Nils Sakss: Latvija – sākums un gals

Komentētājs ar niku hm: "Viņi vērtējuši nevis nozīmību, un nevis, cik nauda jāsamazina, bet ar skalu 1 - 5 novērtējuši CIK lielā mērā tieši valstij ir jānodrošina konkrētā funkcija un / vai jāpiešķir tai finansējums."

Šī ziņa – pat gadījumā, ja Bankovska interpretācijā iezagusies kāda neprecizitāte – uzdod visai eksistenciālus jautājumus par valsti zem nosaukuma Latvija. Tādēļ vēlējos šajā sakarā bilst divas lietas. Jeb, tā teikt, paraudzīties uz šo faktu no abiem galiem.

Pirmais ir "sociālo partneru" gals, un tas ved dziļā nekurienē. Jau tas vien, ka kādam "valstiskā līmenī" ienāk prātā vērtēt, cik lielā mērā šai valstij ir jānodrošina "konkrētā funkcija" ar segvārdu kultūra, ir ne tikai absurdi. No valstiskā viedokļa tas ir vienkārši bīstami. No Latvijas perspektīvas daudz bīstamāk nekā, atļaušos teikt, Krievijas manevri Gruzijas pierobežā. Tas, protams, gadījumā, ja tādas valsts zem nosaukuma "Latvija" pastāvēšana tiek uzskatīta par kaut kādu vērtību.
Būsim taču godīgi paši pret sevi. Lai ko arī nerādītu televizors karoga izkarināmajās dienās, šī valsts nepastāv tādēļ, ka latviešu tauta būtu asinīm un sviedriem izkarojusi sev zemi, kur tai "laimē diet". Ja kādam liekas, ka, lai atkarotu militārai lielvalstij teritoriju un nodibinātu tur neatkarīgu republiku, pietiek padziedāt līdzi "Čikāgas piecīšiem" Mežaparka estrādē, uzēst pīrādziņus Doma laukumā un uz piecām minūtēm sadodoties rokās "Ginesa rekorda" ķēdē, tad tas ir visai romantizēts, lai neteiktu – infantils, priekšstats.

Latvija – lielos vilcienos – pastāv divu iemeslu dēļ, un neviens no tiem nav pateicību parādā ne Mārai Zālītei, ne kādai citai latviešu "inteliģences" primadonnai. Ne Dainim Īvānam, ne kādam citam tālaika "sabiedriskajam darbiniekam". Vispirms tā ir 19. gadsimtā Rietumu kultūras izauklētā ideja par tautu tiesībām uz pašnoteikšanos. Un tad – Amerikas 80.gados aizsāktā un vēlāk veiksmīgi attīstītā ārpolitikas iniciatīva attiecībā uz jaunās Eiropas austrumu robežām un buferzonām. Lai nu kādai citai reizei un vietai paliek otrais. (Starp citu, šobrīd strādāju pie visai aizraujoša materiāla par to, kā "Baltijas ceļa" koncepts radās breinstormā viena amerikāņu stendzenieka birojā. Ja iznāks, kādreiz iztulkošu kādu fragmentu un ievietošu blogā.) Šajā gadījumā svarīgāk būtu parunāt par pirmo.

Ja reiz mums ir dota, faktiski – uzdāvināta, iespēja pašnoteikties, tad tai arī būtu jābūt izejas pozīcijai. Galu galā – tas ir teju vienīgais reālais un pavisam noteikti vienīgais teorētiskais iemesls, kādēļ Latvija pastāv kā atsevišķa valsts. Un "tautu" vai "nāciju", protams, mūsdienās var raksturot tikai kā noteiktas cilvēku grupas kultūru - tās mazākajās un visplašākajās izpausmēs. Līdz ar to var droši teikt, ka vienīgais šīs valsts pastāvēšanas iemesls IR mūsu kultūra. Tas, savukārt, nozīmē, ka spriešana "cik ļoti valstij vajadzētu atbalstīt kultūru" faktiski ir spriešana "cik ļoti šai valstij vajadzētu atbalstīt pašai savu pastāvēšanu". Lūgums novērtēt šo lietu skalā no viens līdz pieci ir vai nu ekstrēmi radikāls vai vienkārši neķītrs.

Protams, var balstīties uz citu skatījumu. Piemēram. "Šī valsts pastāv tādēļ, lai nodrošinātu pēc iespējas lielākas pensijas" vai arī "Šī valsts pastāv tādēļ, lai būtu bezmaksas medicīniskā aprūpe/ atbalsts uzņēmējiem/ zemi nodokļi/ izskausta korupcija/ drošība uz ielas utt." Pašas par sevi tās ir labas lietas – nenoliedzami. Bez daudzām no tām kultūrai ietu pavisam grūti. Droši vien atradīsies arī daudzi, kuri vērtību skalā "lielākām pensijām" vai "drošībai uz ielas" ieliks lielāku atzīmi nekā kultūras atbalstam. Ļoti iespējams, viņi sirdī ir labi cilvēki un arī citiem vēl tikai labu. Bet tādā gadījumā uzreiz pazūd šīs valsts ar nosaukumu "Latvija" pastāvēšanas pamatojums. Jo, šaubu nav – lielākas pensijas, drošību un labklājību kopumā vieglāk būtu nodrošināt citā politiskā un ekonomiskā struktūrā nekā pašreizējā.

Ekskluzīvas preces mazā ģimenes vadītā veikaliņā vienmēr būs dārgākas nekā konveijera mantas Rimčikā. Maza tauta jeb tās kultūra ir ekskluzīva prece. It īpaši tādēļ, ka tā īsti nav ne konvertējama, ne eksportējama. Lai ko arī brīvos brīžos nepļāpātu inteliģence vai "sociālie partneri", šāda kultūra jau pēc definīcijas ir paredzēta vienīgi pašpatēriņam. Jebkas cits ir izņēmums, nevis likums.

Latvija, kamēr vien tā pastāvēs, vienmēr vairāk līdzināsies naturālai saimniecībai, nevis NOKIA rūpnīcai. Vairāk pagrīdes grupai, nevis pasaulslavenam boijbendam. Vairāk trešam, nekā blokbāsteram. Lai kādas vīzijas mēs arī neuzvilktu, tās nekad nelīdzināsies Brauna "Kodam". Lai kādās valodās mēs arī neiemācītos runāt, galu galā tāpat izspļausim vien Frīdvaldisku "Bļ*ģ".

Jautājums ir tikai – vai mēs uz to, kā saka radošās aprindās, "spiežam" lai tur vai kas? (Ja vaicātu man, tad teiktu – pavisam noteikti. Bet tas, atzīstu, ir tikai personisks viedoklis – man arī "Bļ*ģ" patika labāk nekā "Kods".) Vai izejam uz kaut ko citu. Bet tad arī jābūt gataviem atbildēt uz neizbēgamo nākamo jautājumu – Kam tad vispār šī valsts ir vajadzīga?

Līdz ar to nevajag mānīt sevi ar kaut kādām Latvijas "prioritāšu" izvirzīšanām. Prioritāte Latvijai var būt tikai viena – tā pati, kuru "partneri" skalā novērtējuši ar zemāko atzīmi. Kultūra nevar būt galvenā, mazāk vai vismazāk nozīmīgā Latvijas valsts prioritāte. Tā vienkārši ir Latvijas valsts pastāvēšanas vienīgā jēga un pamats. Vai nu jāsāk domāt no šādas perspektīvas, vai arī jāsāk domāt par citiem variantiem.