Putekļus notraucot. Kas bija Raiņa palīgs un draugs Roberts Ivanovs
Foto: Roberts Ivanovs – Valsts kontrolieris Rīgā 20. gadu vidū. Autors nezināms. Foto no Egila Grasmaņa privātā arhīva.

Vērtīga fotodokumenta dāvinājums Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam Satversmes sapulces sasaukšanas simtgadē, kas apritēja šī gada 1. maijā, vēsturnieku uzmanības fokusā pēkšņi izvirzīja nepelnīti piemirsto tautsaimnieku sociāldemokrātu Robertu Ivanovu (1883—1954). Vīru, kurš pagājušā gadsimta 20. un 30. gados ieņēma augstus valsts amatus: bija Latvijas Republikas Satversmes sapulces sekretārs, vēlāk — valsts kontrolieris. Divreiz apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Atteikdamies kalpot Ulmaņa autoritārajam režīmam, pēc paša vēlēšanās iesniedza atlūgumu un pameta valsts darbu. Padomju okupācijas laikā bija persona non grata. Lai paglābtos no represijām, līdz pat mūža pēdējai dienai slēpās pagrīdē.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Domuzīme".

Šis skopais, bezkaislīgais faktu uzskaitījums ieskicē tik vien kā jēgpilnas, ar lielu atdevi Latvijai nodzīvotas dzīves ārējo čaulu. Taču literatūrpētniecībā zināms, ka Roberts Ivanovs bija Raiņa draugs. "Vecs un patiess draugs", kā dzejnieks viņu kādā vēstulē nodēvējis jau pēc divarpus gadus (ne)ilgas personiskas saskarsmes.

Ko atklāj arhīvi

Sākot ar "Uguns un nakts" autora Šveices trimdas (1906—1920) vidusposmu, Ivanova vārds pavīd gan Kastaņolas "tālumnieka" dienasgrāmatās un dienas hronikās, gan Raiņa un Aspazijas korespondencē. Turklāt viņu privātā arhīva mazāk zināmā, arī līdz šim nepublicētā daļa (piemēram, Roberta Ivanova un vairāku citu personu vēstules dzejniekpārim), no vienas puses, satur vērtīgu informāciju par "pretrunīgā ģēnija" Raiņa dzīvi un darbu dienvidu trimdā, no otras puses, dokumentē svarīgas, līdz šim neizzinātas Roberta Ivanova dzīves peripetijas, pirmām kārtām politiskajā emigrācijā Šveicē un Vācijā pieredzēto. Un vēl — šī vēstuļu apmaiņa ļauj izsekot joprojām nepilnīgi izgaismotajai priekšspēlei, kura ievadīja Raiņa un Aspazijas leģendāro atgriešanos dzimtenē 1920. gadā

Šā gada 10. aprīlī apritēja arī šī ievērojamā vēsturiskā notikuma simtā gadskārta, kas atšķirībā no Satversmes sapulces sasaukšanas simtās jubilejas pagāja, plašsaziņas līdzekļu tikpat kā neievērota. Vai attaisnojami? Pajautāsim "brīvās Latves simbola" atgriešanās aculieciniekam Edvartam Virzam, kurš, kā liekas, precīzāk par jebkuru citu preses apskatnieku uztvēris šī vienreizējā mirkļa pārlaicīgumu: "Pa visiem gadu simtiem ilgo pastāvēšanas laiku Rīga ir redzējusi daudzus triumfus. Viņa ir uzgavilējusi valdniekiem, karavadoņiem, pilsētu un zemju iekarotājiem un daudzām citām galvām, uz kuru pierēm degusi no citurienes patapināta gaisma. Vakar pirmo reizi Rīga uzgavilēja garīgam pārākumam. Šis triumfs, ar kādu viņa sagaidīja savus dzejniekus Raini un Aspaziju, pārspēja pēc savas sirsnības, entuziasma un lieliskuma visus citus svētku brīžus, kādi viņā notikuši."

Raiņa un Aspazijas sagaidīšanas komitejas pirmā persona, uz kuras pleciem un sirdsapziņas gūlās atbildība par grandiozās tautas manifestācijas izdošanos, bija Roberts Ivanovs. Vīrs, kuram jau vistuvākajā nākotnē bija lemta nozīmīga loma jaunās Latvijas valsts pamatu izveidē un nostiprināšanā. Vai piedzīvosim citu, piemērotāku brīdi putekļu notraukšanai no Roberta Ivanova vārda kā patlaban, divu vēsturiski nozīmīgu, ar viņa vārdu jo cieši saistītu notikumu simtgades situācijā?

