Dmitrija Prigova māksliniecisko darbību raksturo viņa uzcītība un fenomenālās darba spējas – dzīves laikā viņš sarakstījis ap 36 000 dzejoļu, turklāt papildus tam darbojies arī kā mākslinieks un tēlnieks, veidojis instalācijas un performances, filmējies kino, piedalījies mūzikas projektos, radījis teorētiskus apcerējumus. Lai sasniegtu šādus rezultātus, Prigovs apņēmās katru dienu uzrakstīt vismaz vienu dzejoli, izveidojot īpašu shēmu, kas, pēc paša Prigova vārdiem, ļautu viņa darbu turpināt arī citiem. Kā tēlnieks par saviem iedvesmas avotiem Prigovs nosauca Henriju Mūru un Alberto Džakometi kopā ar Endiju Vorholu, Džozefu Boisu un vācu “Fluxus” kustību. Prigovu nodarbināja monumentalizācijas problēma: kā mākslinieks un viņa darbs tiek “iekalti akmenī” līdz ar vispārēju publikas atzinību.
