Viena no labi pamanāmām Kupriša prozas īpatnībām ir ārkārtīgi piņķerīgā, neveiklā un mulsinošā sintakse: "Par ko skaļi strīdējās divi vīrieši, kāpēc sievietes spiedza, kādēļ biljarda spēlētāji turpināja mierīgi dzenāt bumbas, kāpēc bufetniece auroja pāri bāra letei, draudēdama izsaukt policiju, lai gan visi zināja, ka neviens policiju saukt negrasās, kāda iemesla dēļ drīz sekoja pirmais un vienīgais sitiens ar labo dūri tieši pa degunu, no kura tūlīt pat sāka šļākties neiedomājams daudzums asiņu, kas lija uz cietušā krekla, kāpēc mani tas itin nemaz neuztrauca, es nezināju." (6.)
Autors nekautrējas no nesavāktām domām un haotiskas maldīšanās dažādās atmiņās vai pat drīzāk – nevairās no mērķtiecīgi robustas apziņas plūsmas stenografēšanas. To papildina Kuprišam arīdzan raksturīgā stilistiskā aizpļāpāšanās un aizplūšana pie šķietami mazsvarīgā – piemēram, kādā miniatūrā, kurā intīmi atklātas attiecības starp dēlu un pārlieku valdonīgo, kontrolējošo tēvu, autors pēkšņi pievēršas stāstam par savdabīgu ieradumu kļuvušo divriteņu ritošās daļas izjaukšanu pie drauga kādā Āgenskalna iekšpagalmā: "Šķiet, mēs to darījām neatkarīgi no tā, vai ar divriteņiem kaut kas bija noticis, vienkārši aiz rutīnas, tāpēc man ir palicis iespaids, ka joprojām prastu izjaukt un salikt padomju laika velosipēda pakaļējā riteņa rumbu, lai gan patiesībā šaubos par to. Jebkurā gadījumā to neapstiprina manas problēmas ar pašreizējo riteni, kam regulāri pārlec ķēde, un, lai ko darītu, es nevaru šo problēmu atrisināt, tāpēc tā dažreiz turpina pārlēkt, bet citreiz tā nedara un viss ir kārtībā." (11.–12.)
Šāda stilistika ļauj autoram ilgāk paspēlēties ar pašironiju, taču lasītājam pie tās ir jāpierod; vairāki krājuma stāsti būtu vieglāk uztverami publiskas uzstāšanās formātā, nevis kā individuāli lasāms teksts – ne velti rakstnieks vairākkārt spilgti piedalījies "Prozas lasījumos".
Kupriša raksturus allaž pavada iedomas par to, "kā varēja būt" un "kā noteikti būs/nebūs", – tas attiecīgi ietekmē to izvēli par labu rīcībai vai bezdarbībai. Tie nepateiks pasakāmo, jo tas attiecīgajā mirklī izliekas tukšs un bezjēdzīgs, tie neļausies kaislei, jo – "ko sagribēs manas acis, sabojās manas rokas, jo rokām ir labāka atmiņa nekā redzei vai dzirdei (..)" (24.), tie būs "iedvesmoti grandiozai rīcībai", kurai "tā arī nekad nesaņemsies" (34.). Realitāte un padrūmais, nosvērtais racionālisms ņem virsroku pār ideālistiskajām iedomām un gaidām. Autoru arīdzan interesē cilvēks galējas bezpalīdzības stāvoklī, tāpat arī cilvēks, kurš nemitīgi svārstās un ir pakļauts eksistenciāliem grožiem ("Man ir izvēle, bet man nav izvēles." (44.)).
Lai arī minētie vadmotīvi it kā iezīmē noteiktus principus un sasaisti starp stāstiem, tie nekādā gadījumā neatklāj šī krājuma kopainu – darbu spektrs ir plašs un daudzveidīgs. Atsevišķos stāstos Kuprišs konfrontē lasītāju ar marginālām situācijām (dīvainā "draudzība" starp skolēnu un pārlieku labvēlīgo skolotāju, pasīva noskatīšanās uz noziegumu, alkoholisms un tā destruktīvās sekas u. c.), citviet detalizēti aprakstīti melanholijas simptomi un saslimšanas etapi, vietumis pavīd pat šausmu elementi, paranoja un tumša gotika vēlīnā romantisma vai drīzāk Vladimira Kaijaka manierē ("Telefons", "Drosmīgs lēmums"), taču tas ir tikai stāstu virsējais slānis, pārklāts dziļākam filozofiskam vēstījumam.
Neapšaubāmi klātesoša arī absurda estētika – izrādās, vienīgais cilvēks, kuram autors spēj uzticēties, nemaz neeksistē, un tomēr – šāds cilvēks ir unikāls, jo cita tāda nav ("Ļoti īpašs cilvēks"); vēstītājs arīdzan apmaldās valodā ("Par svešas valodas priekšrocībām un trūkumiem") vai laikā ("Atpalicējs").
Miniatūrā "Pirksti" asprātīgi iestrādātas "smalkās kaites" un daļēji arī erotisks motīvs – kāds vīrietis burtiskā nozīmē "ņem līdzi" savas mīļotās sievietes smaržu un patoloģiski izvairās no rokasspiedieniem vai roku mazgāšanas, lai to nepazaudētu.
