Okeāns aiz dzelzs priekškara. Versija par literatūrzinātnieci Dzidru Kalniņu
Foto: No Ilgoņa Bērsona arhīva

Kāda bija intelektuāļu dzīve padomju Latvijā brežņeviskās "stagnācijas" gados? Piespiedu līdzsvara meklējumi starp piesardzību un uzdrīkstēšanos, ierobežojumiem un represijām, sadarbību un nodevību — totalitārisma dzirnavās tika malti gan disidenti un politieslodzītie, gan tie, kas nebija atklāti padomju varas pretinieki, tomēr nespēja arī samierināties ar okupācijas režīma politiku vai vismaz ar tās brutālākajām izpausmēm.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Literatūrzinātnieces un tulkotājas Dzidras Kalniņas (1927—1984) vārds nav populārs plašā sabiedrībā, taču zināms tiem, kas 70. un 80. gados interesējās par latviski tulkotajiem rietumvācu, austriešu un Šveices vācu rakstnieku prozas darbiem. Daiļliteratūras tulkošana, literatūrzinātnisku apcerējumu rakstīšana un akadēmiskā pētniecība noritēja paralēli mācībspēka darbam toreizējās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Tieši ar viņas starpniecību studenti tolaik iepazina padomju apstākļos puslegālos Rietumu modernistu sacerējumus. Citi savukārt atceras kaut ko dzirdējuši par rakstiski izteikto Kalniņas protestu pret aizliegumu Latvijā svinēt Jāņus.

Kādreizējie studenti un kolēģi Dzidru Kalniņu raksturo kā izcili gudru, kompetentu pasniedzēju, leģendārais atdzejotājs un tulkotājs Valdis Bisenieks filoloģi dēvē par "gara milzi" un viņas personībai piešķir okeānisku mērogu. Diemžēl Kalniņas biogrāfija nav atrodama ne padomju Latvijas, ne jaunāko laiku uzziņu izdevumos. 2005. gadā iznākušajā Latvijas enciklopēdijā atrodams tikai īss šķirklis,1 tāpēc būtiski notikumi Dzidras Kalniņas dzīvē šodien rekonstruējami, izmantojot arhīvu materiālus, laikabiedru atmiņas un fragmentāri saglabājušos personisko saraksti.

Pieturas punkti

Nākamā literatūrzinātniece nākusi pasaulē 1927. gada 24. janvārī Krāslavā, mežziņa un skolotājas ģimenē. 1951. gadā ar izcilību absolvējusi LVU Filoloģijas fakultāti, specializējoties ģermānistikā. 1960. gadā aizstāvējusi filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju "Teodors Štorms un viņa vieta vācu literatūrā", pēc deviņiem gadiem Maskavā arī doktora disertāciju "Mūsdienu rietumvācu romāns", kļūstot par tolaik jaunāko latvieti zinātņu doktori humanitāro zinātņu jomā Padomju Savienībā.

Akadēmisko karjeru, kļūstot par LVU mācībspēku, Dzidra Kalniņa sākusi 1958. gadā, līdz tam strādājot Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. Gadu vēlāk izdots pirmais tulkojums — islandiešu rakstnieka Haldora Laksnesa (Halldόr Laxness) romāns "Pasaules gaisma". 60. gados sekojuši rietumvācu rakstnieka Volfganga Kepena (Wolfgang Koeppen) eksistenciāli piesātināto romānu "Nāve Romā" un "Siltumnīca" tulkojumi. Kalniņa bijusi piederīga tam literārajam lokam, kuru veido padomju varas represētās tulkotājas Maija Silmale un Ieva Lase, arī dzejniece un tulkotāja Vizma Belševica. No pasaules procesiem piespiedu kārtā nošķirtajā latviešu kultūrtelpā šīs fenomenālās personības deva garīgi izsalkušajiem saskarsmes iespēju ar Rietumu literatūru.

1967. gadā izdota Dzidras Kalniņas monogrāfija "Mūsdienu romāna problēmas", literatūrzinātnes lietpratēji to novērtējuši atzinīgi, 1969. gadā viņa uzņemta Latvijas PSR Rakstnieku savienībā.

