Mazo lietu dieviete. Recenzija par Ingas Ābeles stāstu krājumu 'Balta kleita'
Foto: DELFI

Kopš iepriekšējā Ingas Ābeles stāstu krājuma aizritējuši precīzi desmit gadi, kuru laikā rakstniece radījusi vairākus fundamentālus jaunākās oriģinālliteratūras stūrakmeņus – modernos vēstures romānus "Klūgu mūks" (2014) un "Duna" (2017) un arīdzan vēstures liecībās balstīto lugu "Aspazija. Personīgi". Rakstnieces metodiskā pievēršanās noteiktam žanram un literāriem paņēmieniem nebūt nav nozīmējusi atkāpšanos no sev raksturīgajām un hrestomātiskajām tradīcijām – gadu gaitā šķietami nemanāmi un neuzkrītoši darināts kāds īsprozas krājums, kas nupat pieredzējis dienasgaismu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Inga Ābele allaž spējusi saviem darbiem filigrāni izvēlēties titulus; gluži kā "Kamenes un skudras" (2010) iemiesoja paradoksālu duālismu – maigumu, rosību un mājīgumu, kam līdzās uzglūn arī dzēlums un sāpes –, arī "Balta kleita" rosina ieslīgt savdabīgā konotāciju atvarā. Krājumā aizgūts pa druskai no visa – folkloras elementi satiekas ar pārfrāzētu literatūru, savukārt viss klasiskais padarīts un pārradīts moderns un, pateicoties autores redzējumam, ieguvis jaunu vitalitāti.

Visu deviņu stāstu vēstītājas saskaras ar kādu no cilvēka mūža nozīmīgākajiem krustpunktiem – dzimšanu, laulībām, bērniem un aiziešanu mūžībā. Tādējādi par vienu no krājuma būtiskākajiem motīviem kļūst dzīvības un nāves līdzāspastāvēšana – Ābeles stāsti ir par mūža ritumu un laiku, kurš allaž neizbēgami cilvēku apsteidz: "Pulkstenis apiet riņķi, tā ir diena. Mēness apiet ap Zemi, tas ir mēnesis. Zeme apiet ap Sauli, tas ir gads. Saule ar Zemi, ar Mēnesi, ar visiem pulksteņiem un ar mums – Saule apiet kaut kam apkārt, un tas ir mūsu mūžs (..)." (43.) Autore pieskaras visam aizejošajam un gaistošajam, atgādina par tā traģisko iedabu – acumirklīgumu un neatgūstamību. Teju vai visas stāstu personas nonāk mītiskajā stāvoklī, "kad laiks izkūp kā dūmi, kad laika vispār nav" (31.), un šī metafiziskā, tiklab reālā apziņa ļauj pietuvoties noteiktām dzīves patiesībām. Vairākos gadījumos tas nozīmē klasisku iniciācijas ceļu, taču tikpat bieži tā ir atskārsme, ka cilvēks, pašam to nemanot, jau sen ir bijis pieaudzis. Par nāvi var atgādināt arī kādas vasaras pilnbrieds, un rakstniece te izmanto sev raksturīgas un atpazīstamas metaforas ("Apkārt šaudās mušas, uzklūp dunduru mākoņi, liepās zum bites, rāpo ērces" (47.) un "strops, kāres, lapsene, bišu nodzelta un iebalzamēta propolisā" (52.), arī pārdomas par taureni – "Vai viņš glāsta vai dzeļ?" (24.)). Pat dzimtsaraksts interpretējams kā sevis iemūžināšana, sevis ierakstīšana vēsturē un – līdz ar to – kā kārtējais atgādinājums par nāvi.

