'Mati sarkanā vējā' – latviešu hipija teiksma par dzīvi padomijā
Foto: DELFI

"Zāģis" – tā padomju laikos latvieši sauca īpašas ierīces un torņus, kas bija paredzētas Rietumu raidstaciju slāpēšanai. Šis "zāģis" raidīja trokšņus un traucējumus, piemēram, "Radio Brīvā Eiropa" un "Radio Luxembourg" frekvencēs, apgrūtinot Latvijas PSRS iedzīvotājiem klausīties brīvās pasaules ziņas un Rietumu popmūziku. Šad un tad gadījās, ka "zāģa" operatori darbā aizmirsās, un traucējošie trokšņi sāka slāpēt arī padomju radio frekvences. Šādi torņi atradās vairākas vietās Latvijā, divi no tiem bija Rīgā, Brīvības (toreiz Ļeņina) ielā, netālu no Cēsu ielas. Blakus šiem torņiem namā Ļeņina ielā bērnību un jaunību pavadīja Alfrēds Stinkuls (1950) – latviešu hipijs, kurš līdz pat 1986. gadam, dzīvojot LPSR, nevarēja un negribēja samierināties ar padomju "zāģi" visās tā izpausmēs. Par centieniem okupētajā Latvijā dzīvot brīvi Alfrēds Stinkuls raksta savā atmiņu grāmatā "Mati sarkanā vējā", kuru šovasar izdeva kultūras menedžmenta centrs "Lauska".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

“Visi notikumi un tajos iejauktie dalībnieki ir patiesi. Grāmatā aprakstīto ļaužu nedarbi ir raksturīga parādība zemē, kur nav brīvības un cilvēktiesību. Šajā gadījumā – “īstā sociālismā”, kas bija ar varu uzspiests latviešu tautai un tās kaimiņiem,” grāmatas ievadā raksta Stinkuls. Patiesi, grāmatā notikumu un cilvēku ir ļoti daudz. Būtībā tas ir ne tikai Stinkula dzīvesstāsts, bet arī veselas subkultūras hronika par dzīvi LPSR no 1960. līdz 1980. gadiem.

Alfrēds Stinkuls man bērnībā bija kā mītisks pasaku tēls, jo mans tēvs kopā ar viņu apceļoja Latviju, fiksēja padomju varas nodarītos postījumus un šīs ziņas slepeni sūtīja uz Rietumiem. Bieži vien vakara pasaku vietā klausījos tēva stāstus, kā Alfrēds ar draugiem meža vidū ir izveidojis slepenu valstībiņu, kur dzīvo, ievērojot senlatviešu tradīcijas.

Tagad, lasot “Mati sarkanā vējā”, šie pasaku stāsti pārvēršas par ļoti konkrētu vēstījumu ar uzvārdiem un cenām rubļos. 1970. gadu sākumā Stinkuls kopā ar sešiem domubiedriem par 850 rubļiem iegādājās “Mežupleju” lauku mājas meža vidū Vidzemē, Skujenes pagastā, kur nodibināja radošu kopienu, kas klausījās Rietumu mūziku, cepa savu maizi un darīja alu. Pēc lauku māju iegādes Stinkuls centās visu dzīvi iekārtot tā, lai pēc iespējas mazāk būtu jāuzturas Rīgā un vairāk varētu dzīvot “Mežuplejās”. Tādēļ viņš iekārtojās darbā Brīvdabas muzejā par naktssargu – nostrādājot divas vai trīs diennaktis muzejā, viņš vairākas dienas varēja pavadīt laukos.

Saukt “Mežuplejas” par brīvības salu okupētajā Latvijā gan būtu pārspīlēti, jo arī tur ik pa laikam pagalmā ienāca padomju realitāte. Vienudien kolhoza traktorists dzērumā noindēja pļavu, citu dienu mednieki, saimniekiem nezinot, “Mežupleju” klētī uztaisīja slēpni, lai medītu zaķus. Vēl vairākas reizes gan slepeni, gan atklāti lauku mājās paviesojās čekisti, kuri kā ieganstu izmantoja lūgumu “padzerties ūdeni”.

'Mati sarkanā vējā' – latviešu hipija teiksma par dzīvi padomijā
Foto: Alfrēds Stinkulis

Fantastiski un skarbi ir apraksti (ļoti labi, ka par to ir tikai jālasa, nevis pašam jāpiedzīvo) par nokļūšanu “Tvaika ielā” un milicijas izolatorā. 1969. gada jūnijā par atteikšanos dienēt padomju armijā Stinkulu ievieto Rīgas psihoneiroloģiskajā slimnīcā. “Tiem, kurus norīko kara komisariāts, parastais pārbaudes laiks ir desmit dienas. Došot man dzert zāles. Izrādījās, ka 32 (!) tabletes dienā (!), katru reizi pēc ēšanas un vēl dažas ripiņas pirms miega. Tā jau visi te staigā kaifā, bet, kas saprātīgs, viegli tādā veidā padarīt stulbu. (..) Pirmajās dienās visas apriju, bet tad iemanījos tās pēc brīža izspļaut,” ārstēšanu “trako mājā” apraksta Stinkuls.

