Intervijā viņa atklāj, ka vēl nav atradusi labāku vietu rakstīšanai par Ventspils rakstnieku un tulkotāju māju, bet vairāk par visu, šķiet, viņu tracina jebkāda veida diskriminācija un ļaušanās sabiedrības noteiktiem stereotipiem.
Kā norit dzīve Baltkrievijā? Vai apmeklēji kādu no hokeja čempionāta spēlēm?
Dzīvošanai Baltkrievijā tāpat kā jebkurā citā valstī ir savi plusi un mīnusi. Tā kā tas, kā jūtos šobrīd, ir atkarīgs no ļoti daudz un dažādiem faktoriem. Runājot par otro jautājuma daļu - es neesmu liela sporta atbalstītāja. Labāk izvēlos, piemēram, peldēt vai spēlēt futbolu pati, nevis skatīties, kā to dara citi.
Kādas ir tavas attiecības ar Latviju? Cik zinu, tu atdzejo arī no latviešu valodas.
Esmu bijusi Latvijā vairākkārt, un tas ir saistīts ar viesošanos Rakstnieku un tulkotāju mājā Ventspilī, kuru es dievinu, jo tā man ir visauglīgākā vide rakstīšanai. Esmu arī viesojusies Daugavpils 55. Starptautiskajā konferencē XXIV Zinātniskie lasījumi. Esmu valodniece, mani ļoti interesē valodas, tāpēc tad, kad man radās iespēja tulkot no latviešu valodas, biju ļoti laimīga un sāku mācīties un pētīt to.
Tev ir dzejolis par to, ka neciet tādu disciplīnu kā "glītus sarakstus plānotājā". Vai bez dzelžainas disciplīnas ir iespējams paveikt tik daudz kā Tu to jau esi spējusi savā vecumā - 7 grāmatas, doktora grāds...?
Labs jautājums, paldies tev. Jā, tev ir taisnība, bez zināmas disciplīnas es nekad šo visu nebūtu sasniegusi, taču man šķiet, ka ne tik daudz disciplīna, bet atbildības sajūta ir tā, kas palīdz man paveikt visus uzdevumus. Domāju, ka esmu vairāk vai mazāk elastīgs cilvēks, bet dažkārt mēdzu, piemēram, kavēt tikšanās (es zinu, ka tas ir ļoti slikts ieradums un cenšos tikt no tā vaļā).
Vai dzejai vispār ir kāds sakars ar disciplīnu? Parasti tā tiek uzskatīta par nedisciplinētu cilvēku nodarbošanos... Vai dzejoļa atnākšanu vispār var izprovocēt?
Ir dažāda tipa dzeja un dzejnieki, tāpēc pieņemu, ka starp dzeju un disciplīnu kā tādu nav nekādas tiešas korelācijas. Daži dzejnieki katram dzejolim raksta klāt konkrētu tapšanas datumu un pilnīgi visiem dod nosaukumus, tā it kā vēlētos tos kaut kā obligāti sistematizēt.
Es neesmu tāda veida dzejniece, mani dzejoļi ir bez nosaukumiem (ar ļoti retiem izņēmumiem), un es nepierakstu visas rindiņas, kas vien ienāk manā prātā, tāpēc dažkārt dzejoļi pazūd nebūtībā un vēlāk nākas to nožēlot. Par to, vai ir iespējams izprovocēt dzejoļa atnākšanu, es neesmu īsti droša. Vienīgā lieta, ko vari darīt, ir "noskaņot" sevi un savu prātu uz "poētiskā viļņa" un gaidīt. Varbūt paveicas, un vari kādu labu rindiņu arī noķert.
Tavos dzejoļos ir daudz par attiecībām ar ķermeni, tāpat lasīju, ka nodarbojies ar ķermeņa socioloģijas pētniecību. Kādas attiecības Tev ar Tavu ķermeni ir šobrīd? Tikpat vēsas kā ar disciplīnu?
Nu, manas attiecības ar ķermeni ir ļoti strīdīgas, un to ir iespējams saredzēt/sajust arī manos dzejoļos. Šī komplicētība ir saistīta ar daudz un dažādām lietām, piemēram, dzimuma vai vecuma atšķirībām. Šie faktori, vai, izsakoties precīzāk, sabiedrības attieksme pret tiem ir ļoti lielā mērā balstīta stereotipos.
Tas nozīmē, ka tad, ja esi noteikta vecuma, dzimuma un rases persona, tiek sagaidīts, ka uzvedīsies kādā konkrētā, visiem saprotamā veidā, bet tas ne vienmēr atbilst tavām privātajām idejām, vēlmēm un sapņiem. Tā kā ķermenis ir jebkuras personas ārējā izteiksme, un dažkārt cilvēki mēdz tiesāt citus par to, ka tiek izmantota tikai šī ārējā/ķermeniskā informācija. Bet tā ir tikai aisberga redzamā daļa, ir vēl ļoti daudz ko teikt par ķermeni un prātu, un dzeju...
Tu nodarbojies arī ar atdzejošanu - vai tā nav liela kompromisa māksla? Saglabāt autora ideju un stilu, bet tajā pašā laikā to izlaist caur sevi un pārnest citā valodā?