Ārkārtīgi liela nozīme krājumā arī veļu motīvam: gluži kā Knuta Skujenieka dzejā sastopamais velis, kurš ilgās pēc mājām apciemo savu sētsvidu, kūtiņu, ratnīcu, dūmistabu un pavardu un pēdējoreiz pašūpo šūpuli, arī kāda Ābeles stāsta vēstītāja noraugās uz savu ģimeni no mākoņa maliņas. Attieksme pret nāvi un mūžīgo, pārpasaulīgo tiek skatīta filozofiskā un ētiski cēlā līmenī: no vienas puses pastāv sāpīgā atziņa – kādreiz mirs arī bērni un pārējie tuvākie, no otras puses – apzināšanās, ka "tāds nemaz nevar nomirt, kam pieder debesis". (61.) "Baltas kleitas" stāstos būtiska loma ierādīta arī sapnim, un tas atgādina agrīnā modernisma prozas paņēmienus: varoņi pakļauti sapņiem, kas krustojas ar murgiem, taču tieši tie ļauj izkristalizēt kādu vērtīgu atziņu, kas varbūt nepārtraukti atradusies turpat netālu ārpus redzesloka. Vienlaikus akcentēts, ka tieši nejaušība un likteņa sakritība visu patiesībā ievirza tādā gultnē, kā tam bijis lemts būt.

Vairāki stāsti ir pārlaicīgi, savukārt dažos darbos iezīmētas pavisam konkrētas laikmeta un sociālās problēmas: eksistēšana svešumā un atsvešināšanās no dzimtenes, sagruvušās muižiņas, dzīve trūkumā, alkoholisms, grūtniecība pusaudža gados, fiziska un – vēl jo būtiskāk – emocionāla vardarbība. Dialogi starp vīrieti un sievieti un nepateiktā "skaļums" šo sarunu fonā atgādina rakstnieces agrīnos darbus, it īpaši dramaturģijā. Ābele nav kautrējusies lietot krāsu semantiku tradicionālos un arhetipiskos kontrastos – balts/sarkans, tīrs/netīrs un aptraipīts. Stāstā "Malda", kas līdzās stāstiem "Adele", "Donna" un "Sandra" ir krājuma spēcīgākais darbs, aplūkots kādas asociālas ģimenes liktenis. Sniegs kļūst par "grūti pelnītu dāvanu", jo nabadzībā mītošās, teju vai mālainās sejas Ābele pārvērš, kolīdz pēkšņi un negaidīti septembra nogales rītā uzsnidzis pirmais sniegs un pasaule ir kļuvusi balta. Tumsu pārmāc krājumā dominējošais lauku dzīves idilliskais tēlojums ar visām tā "mazajām lietām" un detaļām (vēlme pasēdēt dārza maliņā un paadīt, apmāta aizrautība ar ziedu selekcionēšanu, vasaras un rudens maģiskais un mazliet biedējošais spēks); savā ziņā to var uzskatīt par transformētu un attālu Jaunsudrabiņa "Baltās grāmatas" tradīciju. Starp citu, lielu vērību autore piešķīrusi arī lībiešu valodai un kultūrvēsturiskajam slānim.

Ābeles jaunākie stāsti manifestē pasakainu valodu, kas ēteriski virmo no grāmatas lappusēm: "putekšņlapas kā smagi kausi ar medu", "varmācīgi zils vasaras pilnesīgais miers", "svīres svelpj kā elektriskā strāva", "gaismas strēle kautri guļ uz grīdas", "spožs, gluži kā lakots kafijas ezers uz grīdas", "lakstīgala piepogo tuvīnā dzelzceļa krūmus pilnus ar skanīgiem sidraba rubuļiem", acu zīlītes kā "melnie bezdibeņi", "bērza zeltainie zari pret debesīm kā dārgs izšuvums uz zila samta", "nolaidens, kails reljefs ar pauguriem un krūmu rūtīm kā bakurētaina āda", "nakts aizdzīst kā brūce, un liekas, tās nemaz nav bijis" un "skaidu jumti no rītiem kūp saulē kā zirgi, ko naktī jādījuši lietuvēni". Ar asociācijas daudzšķautņaino dziļumu un montāžas principu – skaņa, attēls, kustība – rakstnieces valoda kā monumentāla zīmju sistēma lasītāju pārņem savā varā. Valodas blīvums un samtainais biezums ir ārkārtīgi koncentrēts, tas atgādina sudraba želatīnā retušētās fotogrāfijas, kas ar caurstrāvojošu spīdumu un vienlaikus dziļu un tumšu tonalitāti ieved lasītāju gluži citā pasaulē. "Balta kleita" ir ārkārtīgi vizuāls, taču vienlaikus mērens krājums, tādēļ nevilšus rodas vēlme to salīdzināt ar kino izteiksmes līdzekļiem, kur tuvākie gara radinieki būtu gan Andreja Tarkovska lineārais un poētiski nosvērtais fotogrāfiskums un "skaļais klusums", gan Terensa Malika plūstošā retorika – kur skaistais tagadnē vai atmiņās mijas ar šaubām un neskaidro, visu jautājošo. Šajā gadījumā krājuma vizuālais noformējums – mākslinieces Aleksandras Beļcovas dekoratīvais šķīvis ar Jūrmalas motīvu – nav maznozīmīgs vai nejauši izvēlēts; tas pilnībā iemieso minētās noskaņas.

