Dzejnieks un literatūrpētnieks Artis Ostups veiksmīgi aizvadījis tradicionālo dzejas mēnesi – uzstājies "Dzejas dienu" atklāšanā un saņēmis "Dzejas dienu" balvu par savu ceturto dzejas krājumu "Variācijas par mēness tēmu". Savulaik dzejniece Anna Auziņa viņu nodēvēja "par vienu no labākajiem" jaunākajā latviešu dzejā, tomēr viņš pats sevi puspajokam dēvē par "kulta dzejnieku", jo līdz pat tikko saņemtajai balvai ar oficiālu atzinību nav lutināts.
Paralēli dzejai Ostups nodarbojas ar literatūras pētniecību Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, kā arī noslēgumam tuvojas viņa doktorantūras studijas Tartu Universitātē. Ar Arti Ostupu satikāmies, lai parunātu par dzejas un dzejnieka nozīmi mūsdienās un spilgtākajiem dzejas un politikas krustpunktiem, kas īpaši spilgti iezīmējas aktuālā Ukrainas kara kontekstā.
Varbūt ir mazliet dīvaini to jautāt dzejniekam, taču kādu tu šodien redzi dzejas un dzejnieka lomu. Inese Zandere man savulaik atklāja, ka viņu bieži uztver kā sabiedrības balsi, bet viņai svarīgākā dzejas funkcija ir tieši valodas kopšana. Tikmēr karš Ukrainā, šķiet, apliecina, ka tieši dzeja, kas reaģē uz aktuālo un traģisko, kļūst arvien svarīgāka un arī populārāka.
Sāksim ar to, ka dzejai vispār ir ļoti specifiska nozīme, un primāri tā patiešām ir saistīta ar valodas nostiprināšanu un attīstību. Dzejas dalība sociālajos procesos, manuprāt, ir sekundāra. Man ļoti patīk liriska, pašpietiekama, bieži vien arī hermētiski noslēgta dzeja, tāpēc attiecīgi esmu daudz prasīgāks pret dzeju, kurā svarīgākais ir sociālais vēstījums. Tas ir riskants un grūts uzdevums – dzejā risināt sabiedrības problēmas. Tam vajadzīgs ass prāts un laba iztēle. Koncentrēties uz sociālo funkciju ir iespējams un arī vajadzīgs. Mans arguments vairāk ir tāds, ka šādos dzejoļos nevajadzētu aizmirst par valodas funkciju – lai tas būtu arī estētiski interesanti, lai tas ir mākslas notikums.