Jā, atdzejošana un tulkošana vispār gandrīz vienmēr ir kompromisu zinātne. Tāpēc tulkotājam teksts pirms tulkošanas ir jāsaprot pilnībā, daudz labāk nekā jebkuram ierindas lasītājam. Tas ir iemesls, kāpēc izvēlos strādāt ar mūsdienu autoriem, jo vismaz tad esmu droša, ka varu viņam vienkārši uzrakstīt un uzdot jautājumus par atsevišķām detaļām un īpatnībām. Man arī patīk analizēt dažādus tulkojumus un redzēt, kā teksts ir transformējies, bet dažos gadījums tas jau kļūst par profesionālu kretīnismu. Es, piemēram, nekad nelasu tulkotu daiļliteratūru, jo neizbēgami sāku to uztvert "profesionāli", un analizēju tulkojuma kvalitāti, nevis tekstu pašu par sevi.
Tu māki arī ķīniešu un japāņu valodas. Vai mācījies šīs valodas aiz intereses par Austrumu kultūru?
Nu, es neteiktu, ka tās "māku". Jā, esmu šīs valodas studējusi un mācījusies. Ja runa ir par ķīniešu valodu, tad es to sāku mācīties, jo man ir studentu grupa no Ķīnas, un brīžos, kad viņi lekciju laikā sāka pļāpāt, es nesapratu ne vārda un tāpēc nejutos ērti. Tad es iemīlējos kādā vīrietī no Ķīnas, un tas bija otrs spēcīgais motivācijas impulss. Stāsta beigas ir tādas, ka es nolēmu atdzejot ķīniešu modernās dzejas izlasi baltkrievu valodā un arī to izdarīju, neskatoties uz to, ka tas no manis prasīja vairāk nekā gadu.
Nepieciešamību apgūt japāņu valodu izraisīja dzeja. Kad 2010. gadā biju Ventspilī, sastapu tur Mari Konno - japāņu tankas dzejnieci - , un mēs kļuvām par draudzenēm. Pagājušajā gadā viņa tika ielūgta uz Dzejas dienām Rīgā, un tā kā viņa vēlējās apmeklēt arī Minsku, tā bija laba iespēja, jo abas pilsētas šķir vien 400 kilometru. Tā nu es nolēmu, ka būtu jauki noorganizēt Minskā Mari Konno dzejas vakaru. Un tā kā japāņu valoda nav īpaši populāra baltkrievu tulkotāju vidū, es nolēmu sākt to mācīties pati, lai spētu iztulkot viņas dzeju.
Protams, bez Mari atbalsta tas būtu bijis ļoti grūti, bet viņa man daudz palīdzēja, un esmu ļoti pagodināta, ka varēju iztulkot viņas tankas baltkrievu valodā. Tā kā, rezumējot manu atbildi, varu teikt, ka manu interesi par valodām ir izraisījuši, vai nu cilvēki, kas tajās runā, vai arī valoda (vai teksti, dzeja, kas tajā sarakstīti) pati par sevi.
Nesen no kāda 30 gadus veca vīrieša, kurš ikdienā nav saistīts ar dzeju, dzirdēju apgalvojumu, ka vīriešiem jālasa vīriešu dzeja un sievietēm sieviešu. Vai vari tam piekrist?
Nē, nevaru piekrist, jo tā ir vēlme ierobežot, bet es esmu pret jebkāda veida diskrimināciju. Domāju, ka cilvēkam ir jābūt tiesībām un iespējai lasīt pilnīgi jebko, ko viņa vai viņš vēlas. Ja attīstām šo loģiku tālāk, tas būtu tāpat kā apgalvot, ka francūžiem būtu jālasa tikai franciski,
bērniem tikai bērnu grāmatas un biologiem tikai literatūra par bioloģiju. Domāju, ka tā būtu ļoti nīkulīga un garlaicīga pasaule. Vīriešiem ir ļoti svarīgi lasīt to, ko raksta sievietes - protams, ja vien vēlamies dzīvot harmonijā - jo tas raisa izpratni par pretējo dzimumu.
Dažkārt daudzas problēmas rodas tieši tāpēc, ka vīrieši nevēlas paskatīties uz pasauli no citas perspektīvas. Tāpēc esmu par kultūru un jebkāda cita tipa dažādību.
Pastāsti par saviem elektroniskās mūzikas projektiem! Ar ko tas sākās un ko Tev nozīmē šie starpdisciplinārie projekti?
Es uzsāku šo sadarbību pirms vairākiem gadiem, un mani iepriecina šī kopīgā darba rezultāti. Mums jau ir izdoti vairāki albumi. Piemēram, kopā ar Uladu Bubenu (Ulad Buben), ar ko kopā būs mana performance Rīgā, es sadarbojos jau kopš 2007. gada. Mēs radām audio-vizuālas-dzejas performances un izdodam albumus. Šobrīd es strādāju pie jauna albuma ar citiem elektroniskās mūzikas pārstāvjiem, kuri izmantos dažādas skaņas un trokšņus, lai "ilustrētu" manus dzejoļus. Man šī sadarbība simbolizē dažādu mākslu sintēzi un palīdz sasniegt plašāku auditoriju - dzejnieki un lasītāji sāk labāk izprast mūziku, bet mūziķi un klausītāji atklāj sev laikmetīgo dzeju. Tā kā tas ir abpusēja bagātināšanās un apmaiņa ar radošām idejām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