Krājums ir īpatnējs tā intertekstualitātes dēļ, kas līdz šim nav bijis autorei raksturīgi (it īpaši īsprozā!). Apzināti vai neapzināti Ābele vairākkārt stāstu frazeoloģijā iemezglojusi Gundegas Repšes grāmatu titulus ("tu esi laiks", vietumis pavīd arī "retināts gaiss"); kādā stāstā garāmejot koķeti izmantots pat klasiskais "N. pilsētiņas" motīvs, savukārt kādā citā darbā bērna naivā un īpatnā pasaules uztvere materializēta putnu un debesu simbolos, tādējādi radot skaistu, lai arī teju tveramu dialogu ar pēdējo Māras Zālītes romānu. Frāze "sīkumi saēd dzīvi caurumos kā kodes vilnas deķi" nevilšus liek atcerēties nereti citēto Blaumaņa salīdzinājumu par dzīvi, kuru nevar izārdīt kā neizdevušos cimdu un adīt no jauna. Atpazīstamas arīdzan vairākas atsauces uz indiešu rakstnieci Arundhati Roju, no kuras Ābele aizguvusi dažus naratīva paņēmienus un pat sižetiskus aizmetņus, vēl jo vairāk – Rojas vārds vienuviet krājumā pat skaļi izskan. Rakstniece ieaudusi vai ievērusi literatūras klasikas dziju savā "baltajā kleitā", tādējādi liekot lasītājam apjaust, ka patiesībā pati Inga Ābele ir mazo lietu dieviete, jo, lietojot autores vārdus, ir aizraujoši vērot, kā viņa domādama rada pasauli no jauna.

Diemžēl nav iespējams ignorēt atsevišķu stāstu disonansi ar pārējiem darbiem – "Balta kleita" tikai un vienīgi iegūtu, ja būtu pieļauta atsacīšanās no viena vai divu stāstu iekļaušanas grāmatā. Acīmredzot mēģinājums veidot vienotu krājumu no dažādos gados tapušajiem un festivālā "Prozas lasījumi" lasītajiem darbiem nav sanācis tik organisks, kā varētu vēlēties, jo jāatzīst – savulaik gan "Sniega laika piezīmes" (2004), gan "Akas māja" (1999) šķita rūpīgāk un prātīgāk "komplektēti" krājumi.

Ir grāmatas, kuras mēdz lasīt iemīļota autora, atpazīstamas vai – gluži pretēji – svešas un vēl jaunatklājamas tematikas vai citu, daudz triviālāku iemeslu dēļ. Pat tiem, kuri līdz šim novērtējuši Ingas Ābeles neparasto talantu, jaunais krājums būs atgādinājums par rakstnieces izdomas plašumu un dvēselisko dziļumu. Neraugoties uz pāris trūkumiem (varbūt šīs recenzijas autora gaumes īpatnībām?), "Balta kleita" ir katra teikuma un vēstītāja elpas vilciena vērts stāstu krājums. Inga Ābele jau atkal mirdz, dāvājot mums darbu, kas uzskatāms par pagaidām vienu no gada spēcīgākajām prozas grāmatām.

Tags

Inga Ābele Jaunākās grāmatas recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form