'Mīlu vecāku dzejnieču balsis'. Saruna ar somu dzejnieku J. K. Ihalainenu
Foto: Publicitātes foto

J. K. Ihalainens dzimis 1957. gadā Somijā. Viņš ir 34 dzejoļu krājumu autors, lielākoties raksta somu valodā, taču sarakstījis grāmatas angļu, dāņu un zviedru valodās. Kopā ar Šāndoru Vāji veido multimediālas dzejas performaces. Dzejnieks arī atdzejojis Gerija Snaidera, Pola Boulza, Patijas Smitas u.c. autoru darbus. Šobrīd strādā pie Patijas Smitas "Woolgathering" atdzejojuma. Kopš 2003. gada Tamperē organizē Anniki dzejas festivālu. Sarakstījis grāmatas par Mongoliju, Nomadiem, dzejnieku Artūru Rembo, seno naudu un Eirāzijas eposiem u.c. J. K. Ihalainens ir arī izdevniecības un tipogrāfijas "Palladium Kirjat" īpašnieks un vadītājs.

J. K. Ihalainens un Šāndors Vāji 9. septembrī plkst. 20.00 sniegs multimediālu performanci Kaņepes kultūras centrā.

Iepriekš esat piedalījies Dzejas dienās, kādas atmiņas saglabājušās par pagājušo gadu?

Ļoti labas atmiņas, tas ir ļoti labs pasākums, gandrīz visi lasījumi ir teicami!

Varbūt varat vairāk pastāstīt par savu sadarbību ar Šāndoru Vāji, kā jūs iepazināties un sākāt veidot kopīgas performances?

Mēs iepazināmies 1993. gadā šamaņu mākslas izstādē Kemi, Somijā. Šāndors tobrīd taisīja arhaiska tipa instrumentus, mēs nolēmām kaut ko kopā veidot. Mūsu pirmajā kopīgajā uzstāšanās reizē es lasīju dzeju, savukārt viņš atdarināja vaļu skaņas ar galvaskausa vijoli. Tobrīd Somijā dzīvajā daudzi nelasīja dzeju, neveidoja dzejas performances.

Cik svarīga Jums ir saikne starp mūziku un dzeju?

Es vienmēr esmu daudz klausījies Deivida Bovija, Džona Keila un Talking Heads gabalus, kā arī etnomūziku. Mūzika ar dzeju ir ļoti veca tradīcija, kas ir bijusi visur. Somu episkā dzejā savā ziņā ir dziedāšana. Katrā labā dzejolī ir mūzika un melodija.

Kā sākāt veidot vizuālas skaņas un dzejas performances?

Pirmo reizi veidoju performanci ar mūziķi un dejotāju Gēteborgas Poēzijas festivālā 1985. gadā. Taču māksliniecisko līmeni tas viss ieguva tikai pēc tam, kad iepazinos ar Šāndoru. Viņš šobrīd rada performances, smeļoties iedvesmu no dadaisma. Viņa pēdējais nozīmīgais darbs "Toteninsel" tapa sadarbībā ar Evu Polgaru, kura librets bija senvācu valodā.

Lasīju, ka esat tulkojis Pola Boulza, Patijas Smitas un daudzu citu dzejas krājumus. Kādas ir bijušas lielākās grūtības, ar kurām ir nācies sastapties atdzejā?

Lielākais izaicinājums bija atdzejot Gerija Snaidera "Mountains and Rivers Without End". Tā ir episka poēma, kas aptver tik daudz valstis un ainavas, ka biju spiests apgūt dabaszinātnes, botāniku un kartogrāfiju, lai saprastu viņu. Taču tas bija lielisks piedzīvojums!

Vai šobrīd strādājat pie kāda tulkojuma?

Jā, šobrīd no angļu valodas somu valodā atdzejoju Patijas Smitas "Woolgathering".

Kā tas ir - vadīt izdevniecību? Kas Jūs iedvesmoja izveidot "Palladium Kirjat"?

Izdevniecību "Palladium Kirjat" vadu jau vairāk nekā 25 gadus. Viss sākās ar to, ka nopirku iespiedmašīnu, ofsetu, un sāku iespiest krāsainas grāmatas, kā arī drukāju. Pirms tam es izdevu kādas 30 grāmatas, galvenokārt Dānijā, bet tad uzturēt pašam savu tipogrāfiju kļuva nevaldāmi. Izgatavot grāmatas pašam ar savām rokām un veidot skaistus maketus ir kā vecā Viljama Bleika godināšana. Šīs izdevniecības vadīšana nav nekāda zelta raktuve. Grāmatnīcās pārdotās grāmatas ir bestselleri, pavārgrāmatas un trilleri.

Vai piedalāties grāmatu izstādēs, ko Jūs par tām domājat? Vai tās ir garlaicīgas vai arī liels notikums, kurā arī izdevēji var labi pavadīt laiku?

Reizi gadā piedalos Turku grāmatu izstādē. Tā ir mazāka (23 000 apmeklētāju), bet jaukāka par Helsinku grāmatu izstādi. Man tas ir ļoti svarīgi, lai atgādinātu cilvēkiem, ka joprojām esmu dzīvs, un lai satiktu citus izdevējus un rakstniekus. Ir vēl daži mazāki literatūras pasākumi, kas arī veicina grāmatu pārdošanu.

Šī gada Dzejas dienu sauklis ir "Dzeja nemelo". Vai, Jūsuprāt, tas ir dzejnieka pienākums vienmēr runāt patiesi?

Jā, dzeja ir diža cilvēces subkultūra. Dzeja nemelo.

Vai Jums pašam patīk apmeklēt dzejas lasījumus? Kas patīk visvairāk tajā, ka varat dzirdēt, kā autors lasa savus darbus?

Kopš 2003. gada organizēju Anniki Dzejas festivālu (http://www.annikinkatu.net/runofestivaali/english.htm), kas notiek Tamperē. Festivāls gadu gaitā ir audzis un attīstījies, taču ir saglabājusies mājīguma atmosfēra ar bērniem un kaķiem, kas pagalmā rotaļājas. Mīlu vecāku dzejnieču balsis, ka arī pavisam jauno dzejnieku, kuri pirmo reizi lasa savus dzejoļu.

Kādu padomu Jūs dotu jaunajiem dzejniekiem, kuri tikko sākuši rakstīt?

Dzīvot dzejnieka dzīvi, nebaidītes no nekā.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Dzeja Dzejas dienas Palladium Patija Smita
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form