Autoram patīk dažādi paradoksi un situācijas, kurās cilvēks ir spiests konfrontēt pats sevi: "Kā tādā gadījumā es varu turpināt sev uzticēties, ja nezinu, vai tas, ko es saku vai rakstu pats sev, patiešām ir tas, ko es gribu pateikt vai uzrakstīt?" (46.) Šie piemēri mudina Kupriša rakstības veidu nodēvēt par "matemātisko prozu", kurā valda iekšēja loģika, sistēmiskums un smalks aprēķins, bet vienlaikus arī visa iepriekšējā gāšana un smīniņš par iluzorā triumfu.
Krājumā kopumā izkristalizējas rūpīgs un pārdomāts darbs ar valodu. Ja teikumu uzbūve šķiet robusta, tātad tai tādai ir jābūt. Brīžiem sastopamais skaldošais stils ar savu ritmiku tuvina valodu dzejprozai: "Nav spēka, gribas celties, iet ārā zināt, jautāt. Cenšos atcerēties. Ienāk sieviete medmāsas uniformā, negaida, kad kaut ko prasīšu, uzreiz saka. Nē, viņa neko nesaka, viņai dusmīgs skatiens, bet es jau neko nesaku, es tikai skatos." (39.) Savukārt miniatūras "Ieskatoties pa logu" vēstījums būvēts kā klasisks dramaturģisks blakus teksts ar skaidrojošām remarkām – autors nolūkojas uz raksturiem un darbības vidi kā uz teātra skatuves maketu, abstrahējoties no visa pārējā un lietišķi iezīmējot konfliktu un tā iespējamo atrisinājumu.
Lielākā daļa stāstu ir pārlaicīgi, taču dažos īpaši uzsvērtas šī laikmeta īpatnības. Viena no krājuma labākajām miniatūrām "Patoloģisks gadījums" ir asprātīga liecība par 21. gadsimta sākuma dzīvesziņu, varēt pat teikt – šaržs ar sarkasmā mērcētu retorisku jautājumu – kā pēc iespējas dramatiskāk iznīcināt digitālā formātā pieejamās reālijas? Tas, galu galā, fiziskā izpratnē nemaz īsti nav iespējams. Garais stāsts "Berlīne" it kā ievērojami atšķiras no pārējiem krājuma darbiem, tomēr šāds iespaids ir mānīgs, jo stāstā sintezējas vairāki jau pieminētie paņēmieni; kaut kādā ziņā rakstnieka apjomīgākais darbs kļūst par visa krājuma kvintesenci. Šķietami tradicionālas ceļojuma piezīmes, "ceļotāja bezrūpība", sadzīviskā burzma un rosība, arīdzan romantiskā vēlme prombūtnē uzrakstīt grāmatu un atvest to uz dzimteni mijas ar nepārtrauktu cīņu ar iekšējiem dēmoniem, maldiem un riņķveida klīšanu pa pasauli, nespējot sasniegt iedomāto galamērķi; taču pāri visam atrodas pilsēta, kas pakāpeniski izsūc cilvēkam spēku. "Berlīnē" iestrādāti daudzi klasiski un atpazīstami motīvi, turklāt pats autors nekautrējas stāstā atsaukties uz fundamentālām modernisma literatūras personībām (vēl jo vairāk – vācu!) un ietekmēm.
Minimālisms un spēja godīgā, atklātā valodā pārvērtēt dažādas ikdienišķas situācijas atgādina pēdējo desmit gadu laikā izgaismotu ceļu latviešu īsprozā: Aivara Eipura "minimas", daļēji Ilmāra Šlāpina "anekdotes" un – kā to trāpīgi savā recenzijā norāda Andrejs Vīksna – arī Haralda Matuļa "problēmas", un pat atsevišķas Riharda Bargā epizodes. Jāpiebilst, ka vēl jo būtiskāka un vērtīgāka ir Kupriša spēja miniatūrām un stāstiem piešķirt epifānijām līdzvērtīgu mērogu – tās tiešā šo vārdu nozīmē ir pēkšņas atklāsmes par ko ļoti ikdienišķu un šķietami pašsaprotamu dažādu sadzīvisku situāciju kontekstā. Apjausma, ka apglabāšanai sagatavota cilvēka rokas ir aukstākas par paša rokām, ka visās pasaules pilsētās metro smaržo pēc gumijas, bet dzimtenes galvaspilsētas ielas – pēc pazemojuma; vai arī agrā rīta stundā soļojam uz veikalu gūtā atskārsme, ka dzīvē nav nekā vērtīgāka par garu mūžu līdzās nodzīvojušu mājdzīvnieku.
Fiksēto acumirkļu spilgtums, dinamiskums un vienlaikus paliekošais iespaids ir likumsakarīgs, ņemot vērā daudzkārt citēto Kupriša aizrautību ar fotomākslu. Stāstu epizodes patiesi atgādina momentuzņēmumus, kas attiecīgi izkārtojas kolāžā vai – gluži pretēji – kolāžas principam nepakļaujas, radot sarežģītākas un fragmentāri izkaisītas mīklas. Kopumā latviešu literatūra un tās lasītāji ir ieguvuši būtisku prozas krājumu, kurā ienirt un uz mirkli pazust ir grūti aprakstāma, taču visnotaļ vērtīga un pat vēlama pieredze.