Karjeras kāpums norit strauji, šķiet, arī turpmākajā ceļā nekādi šķēršļi vairs nevarētu rasties. Taču 1971. gada 15. aprīlī LVU vadība no Latvijā pazīstamās un atzītās literatūras speciālistes Kalniņas saņem it kā parastu iesniegumu: "Lūdzu piešķirt man kārtējo atvaļinājumu [..] un pēc atvaļinājuma beigām atbrīvot no darba." Universitātes arhīvā saglabājies toreizējā rektora Visvara Millera apstiprinātais Dzidras Kalniņas iesniegums, kas nesniedz papildu ziņas par notikušā cēloņiem. Iesnieguma tekstā kāda roka cītīgi aizkrāsojusi piebildi, no kuras puslīdz saredzams tikai vārds "bija".

Tā paša gada rudenī viņa dodas uz Voroņežas Universitāti Krievijā, kur kļūst par profesori un lasa lekcijas līdz 1973. gadam, bet atsākt darbu LVU Filoloģijas fakultātē Dzidrai Kalniņai atļauj tikai divus gadus vēlāk, kad viņu oficiāli ievēl profesores amatā arī LVU, neņemot vērā to, ka šis tituls jau iegūts Voroņežā. Latvijas presē viņas vārds šajā laika posmā pieminēts netiek.

Garīgā brīvība un apdraudējumi

Izglītības sistēmas uzdevums padomju režīmā bija audzināt un skolot nākamos sociālistiskās valsts pilsoņus, tādēļ tā tika pakļauta stingrai ideoloģiskajai kontrolei: sistēmā drīkstēja strādāt tikai cilvēki ar "tīru" pagātni, "pareiziem" politiskajiem uzskatiem un atbilstošu morālo stāju. Gan mācību spēkus, gan studējošo jaunatni uzskatīja par sociāli aktīvām grupām, kurām piemīt tieksme uz tādu ideju ģenerēšanu, kas var izrādīties bīstamas, tāpēc tās īpaši uzraudzīja — Valsts drošības komitejai (VDK) bija savi augstskolu ideoloģiskās kontroles mehānismi. Tos izmantoja, lai veidotu tādu inteliģenci, kam uzticētos Latvijas sabiedrība un kas vienlaikus būtu lojāla padomju iekārtai. Kā raksta VDK darbības pētnieks Indulis Zālīte, 70. un 80. gados padomju varai bija vajadzīgi cilvēki, kas par tās piedāvāto iespēju nonākt "oficiālās garīgās elites aprindās bija gatavi ziedot daļu garīgās brīvības, pastāvīgi publiski apliecināt lojalitāti padomju režīmam un slepeni sadarboties ar VDK".2

Literatūra līdzās kinematogrāfam Padomju Savienībā tika uzskatīta par vienu no svarīgākajiem "ideoloģiskās frontes sektoriem", jo īpaši 70. gados, kad atklātu militāro sacensību ar Rietumiem uz brīdi nomainīja starptautisko attiecību sprieguma atslābums. Tādēļ jo lielāka uzmanība tika pievērsta padomju ideoloģijas pārākuma demonstrēšanai.

Dzidras Kalniņas darbs literatūras tulkošanā un kritikā bija saistīts ar rietumvalstu modernās kultūras apguvi un popularizēšanu.

Turklāt viņa arī izstrādāja vairākus universitātes mācību materiālus, kuru saturā tika atspoguļoti PSRS ideoloģisko pretinieku uzskati. Kalniņa apcerēja, piemēram, gan klasiķi Francu Kafku, gan Albēru Kamī — autorus, kuru darbus izlases veidā PSRS telpā drīkstēja tulkot, tomēr bija jāņem vērā, ka viņu pasaules redzējums ir atšķirīgs no padomju cilvēka skatījuma. Lai arī mācību materiālu pieejamība ārpus LVU bibliotēkas bija ierobežota, ārzemju literatūras apguve, kas pārkāpj padomju izglītības sistēmā noteiktās robežas, netika atzīta par īsti akceptējamu.

