“Jāņa Rozes apgāds” turpina iepazīstināt latviešu lasītājus ar pasaulslavenā un arī Latvijā ļoti iecienītā brazīliešu rakstnieka Paulu Koelju darbiem. Romāns “Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju” sarakstīts pirms 9 gadiem – četrus gadus pirms tam, kad latviski tika izdots šā autora visslavenākais romāns “Alķīmiķis” un P. Koelju viesojās Latvijā.
“Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju” aizsāk triloģiju, kuras pārējie romāni ir “Veronika grib mir” (oriģinālvalodā izdots 1998. gadā, latviski – 2000. gadā) un “Nelabais un senjorita Prima” (oriģinālvalodā – 2001. gadā, latviski – 2003. gadā). Pēc autora ieceres par šo romānu sižetiski vienojošo elementu kalpo laiks – ikvienā no tiem galvenie varoņi ir nonākuši liktenīgas izvēles priekšā, viņu lēmums neatgriezeniski mainīs visu turpmāko dzīvi un tā pieņemšanai ir atvēlēta tieši viena nedēļa.

Pārējos triloģijas romānos galveno varoņu izvēle saistīta ar nāvi (“Veronika grib mir”) un varu (“Nelabais un senjorita Prima”), savukārt romānā “Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju” Pilārai un viņas jaunības draugam jāizvērtē, cik liela nozīme viņu dzīvē ir mīlestībai, kura no tās izpausmēm ir pati būtiskākā.

Paulu Koelju grāmatas priekšvārdā saka: “... mīlestība ir mūsu dzimšanas pamats. Jo vairāk mīlam, jo lielāka ir mūsu garīgā pieredze. Patiesi apgaismotie, kuru sirdīs deg mīlestības uguns, vienmēr pratuši pārvarēt muļķīgus aizspriedumus. ... Tie, kas mīl, pakļauj pasauli, viņiem neko nav žēl zaudēt. Īsta mīlestība ir pilnīgas atdošanās akts. “Pjedro upes krastā es sēdēju un raudāju” ir grāmata par šo atdošanos.”

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit