Foto: Publicitātes attēls/LETA
Artūra Puntes jaunākais dzejoļu krājums manī raisīja jautājumu: kā lasīt mistifikācijas, kas uzreiz atklāj, ka ir mistifikācijas? Publicitātes materiālos skaidrots, ka tas "veidots kā trīs grāmatu kopums, (kuru) kopā satur rāmis – herbārijs mistifikācija". Tiešām, aplūkojot vienkāršo, bet pievilcīgo vāku, ātri iespējams identificēt mistifikācijas iezīmes: autors ir noklusēts, tā vietā piedāvāts tikai šķietami "sausais" virsraksts – "Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs", kas, virspusēji spriežot, vairāk piestāvētu eksponātam kādā reģionālā muzejā, nevis dzejas krājumam.

Tomēr, saprotams, lasot uzmanīgāk, atklājas virsraksta daktiliskais raksturs, kas tādējādi jau laikus signalizē par būtisku Puntes rokraksta īpašību – uzreiz nemanāmo, bet trāpīgo ikdienišķā poetizēšanu (piemēram, dzejoļos "Šoseja" (5. lpp.), "Brauciens uz pilsētu" (6. lpp.), "Nesezona" (7. lpp.) u. c.). Tāpat drīz vien atklājas herbārija tēla pārnestās nozīmes, piemēram, augus salīdzinot ar dzejoļiem, kas "iespiesti" grāmatā. Kā botāniķu vākums kļūst par dzīvās dabas mirušu palimpsestu, tā dzejnieka darba augļi Puntes grāmatā uzlūkojami kā atmiņas, kas uzguļas virsū pagātnes notikumiem, no kuriem palikušas vien pēdas (vienā no krājuma aizkustinošākajiem dzejoļiem lasāms – "es patiešām nezinu, kā tagad to visu aizmirst" (13. lpp.)).

Un, protams, pievēršot uzmanību grāmatas formālajām īpatnībām, kļūst skaidrs, ka dizains, kura pamatfunkcija parasti ir kā traukam saturēt valodu un padarīt to lasītājiem ērti lietojamu, šeit – līdzīgi kā iepriekšējā Puntes krājumā "Стихотворные посвящения Артура Пунте"/"Artūra Puntes poētiskie veltījumi" ("Orbīta", 2013) – kļuvis līdzdalīgs satura veidošanā. Grāmatas materialitāte ir tikpat būtiska, cik dzejoļi. Šī dzeja "Orbītai" raksturīgā manierē ir tverama ne tikai laikā, bet arī telpā ("paši mēs ticam vien tam/ ko varam aptaustīt rokām" (8. lpp.)). Turklāt, ja daļa teksta tēlo dabas mainīšanas centienus, tad arī pats zilganzaļais izdevums, kā izteicies autors, ir "mutants" [1] (bioloģijas terminoloģija, domāju, nav nejauša).

Proti, floras paraugu fotogrāfijām virsū uzpotētajam dzejas krājumam viducī uz cita veida papīra pati kā nezāle iespraukusies un salapojusi poēma "Ieceļotāji". Un arī tā ir formāli fragmentāra: šī centrālā vēstījuma burtu izmēri mainās, iespējams, spoguļojot tās savstarpējās transformācijas, kas norisinās starp ieceļotājiem un zemi, ko tie apgūst ("Kad pēc sprādziena/ sāka veidoties jauns līdzsvars,/ mēs tajā bijām jau paredzēti" (12. lpp.)). Jeb, kā lakoniskos, bet acīgos komentāros par jauno ekokritikas vilni Puntes grāmatas sakarā rakstījusi Anda Baklāne, "dabas bez kultūras nav, kultūra pastāv arī dabā, viss saaudzis kopā". [2]

Vizuālās dažādības dēļ grāmata varētu šķist pārlieku izraibināta un apucinoša, tomēr Puntem un Mārtiņam Ratnikam tā nav vis pavirša rotaļāšanās ar poligrāfijas iespējām, bet gan cītīga lasīšanas pieradumu izaicināšana. Ilva Skulte rakstījusi, ka "grāmata (..) kā medijs ir ne tikai noteikumu definēšana tekstu kārtībai un uztverei", bet – "Orbītas" skatījumā – "tā kļūst par vēl vienu robežu, ko ir izaicinājums pārkāpt". [3] Pievēršoties grāmatas-herbārija robežām, Puntes un Ratnika kopdarbs izvaicā arī šķirtnes starp pagāni, atmiņu un tagadni, dabu un cilvēku, personisko un politisko (piemēram, vienīgais grāmatas dzejolis, kas vienlaikus nav atdzejojums, "Ko es no tā visa atceros", vēsta par neatkarības atjaunošanu deviņdesmito sākumā caur atmiņu fragmentiem – "Tētis brauks pie televīzijas mājas / Viņam ir burka medus un mamma saka:/ надень лучше два свитера" (20. lpp.)). Kopumā abi mākslinieki – Ratniks vizuāli, Punte tekstuāli – grīļo iesakņojušos uzskatus, lai lasītāji mākulīgāk pašsaprotamajā saskatītu savādo.

Tomēr šīs īsās interpretācijas joprojām tramda sākumā uzdotais jautājums. Vai teksts, kas jau sākotnēji pieteikts kā mistifikācija, patiešām ir mistifikācija?

Veiksmīgos gadījumos mistifikācija maldina, kaut uz ļoti neilgu brīdi ievilinot lasītāju radošā spēlē, kurā kļūstam nedroši par teksta, žanra un citu robežu noteiktību. Puntes grāmatai piemīt kas ļoti gaumīgs, nostrādāts, kopts un drošs. Tas, iespējams, skan paradoksāli, ņemot vērā tās nenoliedzamo tieksmi nepakļauties standartiem. Bet "Jērcēnu pagasta nezāļu herbārijs" pie lasītājiem tomēr ierodas ar jau formulētiem lasīšanas noteikumiem: šis ir mākslas objekts. Rezultātā es tikai izliekos, ka esmu maldināts. Bet tas nav jāuztver kā trūkums.. Drīzāk tas ir līdzīgi kā iluzionistu priekšnesumos – zinām, ka tie ir acu māņi, bet skatīties ir aizraujoši.

[1] Inga Žolude. Intervija ar dzejnieku Artūru Punti. Dārzkopja dao un dzejas džezs. Diena, 22.06.2019., tiešsaistē: https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/intervija-ar-dzejnieku-arturu-punti.-darzkopja-dao-un-dzejas-dzezs-14221857.

[2] Anda Baklāne. Nav jau tā, ka tagad viss notiktu pēc mūsu prāta. Satori, 19.06.2019., tiešsaistē: https://www.satori.lv/article/nav-jau-ta-ka-tagad-viss-notiktu-pec-musu-prata?fbclid=IwAR2_UCIIFGmI_wEvo74Ox-58awYYpPwALxZAjclJ82hD3gOZWDqd3CmjQ_Y

[3] Ilva Skulte. Dzeja uz robežām: Latvijas krievu dzeja. Latviešu literatūra 2007–2015, LU LFMI, 2018., 274. lpp.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!