Viņas bijusī studente Māra Siliņa raksturo Dzidru Kalniņu kā spožu zvaigzni, kas, jau ienākot auditorijā vien, apžilbina ar savu mirdzumu. Kalniņas lekcijas bijušas ļoti apmeklētas, un studentus viņa aizrāvusi ar stāstījumu, kopīgu darbu. Pasniedzēja mācījusi analizēt literāru tekstu pilnīgi citādi nekā tie mācībspēki, kuros skaistās, elegantās kolēģes dzīves uztvere, mērogs un acīmredzamā neiekļaušanās padomju standartos raisījusi skaudības jūtas.

Pārskatot Dzidras Kalniņas iespējamo "grēku sarakstu", uzmanību piesaista viņas apcerējums "Par romānu un antiromānu", kas publicēts laikrakstā "Literatūra un Māksla". Jēdziens "antiromāns" ietver viņas novatorisko pieeju un prasmi analizēt zinātniski to, ko vara pieprasa kritizēt caur padomju marksisma prizmu. 1969. gadā to pārpublicēja trimdas latviešu literārais žurnāls "Jaunā Gaita", kas Latvijā bija pieejams tikai bibliotēkas specfondā vai "no rokas rokā". "Jaunā Gaita" bija viens no nevēlamākajiem izdevumiem, cenzori žurnālu apzīmogoja ar diviem sešstūriem kā padomju cilvēkam "īpaši kaitīgu". Tajā publicēto Džoisa romāna "Uliss" fragmentu Dzintara Soduma tulkojumā Dzidra Kalniņa esot izmantojusi darbā ar studentiem, un tālaika apstākļos tā vērtējama kā liela uzdrīkstēšanās. Latvijas PSR šī 20. gs. modernās literatūras klasika, tāpat kā latviešu trimdas autoru darbi, nonāca tikai samērā šaurā literātu apritē, kas tāpat tika pakļauta drošības dienesta kontrolei, skarot ikvienu, kurš kaut attāli bija ar to saistīts.3 Un katram, kurš reiz nokļuva VDK uzmanības lokā, varēja nākties saskarties ar drošības dienestu vēlreiz, parasti tad, kad VDK no viņa kaut kas būs vajadzīgs.

Arī draudzība ar franču literatūras tulkotāju Maiju Silmali, kas atradās pastāvīgā VDK uzraudzībā, netika uzskatīta par universitātes pasniedzējas statusam atbilstošu un "piedienīgu".

Tāpat Dzidrai Kalniņai bijusi sava loma dzejnieka Knuta Skujenieka atpazīstamības veicināšanā Latvijas literārajā vidē pēc viņa atgriešanās no soda nometnes Mordovijā, un, kā stāsta Skujenieks, viņa ar to lepojusies.

Taču iespējams, ka Kalniņas grēku saraksta veidošana instancēs jau tāpat bija sākta, un tam par iemeslu kalpoja publiski paustais protests pret Jāņu aizliegumu, ko 1960. gadā Latvijā neoficiāli ieviesa toreizējais Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Arvīds Pelše. Dzidra Kalniņa kopā ar krievu rakstnieku, vēlāko Maskavas disidentu Ļevu Kopeļevu un laikabiedru pretrunīgi vērtēto Pēteri Kamparu publicēja rakstu "Līgo — tas ir prieks" Maskavā iznākošā žurnāla "Tautu Draudzība" (Дружба Народов) 1966. gada jūlija numurā. Latviešu valodā rakstu publicēja tikai pēc 33 gadiem.4 Tā tapšanu savās atmiņās piemin arī Kopeļevs, norādot, ka pēc žurnāla redaktora pasūtījuma viņš to uzrakstījis "kopā ar draugu no Latvijas — Dz. Kalniņu".

