grāmatās nevaldītu otrās šķiras māksla, diletantisms un patēriņa kults. Mēs, pieaugušie, nekad nebūsim visi vienisprātis par to, kas ir piemērots bērniem. Grāmatas ir tikai viens aspekts. Vai tad plastmasas rotaļlietas un neskaitāmas tādas pašas "plastmasas izklaides", ko cilvēki saviem bērniem pērk, ir viņiem patiešām piemērotas? "Plastmasas attiecības" - vispār viss tas dzīvesveids, kas sastāv no saldāk-ātrāk-skaļāk-spožāk-vairāk?
Tātad situācija ir visās jomās līdzīga: viens dod saviem bērniem izkrāsotus saldumus un kokakolu, otrs burkānus no dobes un akas ūdeni. Katrs grib to labāko - savā vērtību izpratnē. Viens gan ir skaidrs - tiem, kas bērnu literatūrā un grāmatu mākslā strādā profesionāli, nav jākautrējas atgādināt, ka tā ir profesija. Arī Baltvilka balva, kuras popularizēšanā šogad iesaistījās "Delfi", ir izdomāta tieši tāpēc - lai pievērstu cilvēku uzmanību labām grāmatām, lai tās nepaslīdētu garām, lai tām netiktu piemēroti tikai preču pārdodamības kritēriji.
Un kā ir ar tulkoto literatūru bērniem - vai latviešu bērni labprāt lieto arī ārvalstu autoru darbus, kas tulkoti latviski?
Par interesi par tulkojumiem varam spriest pēc "Bērnu žūrijas" rezultātiem. Pirmajos žūrijas gados bērnu atzinību visvairāk ieguva tieši piedāvātie tulkojumi, bet nu jau labu laiku oriģinālliteratūra un tulkojumi šajā kolekcijā un bērnu balsojumā atrodas patīkamā un dabiskā līdzsvarā. Tomēr 2011. gada "Bērnu žūrijai", kas lasīja 2010. gada izdevumus, atkal visvairāk bija patikuši tieši tulkojumi: 1.- 2.klasei somu bilžu grāmata "Tatu un Patu ērmīgās ierīces", 3.-4. klasei igauņu rakstnieces Piretas Raudas "Princese Skella un Leta kungs", pusaudžiem Džefa Kinnija "Grega dienasgrāmata" un Ērika Emanuēla Šmita "Oskars un Rozā dāma", vecākajām klasēm Kami Garsijas "Daiļās būtnes".
Visas pazīmes liecina, ka bērniem nepaies garām nepamanītas ne Mikolaja Ložiņska "Būtnes bēg" - sirsnīgās pasakas par dzīvniekiem un cilvēkiem, kam pietrūkst mīlestības, tulkota poļu grāmata, kas nupat saņēma Baltvilka balvu, ne zviedra Ulfa Starka pusaudžu mīlestības stāsts "Mans draugs Pērsijs, Bufalo Bils un es", tās ir 2012. gada "Bērnu žūrijas" plauktā. Un, protams, Andrusa Kivirehka "Kaka un pavasaris". Svarīgi, ka mums ir tādi tulkotāji, kas ļoti palīdz izdevējiem orientēties citu valstu bērnu literatūrā un iesaka tiešām labus darbus - minēšu kaut vai tikai starptautiskās Baltvilka balvas laureātes Mudīti Treimani (zviedru valoda), Maimu Grīnbergu (igauņu un somu valoda), Ingmāru Balodi (poļu valoda), taču viņas nebūt nav vienīgās, kas nesēž un negaida izdevniecību pasūtījumu, bet cenšas dalīties ar savām zināšanām un prieku par labām bērnu grāmatām.
Kopš pastāv Eiropas Komisijas atbalsts tulkošanai, arī bērnu literatūras tulkojumi šajā konkursā iesaistās kā līdzvērtīgi pretendenti, piemēram, "Liels un mazs", kas specializējas tikai bērnu grāmatu izdošanā, šogad ir veiksmīgi pārliecinājis EK ekspertus par visām septiņām grāmatām, kuru tulkojumus vēlamies izdot. Mūs šajā izvēlē vada visnotaļ nopietni mērķi - gan iesaistīt latviešu literāro tekstu vidē tādus tulkojumus, kas var dot kādu radošu impulsu latviešu valodas un mūsu pašu literatūras attīstībai, gan ar tulkojumiem saturiski papildināt latviešu bērnu literatūras piedāvājumu, meklējot atšķirīgo, tēmas, ko latviešu oriģinālliteratūra šobrīd nepiedāvā vai risina mazāk veiksmīgi.
Kā tas ir - rakstīt bērniem? Viņi noteikti ir īpaši lasītāji. Lūdzu, pastāstiet, kādām īpašībām jāpiemīt un kas jāiemācās, lai mazulim patiktu pieaugušā rakstītais?
