Starptautiskā sieviešu diena ir globāli svētki, kas godina sociālus, ekonomiskus un politiskus sieviešu sasniegumus, un kuru mērķis ir aizstāvēt sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesību. Kamēr pie mums šai dienai arvien līdzi velkas padomju tulpju smarža un šampanieša un šokolādes konfekšu asorti garša, patiesībā šie svētki sakņojas krietni vien senākā pagātnē – pagājušā gadsimta sākumā ASV.

Pirmo oficiālo nacionāla mēroga Sieviešu dienu amerikāņi svinēja 1909. gada 28. februārī, un iemesls šādas dienas izveidei bija 1908. gada strādnieku kustība, kuras ietvaros Ņujorkā streiku pieteica 15 tūkstoši sieviešu, protestējot pret sliktiem darba apstākļiem. Ukraiņu izcelsmes sufražistes Klāras Lemlihas vadībā viņas pieprasīja labāku atalgojumu, īsākas darba stundas un labvēlīgākus apstākļus. Un jau nākamajā gadā šo notikumu rezultātā Amerikas sociālistiskā partija izsludināja Nacionālo Sieviešu dienu.

Starptautisku mērogu šī diena ieguva 1910. gadā pēc tam, kad vācu sieviešu tiesību aktīviste Klāra Cetkina Kopenhāgenā, Dānijā, Strādājošo sieviešu konferencē nāca klajā ar ierosinājumu par šādas dienas izveidi arīdzan Eiropā. Konferencē, kurā piedalījās 100 sievietes no 17 valstīm, Cetkinas ideja guva vienprātīgu atbalstu. Pirmo reizi Starptautiskā sieviešu diena tika svinēta 1911. gada 19. martā. Pirmās valstis, kas svinēja šos svētkus ārpus ASV, bija Austrija, Dānija, Vācija un Šveice.

1913. gadā Starptautiskā sieviešu diena visbeidzot nonāca līdz Krievijas impērija, kurā arī brieda sieviešu neapmierinātība, ieskandinot ceļu uz revolūciju. Zīmīgi sasaucoties ar vienu no lielākajiem pagrieziena punktiem Krievijas vēsturē, Starptautiskā sieviešu diena neizdzēšami iegūla PSRS svinamo dienu sarakstā. Līdz pat septiņdesmitajiem gadiem šie svētki, pirmkārt, tika asociēti ar revolūcijas dalībniecēm.

Savukārt Apvienotās Nācijas Starptautisko sieviešu dienu sāka svinēt 1975. gadā, par primārajiem aspektiem izceļot dzimumu līdztiesību, kas attiecīgi ierakstās organizācijas vadlīnijās cīņā par cilvēktiesībām. Turklāt sieviešu līdztiesība netiek uzsvērta vienīgi šajā dienā, bet gan mērķtiecīgi ir viens no svarīgākajiem punktiem ANO globālajiem pasākumiem, lai uzlabotu sociālo, ekonomisko un politisko stāvokli pasaules sabiedrībās.

Viens no atbildīga aktīvisma veidiem, kādā tirzāt vēsturiski sociāli svarīgus jautājumus (un ne tikai), ir publicistika un literatūra, tāpēc piedāvājam atskatīties uz pieciem savā starpā ļoti atšķirīgiem, bet līdz mūsdienām nu jau par ikoniskiem "sieviešu jautājumus" aplūkojošiem darbiem kļuvušas grāmatas.

• 1. Virdžīnija Vulfa – 'Sava istaba' (1929)
• 2. Simona de Bovuāra – 'Otrais dzimums' (1949)
• 3. Silvija Plāta – 'Stikla kupols' (1963)
• 4. Mārgareta Atvuda – 'Kalpones stāsts' (1985)
• 5. Īva Enslere – 'Vagīnas monologi' (1996)