Lai panāktu Jāņu svinēšanas aizlieguma atcelšanu, teksta autori izmantojuši orveliskajai "dubultdomai" raksturīgo retoriku, izmantojot piemērus no folkloras tradīcijām un padomju rakstnieku darbiem līdz pat latviešu sarkanarmiešu cīņām Otrajā pasaules karā: "Līgosvētkiem ir jātop atjaunotiem, turklāt visā savā seno tiesību krāšņumā, šie svētki labvēlīgi ietekmēs tautas dzīves jauno, sociālistisko saturu." Rakstā iekļauta arī atsauce uz PSKP 1964. gada oktobra plēnumu, kas atcēla no amata iepriekšējo Padomju Savienības vadītāju un iezīmēja Brežņeva valdīšanas sākumu, tā mēģinot iegūt vēl vienu argumentu sava mērķa sasniegšanai — valstī taču sākušies "jauni laiki", ir iespēja pārvērtēt un mainīt agrāk pieņemtos lēmumus.

Raksta publikācija Maskavā bija iespējama tikai ar PSKP CK propagandas un aģitācijas nodaļas atbalstu (nodaļu tolaik vadīja Aleksandrs Jakovļevs, viens no vēlākās "pārbūves" arhitektiem), un tajā bija izlasāmi arī atklāti pārmetumi padomju varai, ko eifēmiski dēvēja par birokrātiju, piemēram, nejēdzīgā kultūras dzīves vadīšanā. Jāņu svinēšanu Latvijā Komunistiskā partija atkal oficiāli atļāva tikai 1989. gadā, un līdz tam šāda iniciatīva, kaut arī tā formāli nepārkāpa atļautā robežas, varēja vienīgi papildināt Dzidras Kalniņas "grēku sarakstu", kas režīma acīs arvien turpināja pieaugt.

Saistība ar pretpadomju elementiem

Augstskolas kolēģu vidū Kalniņa savulaik vērtēta kā liela brīvdomātāja, turklāt 60.—70. gadu mijā viņa esot iesaistījusies nelegālās jeb "samizdata"5 literatūras izplatīšanā. Tas arī licis uzliesmot konfliktam ar varu, rezultātā — jāmeklē darbs ārpus Latvijas. Paralēli viņai nācies piedzīvot arī attieksmes maiņu pret sevi, zinātniece nonākusi izolācijā — norobežojusies gan lielākā daļa kolēģu, gan paziņas. Šāds stāvoklis zināmā mērā saglabājies arī pirmajos gados pēc viņas atgriešanās Latvijā. Izņēmums bijusi Kalniņas zinātņu kandidāta disertācijas vadītāja Ksenija Karpova.

Aptaujājot laikabiedrus vieni min, ka Kalniņa pārrakstījusi kādu aizliegtu Aleksandra Solžeņicina darbu vai ka tas atrasts viņas mājās, citi — ka ar viņas rakstāmmašīnu pārrakstīts toreizējā krievu disidenta Andreja Amaļrika darbs "Vai Padomju Savienība nodzīvos līdz 1984. gadam?"

Par pēdējā pārrakstīšanu un pavairošanu 1970. gadā apcietināja un tiesāja Lidiju Lasmani-Doroņinu. Tiesas prāvā liecinieces statusā tika pieaicināta arī Dzidra Kalniņa, abas sievietes bija pazīstamas un ne reizi vien tikušās, pateicoties draudzībai ar Maiju Silmali. Tomēr Lidija Lasmane-Doroņina neatceras Kalniņu pārrakstām to vai citu tekstu, tikai piekrīt tam, ka Dzidras loma šajā lietā tā arī palikusi visai neskaidra un ka vēlme iepazīties ar šāda satura darbiem šķitusi vilinoša arī citiem duālā iekšējā realitātē dzīvojošiem padomju inteliģences pārstāvjiem. Latvijas PSR Augstākā tiesa piesprieda Lidijai divus gadus ilgu cietumsodu par "apzināti nepatiesu izdomājumu izplatīšanu, kuri diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu".