Man negribētos vairot priekšstatu, ka bērnu literatūra ir tikai grāmatas mazuļiem. Mazuļi, tas ir, pirmsskolas vecuma bērni, ir ļoti svarīga lasītāju daļa, bet bērnu literatūra ir daudz plašāks jēdziens, un tā ietver savā lasītāju lokā arī pieaugušos. Tā jau ir veca aksioma, ka laba bērnu grāmata ir interesanta visiem vecumiem - tā ir lāde ar divkāršu un trīskāršu dibenu, tajā jābūt tam, ko bērns saprot, tam ko viņš uztver intuitīvi un arī tam, kas paliek viņa atmiņā kā noslēpumaina ēna, vēl neatšifrēta kultūras zīme, nojausma par to, ko nozīmē būt cilvēkam.
Es teiktu, ka rakstot grāmatas bērniem, nav labāka skolotāja par folkloru: tur netrūkst ne sižetiskuma, ne drosmes runāt par svarīgo, folklora ir skaista un skarba, tā nav sentimentāla. Folklorā ir valodas bagātība un spēle ar valodu, kas var atklāt bērnam, cik lielas ir valodas iespējas, cik lielu brīvību dod valoda. Folklorai ir izkopta, noslīpēta forma, tā ir labi organizēta, ritmiska, muzikāla. Bērnu literatūrā valodu nevar staipīt kā izplūdušu mīklu, bezveidīgos, pļāpīgos teikumos, vai barot bērnu mutē ar klišeju sausiņiem. Man gandrīz vai gribas atkal atkārtot vienu savu gandrīz vai nopietni deklarētu tēzi: ja domu nevar nodziedāt, tad domas nav.
Starp citu, vēl par pieaugušajiem. Mazos bērnus literatūra uzrunā tieši caur viņiem, un katrs teksts iegūst mammas, tēta, vecmāmiņas vai cita priekšālasītāja vaibstus. Tā ir divkārša iespēja: palīdzēt savam bērnam sadraudzēties ar grāmatu un nostiprināt savas saites ar bērnu, gan intelektuālās, gan emocionālās. Patiesībā priekšālasītājs, līdzīgi mutvārdu stāstniekam, ir jebkuras bērnu grāmatas līdzautors, viņš pievieno tekstam sevi, savas jūtas un uzskatus. Savu intonāciju, kas var uzrakstīto pavērst arī pavisam citā gaismā. Priekšālasīšanai varbūt vajadzētu kļūt par jaunu pozitīvu attiecību formu, arī ārpus ģimenes.
Mani ir apsēdusi doma par tādu kā priekšālasīšanas kustību - sākumā tie būtu "Pārdaugavas Priekšālasītāji", jo es pati arī dzīvoju Pārdaugavā. Pirmoreiz tas tika pamēģināts Kalnciemielas tirdziņā, un Reinis Pētersons pat ir jau uzzīmējis lielisku logo, bet ir jāķeras klāt nopietnāk! Lai pievienotos Daugavas abu krastu lasītpratēji un lai jaukie priekšālasīšanas brīži parkā, skolā, pagalmā, gultā, svētkos un ikdienā kļūtu aizvien biežāki, lai tie notiku organizēti un neorganizēti, par prieku un par spīti!
Lūdzu, pastāstiet, kā tapa jaukās radībiņas - Lupatiņi!
Lupatiņi man piezagās sen senos laikos, pirms 30 gadiem... Toreiz man vajadzēja slimnīcā četras stundas spēlēties ar trīsgadīgu puisīti - tā, lai viņš pēc operācijas neraudātu un nekustētos, lai neatārdītos šuve, bet līdzi nebija ne grāmatu, ne rotaļlietu, tikai ķemmīte un kabatas lakatiņš. Kopā ar viņiem abiem mēs arī pavadījām šīs četras stundas. Un toreiz, lai arī vēl īsti neapzināta, iezīmējās doma par tādiem grāmatas varoņiem, kurus var atrast katrā mājā, katrā istabā.
Pēc tam mums ar meitu bija lieliskā cimda lelle Tuta, ar kuru gājām uz leļļu svētkiem Anglikāņu baznīcā - tiešām izcila savā vienkāršībā, mazs brūns dūrainītis ar stikla pogu actiņām. Vēl pēc kādiem gadiem tekstilmāksliniece Ūna Laukmane interesanti ilustrēja manu grāmatu "Iekšiņa un āriņa" - arī uz papīra saglabājās taustes sajūtu ilūzija, ko radīja audumi un diegi. Un tad mēs abas sākām gudrot par Lupatiņiem - Cimdiņu, Zeķīti, Lakatiņu un Spilventiņu, četriem audumu bērniņiem.
