Pirmo oficiālo nacionāla mēroga Sieviešu dienu amerikāņi svinēja 1909. gada 28. februārī, un iemesls šādas dienas izveidei bija 1908. gada strādnieku kustība, kuras ietvaros Ņujorkā streiku pieteica 15 tūkstoši sieviešu, protestējot pret sliktiem darba apstākļiem. Ukraiņu izcelsmes sufražistes Klāras Lemlihas vadībā viņas pieprasīja labāku atalgojumu, īsākas darba stundas un labvēlīgākus apstākļus. Un jau nākamajā gadā šo notikumu rezultātā Amerikas sociālistiskā partija izsludināja Nacionālo Sieviešu dienu.
Starptautisku mērogu šī diena ieguva 1910. gadā pēc tam, kad vācu sieviešu tiesību aktīviste Klāra Cetkina Kopenhāgenā, Dānijā, Strādājošo sieviešu konferencē nāca klajā ar ierosinājumu par šādas dienas izveidi arīdzan Eiropā. Konferencē, kurā piedalījās 100 sievietes no 17 valstīm, Cetkinas ideja guva vienprātīgu atbalstu. Pirmo reizi Starptautiskā sieviešu diena tika svinēta 1911. gada 19. martā. Pirmās valstis, kas svinēja šos svētkus ārpus ASV, bija Austrija, Dānija, Vācija un Šveice.
1913. gadā Starptautiskā sieviešu diena visbeidzot nonāca līdz Krievijas impērija, kurā arī brieda sieviešu neapmierinātība, ieskandinot ceļu uz revolūciju. Zīmīgi sasaucoties ar vienu no lielākajiem pagrieziena punktiem Krievijas vēsturē, Starptautiskā sieviešu diena neizdzēšami iegūla PSRS svinamo dienu sarakstā. Līdz pat septiņdesmitajiem gadiem šie svētki, pirmkārt, tika asociēti ar revolūcijas dalībniecēm.
Savukārt Apvienotās Nācijas Starptautisko sieviešu dienu sāka svinēt 1975. gadā, par primārajiem aspektiem izceļot dzimumu līdztiesību, kas attiecīgi ierakstās organizācijas vadlīnijās cīņā par cilvēktiesībām. Turklāt sieviešu līdztiesība netiek uzsvērta vienīgi šajā dienā, bet gan mērķtiecīgi ir viens no svarīgākajiem punktiem ANO globālajiem pasākumiem, lai uzlabotu sociālo, ekonomisko un politisko stāvokli pasaules sabiedrībās.
Viens no atbildīga aktīvisma veidiem, kādā tirzāt vēsturiski sociāli svarīgus jautājumus (un ne tikai), ir publicistika un literatūra, tāpēc piedāvājam atskatīties uz pieciem savā starpā ļoti atšķirīgiem, bet līdz mūsdienām nu jau par ikoniskiem "sieviešu jautājumus" aplūkojošiem darbiem kļuvušas grāmatas.
Virdžīnija Vulfa – 'Sava istaba' (1929)
Apziņas plūsmas pionieres – angļu rakstnieces Virdžīnijas Vulfas – eseja (A Room of One's Own) iestājās pret līdz tam literatūrkritikā un arīdzan sabiedrībā pastāvošo uzskatu, ka sievietes sava dzimuma dēļ ir mazāk prasmīgas rakstnieces nekā vīrieši (viens no iemesliem tika minēts arī sieviešu-rakstnieču proporcionāli mazais skaits) . Vulfa savā darbā, kas būtībā ir divas lekcijas, ko viņa 1918. gadā nolasīja Kembridžā, norāda uz sistēmisko izglītību un ekonomiskajām grūtībām, kādi radījuši šķēršļus tā laika sievietēm rakstniecībā. Līdz mūsdienām šis teksts ir kļuvis par vienu no pamatakmeņiem, uz kā balstās feministiskā literatūrkritika, aptverot laikposmu no Šekspīra līdz māsām Brontē un pievēršoties tādiem sociālas dabas jautājumiem kā nabadzība un izglītība, un to ietekme uz sieviešu radošumu.
Simona de Bovuāra – 'Otrais dzimums' (1949)
Franču eksistenciālisma filozofe, feministe un rakstniece Simona de Bovuāra 1949. gadā ar savu filozofisko traktātu "Otrais dzimums" (Le deuxième sexe) aizsāka feminisma otro vilni, it sevišķi viņas ietekme attiecināma uz intelektuālākām un radikālākām feminisma formām par līdz tam ierasto iestāšanos par līdztiesību darba vidē. Viņa diskutē par sieviešu patriarhālo apspiešanu, dzimumu lomām un veidu, kādā šīs dzimumu lomas savā būtībā ir sabiedrības konstrukts ("Par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst"), kas ir jāatmet, lai panāktu sieviešu materiālo vienlīdzību. De Bovuāras idejas bija tik nozīmīgas, ka pēc viņas nāves Francijas avīžu virsraksti vēstīja: "Sievietes, jūs viņai esat parādā visu!"
Silvija Plāta – 'Stikla kupols' (1963)
Mārgareta Atvuda – 'Kalpones stāsts' (1985)
Kanādiešu rakstnieces Mārgareta Atvudas distopiskais romāns "Kalpones stāsts" (The Handmaid's Tale) feministiskajā literatūrā uzskatāms par zelta piemēru. Tas ieguvis virkni starptautisku literāru apbalvojumu un vairākus atkārtotus izdevumus visā pasaulē. Pēc grāmatas motīviem ir uzņemta filma, iestudēta opera un balets, teātra izrādes, radiouzvedumi un arīdzan seriāls, kas 2017. gadā saņēma "Emmy" balvu kā labākais dramatiskais seriāls, kā arī vēl četrus apbalvojumus.
"Kalpones stāstā" attēlota totalitāra nākotnes sabiedrība ASV, kur sievietes ir pakļautas seksuālai kalpībai. Galvenā varone Džūna Osborna, kurai jaunā vara pēc pilsoņu kara piešķīrusi vārdu Ofreda, ir mājkalpotāja augsta ranga amatpersonas un viņa sievas namā, kur viņa spiesta pielāgoties striktiem noteikumiem un nemitīgai uzraudzībai. Džūna vēl atceras laiku "pirms", proti, kad viņai bija ģimene, savs vārds un identitāte, taču tagad viss, ko viņa var darīt, lai paliktu dzīva, ir pielāgoties un cerēt, ka kādudien atkal būs brīva un varēs būt kopā ar savu meitu.
Īva Enslere – 'Vagīnas monologi' (1996)
Amerikāņu dramaturģes un feministes Īvas Ensleres luga "Vagīnas monologi" (The Vagina Monologues) ir slavas dziesma sievietes seksualitātei, kas dēvēta arīdzan par jaunās sieviešu paaudzes bībeli. Ensleres atklātais darbs, ko veido vairāk nekā 200 interviju ar reālām sievietēm, unikāls ar to, ka piešķir balsi dažādu rasu, vecumu un identitāšu sievietēm, skarot tādas tēmas kā reprodukcija, seksa industrija, ķermeņa tēls sabiedrībā, seksuālas fantāzijas un bailes, masturbācija, izvarošana, menstruācijas u.c. "Vagīnas monologu" pieredze mudināja Ensleri radīt arī "V dienu" – globālu kustību ar mērķi apkarot vardarbību pret sievietēm un meitenēm. "V dienas" ietvaros, kas ik gadu visā pasaulē tiek svinēta no 1. līdz 30. aprīlim, ar "Vagīnas monologu" performancēm tiek vākti līdzekļi vardarbībā cietušajām sievietēm.