Voroņežas posms

Laika ziņā izmeklēšanas process un tiesa sakrīt ar Dzidras Kalniņas aiziešanu no darba LVU, par ko universitātes rektors izpelnās uzslavu Latvijas Komunistiskās partijas kongresā. Te vietā atcerēties, ka Brežņeva valdīšanas gados vara ar akadēmisko aprindu pārstāvjiem (ja vien cilvēku neapcietināja un netiesāja) neapgājās skaļi un brutāli, it īpaši ja nodarījumiem bija politisks, lasi — pretpadomju raksturs. Parasti darbavietas vadība neoficiālā sarunā lika "grēkāzim" saprast, ka strādāt ar jaunatni politiski neuzticamam cilvēkam nav iespējams, un pārrunām sekoja iesniegums "pēc pašas vēlēšanās".

Atklātas pretpadomju darbības fiksējums arhīvos pašlaik pieejamajos oficiālajos dokumentos gan nav konstatējams, arī laikabiedru atmiņās nav norāžu par to, ka lekcijās Kalniņa būtu skaidrā tekstā kritizējusi padomju iekārtu. Tomēr izraidīšana no LVU un Latvijas liecina, ka režīms vēlējies viņu sodīt, dodot iespēju "pārdomām" un "nožēlai". Un vienlaikus šis žests varbūt tulkojams kā zināms pielaidīgums no varas puses. Jo Voroņežas Universitātē tolaik pastāv slavena ģermānistikas un literatūrzinātnes skola, filoloģijas katedras vadība ir pretimnākoša nacionālo republiku zinātniekiem, kuriem gadījušās īslaicīgas problēmas ar varu. "Grēciniecei" profesionālā ziņā ir, kur izvērsties un sevi apliecināt, tiesa, krievu valodā, pastāvošā ideoloģiskā kanona ietvarā un atrautībā no ierastās dzīves vides.

Strādājot Krievijā, viņa sarakstās tikai ar nedaudziem tuviem draugiem dzimtenē — Ojāru Vācieti, Miervaldi Birzi, Māri Čaklo un vēl dažiem no rakstnieku vides. Noprotams, ka arī tur viņu novēro un kontrolē, tādējādi it kā brīdinot par turpmāku represiju iespējamību. Varbūt tāpēc viņa vēstulēs ne reizi nepieskaras iemesliem, kāpēc vispār nonākusi Voroņežā. Lielākoties aprobežojas ar dažiem vietējās dabas aprakstiem un intelektuāliem pārspriedumiem. Jo jārēķinās ar to, ka vēstules lasa ne tikai adresāti. Reizi pa reizei pusteikumā Kalniņa liek noprast, cik ļoti vēlas atpakaļ uz mājām.

Paradoksāli, tomēr Voroņežas periodā arī nostiprinās Dzidras Kalniņas zinātnieces prestižs un reputācija savienības mērogā, viņa lasa lekciju kursus Ufā, Iževskā, notur vieslekcijas Maskavā.

Vēstulē Ojāram Vācietim 1973. gadā viņa raksta, ka sirdij tuvs ir pedagoģiskais darbs un tā dēļ viņa paliek Voroņežā, kaut gan labprāt atgrieztos Rīgā. Bet kādā 1974. gada septembra vēstulē atstāsta sarunu ar priekšnieku, kas bijusi "oficiāla, bez agrākā, tēvišķi sirsnīgā toņa" un kurā uzzinājusi, ka nekādu pretenziju (arī oficiālu) pret viņu neesot, bet Rīgā būšot grūti iekārtoties darbā.

Atgriešanās Rīgā

Latvijā dažos Kalniņas prombūtnes gados neviena viņas tulkota grāmata neiznāk. Beidzamā pirms aizbraukšanas bija Frīdriha Dirrenmata darbu izlase "Grieķis meklē grieķieti" (1970), nākamā — Liona Feihtvangera biogrāfiskais romāns "Goija" laists klajā tikai 1980. gadā. Šajā desmitgadē pastāv arī Vizmas Belševicas publicēšanās aizliegums, dzejniecei pat netiek dota iespēja tulkot daiļliteratūru ar savu vārdu.