Savukārt 1970. gada septembrī (jeb kā konsekventi saka Stinkuls – viršu mēnesī) viņu uz Tērbatas ielas aiztur milicija. Aizturēšanas iemesls ir neskaidrs, viņam tiek inkriminēts “huligānisms”. Tomēr, kā noprotams, patiesais iegansts bija Stinkula garie mati. Tos viņam milicijā nogriež, bet pēc 15 dienām, atbrīvojot no apcietinājumu, iedod līdzi maisiņā.

Grāmatā pārsteidzoši jauki mijas Stinkula izmantotie vecvārdi ar to laiku “padlatvijas” žargonu, kā arī latviešu rietumu trimdiniekiem pierasto leksiku. Tāpat grāmata lielisks ieskats to laiku sadzīvē un, jā tā to toreiz varēja saukt, popkultūrā. Dažbrīd ar pārsteidzošu precizitāti Stinkuls apraksta, kādas dziesmas koncertos spēlēja dažādas mūzikas grupas, kādu mūzikas plati viņš laimēja radio konkursā un kādi Rietumu mūziķi viesojās PSRS. Stinkula vēstījums neaprobežojas tikai ar PSRS. Dažādos veidos, pārsvarā ar stopiem, Stinkuls apciemoja domubiedrus gan Igaunijā un Lietuvā, gan arī padomju Krievijā.

Grāmatā aprakstītas epizodes ar daudziem mūsdienās zināmiem mūziķiem, dzejniekiem, māksliniekiem kā Andris Grīnbergs, Ieva Akuratere, Valdis Muktupāvels, Pits Andersons un citi. Autora atmiņās ir arī daudz spilgtu stāstu, kuros parādās gan kultūras darbinieki, gan politiskie disidenti, tajā skaitā īsā epizodē Gunārs Astra. Darbojošos personu loks ir ļoti plašs, un daudzu pieminēto cilvēku vārdu vienkāršam lasītājam neko neizteiks. Grāmatā ir arī ļoti daudz fotogrāfiju, kas rāda hipiju subkultūras dzīvi LPSR.

Atsevišķs stāsts ir Stinkula liecības par “čekas” darbībām, gan izsekojot viņu, ievietojot viņa dzīvoklī noklausīšanās ierīci (šī epizode pati par sevi ir detektīvfilmas cienīga) un VDK centieniem tieši un netieši ietekmēt Stinkula dzīvi. Nedaudz par šiem notikumiem portāls “Delfi” iepriekš rakstīja arī rubrikā “Maisi vaļā”. “Čekas” represijām pastiprinoties, Alfrēdam radās plāns izceļot no Latvijas, kuru arī viņš sekmīgi īstenoja, stājoties fiktīvās laulībās ar trimdas latvieti Māru Strautmani.

“Mati sarkanā vējā” ir unikāla un personīga liecība, kas dokumentē vēl neseno Latvijas vēsturi no viena savdabīga, bet ļoti interesanta skatu punkta. Šeit jāuzteic Stinkuls par drosmi atklāties gandrīz pilnībā, un šajā gadījumā atklātībai ir paveicies būt arī aizraujošai lasāmvielai.

'Mati sarkanā vējā' – latviešu hipija teiksma par dzīvi padomijā
Foto: Alfrēds Stinkulis

Grāmata beidzas mirklī, kad 1986. gadā Stinkuls pamet PSRS un ierodas Somijā – brīvajā pasaulē. No vienas puses – loģisks noslēgums. No otras – man un gan jau arī citiem noteikti būtu interesanti lasīt vēstījuma turpinājumu. Kā brīvdomātājs no okupētās Latvijas sāk dzīvi pilnīgi citos apstākļos, kā veidojas attiecības ar vietējiem trimdas latviešiem, kā Stinkuls tiek galā ar pavisam praktiskiem sīkumiem Rietumos (mācās braukt ar auto vai izvēlas valsti, kurā turpmāk dzīvot). Es ceru, ka tas ir tikai gaidīšanas jautājums, un šāda grāmata būs.

Tags

"Maisi vaļā" Pits Andersons Valdis Muktupāvels
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form