Kad tika nolemts, ka stāsti par Lupatiņiem būs ne tikai grāmatas, bet arī animācijas filmas, iesaistījās režisors Edmunds Jansons un visbeidzot - mākslinieks Reinis Pētersons, kas atrada īsto un galīgo Lupatiņu un viņu mājiņas izskatu. Lupatiņu pasaulē tagad dzīvo jau tik daudz cilvēku - "AtomArt" animatori, grāmatu dizaineri, mūziķis Jēkabs Nīmanis, bērni, kas ierunāja Lupatiņus filmā latviski un angliski, un, protams, Kaķis ar Kaspara Znotiņa balsi, turklāt top vairākas Lupatiņu spēles, arī tā saucamās mobilās aplikācijas. Vienojošā ideja, kas to visu tur kopā, ir mūsu vēlēšanās, lai šajā Lupatiņu pasaulē, kad tur nonāk mūsu bērni, valdītu labvēlības atmosfēra, un lai tam visam būtu tāda kvalitāte, kādu mēs vēlamies dot paši saviem bērniem. Man tā liekas, ka visam, kas ir "pa īstam", mēdz būt gara vēsture. Tas garais ceļš it kā nav redzams, bet to kaut kā var sajust aiz tekstiem un bildēm.
Kur jūs smeļaties iedvesmu tēlu radīšanai?
Kur vien pagriezies, visur priekšā ir kāds tēls, kāds stāsta varonis, kāda grāmatas ideja, kaut kas skan, veidojas raksti, ornamenti. Mana problēma ir nevis, kur smelties iedvesmu, bet kā savas daudzās iedomas novest līdz galam, kā visu izgudroto uzrakstīt. Kā disciplinēt, sakārtot.
Sestdien Doma dārzā varēs vērot jūsu lugas "Pūķa ceļojums" iestudējumu. Lūdzu, pastāstiet, par ko ir šī luga!
Lai arī pasaka ir rakstīta muzikālam uzvedumam, tomēr varbūt ne gluži luga... Top arī bilžu grāmata, pirmās Gundegas Muzikantes ilustrācijas jau ir uzzīmētas un būs sestdien Domā apskatāmas. "Pūķa ceļojums" ir kristīgajā tradīcijā balstīta alegorija - bērnišķīgā pasakas formā, ar dziesmām, ko komponējusi Ieva Marta Graudiņa, un ar lielu sarkanu pūķi, kura tērpā ietilpst veseli septiņi cilvēki. Tas ir Dusmu Pūķis, nikns uz visu pasauli un arī pats uz sevi, pūķis, kas nevar pats sevi ciest un mēģina pats no sevis aizbēgt. Taču viņš ceļā dodas, stiepjot līdzi visu savu bagātību, visu to, kas viņu dara tik niknu un nelaimīgu - slinkumu, mantkārību, lepnību, skaudību un, protams, savas lielās dusmas.
Šo ceļojumu, kas palīdz cilvēkam atbrīvoties no pūķa ādas, mēs spēlēsim jau otro reizi - un tas jau arī ir rituāls, kas jāveic arvien no jauna. Šogad Doma draudzei uzvedumā ir pievienojušies Doma draugi no kustības "Mans Doms", un varēs iesaistīties arī bērni, kas atnāks uz bērnu dienu Rīgas Domā. Ne tikai uzvedumam, bet visai šai dienai ir tāds labs, priecīgs aicinājums: meklēt savu prieku. "Meklē savu prieku savā Dievā," kā teikts psalmā.
Arī jūs pati Doma bērnu dienā aktīvi iesaistāties komunikācijā ar bērniem, vadāt Lūgšanu darbnīcu, kur mazie cilvēki var atklāt savu lielāko vēlēšanos. Kādas, jūsuprāt, moderno tehnoloģiju laikmetā ir aktuālākās problēmas - kā visvairāk trūkst bērniem?
Nav viegli atrast vārdus lūgšanai, ne bērnam, ne pieaugušajam, jo tas vispirms nozīmē - mēģināt saprast pašam sevi, būt atklātam vispirms pret sevi. Lūgšanu darbnīca nozīmē sarunu, kurā bērns mēģina pateikt vārdos to, kas viņam ir svarīgs. Es cenšos palīdzēt. Atklāt sevi Dievam, to jau nevar tik viegli iemācīties - sajust un saprast, ka Dievs cilvēku mīl un uzklausa, ka lūgšanai ir jēga. Bet vienīgais veids, kā līdz tam nonākt, ir - to darīt. Vismaz es nezinu nekādu citu veidu. Un tā nu es turpināšu šo mēģinājumu, tāpat kā pagājušajā gadā - īsajā kopā pavadītajā brītiņā, uzklausot, formulējot un pierakstot, un tad kopā nolasot šo mazo lūgšanu, parādīt tādu rīcības modelīti, priekšstatu par iespēju. Ne uz ko vairāk es nevaru pretendēt.
Protams, bērni lūdz to, kā viņiem trūkst, un ar modernajām tehnoloģijām tam ir tāds sakars, ka viņi lūdz tieši to, ko tehnoloģijas nespēj dot - lai viņus mīl vecāki, lai viņi paši spēj būt labāki, lai pasaule nav ļauna. Mēs lūgsim kopā, un lai mūsu lūgšanas atrod ceļu uz debesīm.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