Galu galā, zinātniecei no Voroņežas izdodas atgriezties Rīgā. 1975. gadā LVU Svešvalodu katedras sēdē, kurā lemj par viņas ievēlēšanu profesores amatā, tiek vienbalsīgi atzīts, ka viņas klātbūtne universitātē ir ļoti vēlama, cildināta viņas erudīcija un zināšanas. Ar rakstu par Raineru Mariju Rilki "Literatūrā un Mākslā" literatūrzinātniece atgriežas arī Latvijas presē.

Un tomēr. LVU Dzidrai Kalniņai turpmāk nākas piedzīvot ikgadēju pārvēlēšanu akadēmiskajā amatā, kaut gan tolaik pieņemtā ierastā kārtība to neparedz. Iespējams, tas ir sava veida psiholoģiskās ietekmēšanas paņēmiens — nepārprotami likt just, ka darbavieta vienmēr ir apdraudēta, jo ir skaidrs, ka otrreiz tajā atgriezties neļaus.

Literatūrzinātniekam Ilgonim Bērsonam jau pēc Kalniņas atgriešanās Rīgā aizliedz viņas vārdu iekļaut biogrāfiskajā vārdnīcā "Padomju Latvijas rakstnieki".6 Informācija par Vizmu Belševicu, tiesa, ar obligāto norādi "par kļūdainu vēsturisku tēmas interpretāciju pamatoti kritizēta presē", tajā tomēr parādās. Bērsons saņem ar augstāko priekšniecību saskaņotu Rakstnieku savienības partijas sekretāres Māras Veršānes norādījumu gan par Belševicai veltāmo frāzi, gan arī aizliegumu ievietot vārdnīcā informāciju par Dzidru Kalniņu. Aizlieguma iemesli paskaidroti netiek.

70. gadu beigās un 80. gadu sākumā Dzidra Kalniņa bieži slimo, viņas veselības stāvoklis ir pasliktinājies kopš 1971. gada, pirms došanās prom no Latvijas. Vēstulēs Ojāram Vācietim Kalniņa atzīst atkarību no psihotropiem medikamentiem, kas saasinājusies tieši Voroņežas laikā, kad viņa mocījusies ar paralizējošām galvassāpēm un bezmiegu. Kalniņas personas lietā universitātē lasāmi vairāki ieraksti par "rupjiem darba pārkāpumiem", kas izrādās lekciju kavējumi slimošanas dēļ. Šos ierakstus rosinājuši katedras kolēģi.

Sava laika robežās

Lielākā daļa to, kas savulaik pazinušies ar Dzidru Kalniņu, uzsver viņas ārkārtīgo ieinteresētību citos cilvēkos, prasmi izzināt viņu personiskās dzīves detaļas, vienlaikus neko neatklājot par sevi. Ar laiku šāds komunikācijas veids laikabiedros raisījis dažādus pieņēmumus un baumas, radījis jautājumus par to, kāda bijusi cena visumā cienījamam darbam Voroņežā un tam, lai būtu iespējams atgriezties darbā universitātē Rīgā profesores statusā.

Pagājušā gadsimta 70. gadi ir šķietami nesena pagātne, taču daudzas būtiskas tā laika norises šodien tveramas nojausmu un pieņēmumu līmenī, jo restaurēt iespējams tikai dažus pagātnes fragmentus. Dzidras Kalniņas autoritāte latviešu literātu un tulkotāju aprindās varēja kļūt par iemeslu tam, lai VDK mēģinātu viņu savervēt vai, ja tas nebūtu iespējams, izmantot piekļuvi viņas paziņu lokam savās interesēs. Pēc tiesas procesa pret Lidiju Lasmani-Doroņinu arī Dzidras Kalniņas situācija kļuva traģiska. Piesaiste liecinieces statusā, visticamāk, varēja radīt viņas kolēģos aizdomas par Kalniņas saikni ar čeku. Padomju sistēmā, kas balstījās uz baumām un manipulācijām ar informāciju un cilvēkiem, šādas aizdomas izkliedēt bija ļoti grūti. Tādēļ iespējams, ka aizbraukšana no Rīgas uz Voroņežu Dzidrai Kalniņai bija piespiedu "brīvprātīgs" lēmums ne tikai varas diktāta dēļ. Ar došanos trimdā, ko bija tik grūti izturēt psiholoģiski, viņa varbūt mēģināja izvairīties no nepieciešamības atbildēt uz skaļi neizteiktiem kolēģu un draugu jautājumiem, kādi droši vien rastos, ja pēc tiesas procesa turpinātu strādāt LVU un ikdienā satiktos ar tiem pašiem cilvēkiem, kurus pazina agrāk.

Savukārt atgriezties Rīgā un turpināt strādāt augstskolā padomju režīms, iespējams, talantīgajai un spilgtajai zinātniecei atļāva tāpēc, ka pastāvēja cerība ar šādu "parādu", turklāt radot ap viņu nemitīgas kontroles un aizdomu atmosfēru, piespiest sadarboties.

Dzidra Kalniņa mūžībā aizgāja pāragri — 57 gadu vecumā. Viņas liktenī atspoguļojās gan 60. gadu naivās cerības ietekmēt režīma politiku ar legāliem līdzekļiem, gan šo cerību sabrukums pēc tam, kad kļuva skaidrs: ja varas piedāvājums tiek noraidīts, tam seko dažādi šķēršļi un arī individuāli pielāgots psiholoģiskais terors. Kā zinātniece Dzidra Kalniņa uzdrošinājās pievērsties "bīstamajām" Rietumu literatūras tēmām, rakstot tā, lai izkuģotu cauri obligātajiem nosacījumiem un tomēr noturētu atzīstamu kvalitāti. Studentu un laikabiedru atmiņās viņa palikusi kā spilgta personība un izcila pasniedzēja.

Kā daiļliteratūras tulkotāja viņa deva iespēju grāmatu lasītājiem latviešu valodā nonākt saskarē ne tikai ar Rietumeiropas vācu literatūras klasiku, bet arī ar sava laika moderno literatūru – uzticamākie no viņas studentiem varēja lasīt arī neizdotos tulkojumus.

Cerams, ar laiku taps nopietns pētījums par viņas dzīvi, un neskaidrības, varbūtības gaisinās fakti un patiesība. Izceļams ir Dzidras Kalniņas intelektuālais devums sava laika atvēlēto iespēju robežās, un arī viņas mūžs — lai arī tajā daudz nezināma — mūsdienās var kalpot labākai izpratnei par intelektuāļu un varas attiecībām padomju okupācijas režīmā.

[1] Latvijas enciklopēdija. 3. sējums. Rīga: V. Belokoņa izdevniecība, 2005. 273. lpp.

2 Zālīte I. Radošā inteliģence — VDK kontroles objekts un propagandas ierocis (70., 80. gadu atspoguļojums VDK dokumentos). Latvijas Vēsture. 1998. nr. 3. 55. lpp.

3 Kursīte J. Trimdas literatūra Latvijā. Jaunā Gaita. Nr.244. 2006. Pieejams: http://jaunagaita.net/jg244/JG244_Kursite.htm

4 Literatūra un Māksla. 1989. 24. jūnijs. 15. lpp.

5 Nelegāli izdotās un izplatītās, padomju režīmu atmaskojošās literatūras un publicistikas neoficiāls apzīmējums Padomju Savienībā; krievu valodas saliktenis, kas parodēja oficiālo valsts izdevniecību jeb Gosizdat nosaukumu.

6 Bērsons I. (sast.). Padomju Latvijas rakstnieki. Rīga: Liesma, 1976.

Raksta sagatavošanā izmantoti Ojāra Vācieša muzeja, Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas Universitātes arhīva un Ilgoņa Bērsona privātā arhīva materiāli, intervijas un sarunas ar Valdi Bisenieku, Lidiju Lasmani-Doroņinu, Knutu Skujenieku, Andu Kubuliņu, Juri Kastiņu, Ilgoni Bērsonu un Māru Siliņu.

Tags

Žurnāls Domuzīme
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form