Kas viņi bija, kad sastapās tālu no dzimtenes — klasiskajā trimdinieku patvēruma zemē Šveicē? Rainis un Aspazija — tautā populāri dzejnieki, revolucionārie romantiķi. Jauno brīvestības laiku ieskandinātāji. Cīņā saucēji. Iedvesmotāji. Roberts Ivanovs — jauns sociāldemokrāts. 1905. gada mītiņu un demonstrāciju laika auklējums. Trūcīgs students. Tāpat kā Rainis un Aspazija, dzimteni zaudējis politisks bēglis bez mājām un drošām nākotnes izredzēm. Pazīstams tikai šaurā studiju biedru un Šveices tautiešu lokā.

Ar sociālisma idejām centīgais, zinātkārais Zemgales puisis — Mītavas (t. i., Jelgavas) reālģimnāzijas absolvents — īsti bija aizrāvies, domājams, tikai pēc ierašanās Rīgā un iestāšanās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē.

Revolūcijas apspiešanai impērijas rietumu guberņās sākoties, Ivanovs, segvārdā Rubis, iekļuva pirmajā "piektgadnieku" emigrācijas vilnī. Šķērsojis Atlantijas okeānu, viņš nonāca vienā no lielākajiem jaunā kontinenta latviešu centriem — Filadelfijā, taču jau pēc pusgada atgriezās Eiropā. Domājams, Šveice viņu pievilināja ne tikai ar demokrātisko gaisotni, bet arī ar izglītošanās iespējām.

1906. gada rudenī Ivanovs vienlaikus tika uzņemts gan Cīrihes Universitātes Juridiskajā, gan Tautsaimniecības un tirgzinību fakultātē. Acīmredzot ap to pašu laiku viņš pievienojās arī Latviešu Sociāldemokrātiskās partijas Cīrihes sekcijai un turpināja meklēt savu īsto vietu "kustībā".

Drauga ieteikums

Pārvarēt dienišķo eksistenciālo likstu spiedienu jaunajam cilvēkam droši vien palīdzēja Zemgales laukos — Bēnes pusē — aizvadītās zēnības rūdījums. Kad klājās īpaši grūti, noturēties virs ūdens viņam palīdzēja uzticams draugs ģeologa Emīla Skubiķa (segvārdā Eka jeb Ekus, sociālrevolucionārs, Latviešu sociādemokrātu savienības biedrs) personā. Šķietami nesaderīgāku pāri kā Ivanovs (segvārds Rubis) un Skubiķis gan bija grūti iedomāties. Viens — vēl pazaļš, dzīves neapbružāts jauneklis; otrs — vīrs brieduma gados ar raibām peripetijām bagātu politiskā disidenta un konspiratora biogrāfiju. Pirmais — pati savaldība un apdomība; otrais — apkārtstaigājošs "vētras motors" ar revolucionāru mentalitāti vispārējā pakāpē.

Cīrihes latviešu kopienas sastāvējušajos ūdeņos Eka mēdza iebrāzties kā taifūns, kā gļēvuļu un neizlēmīgo bieds, turklāt viņa argumenti savu politisko uzskatu un goda principu aizstāvībai bija ne tikai dzelkšņaini trāpīgs vārds. Saglabājušās ziņas par kādu sekcijas 1911. gada janvāra sēdi, pēc kuras Skubiķis bija pamatīgi iezolējis pāris latvju anarhistus, kurus uzskatīja par traniem — revolucionāriem parazītiem.

Gan Eka, gan arī Rubis, ilgstošā prombūtnē no revolūcijas atplūdu smagi piemeklētās dzimtenes atrazdamies, bija saglabājuši ciešu garīgu un emocionālu saikni ar to. Draugi regulāri lasīja latviešu laikrakstus, ar skatu uz cerīgāku nākotni diskutēja par sabiedriskās un politiskās dzīves aktuālajām norisēm abos Daugavas krastos, dzīvoja līdzi mājās palikušo tuvinieku un draugu likteņiem. Visā, kas skāra latviskās vērtības — valodu, nacionālo kultūru, literatūru, teātri —, lielākā autoritāte Ekam un Rubim bija kopīga — Rainis.

Roberts droši vien nedaudz apskauda Emīlu par to, ka viņš, kā jau bijušais jaunstrāvnieks, dzejnieku kopš 19. gadsimta 90. gadiem pazina personiski un samērā regulāri sarakstījās ar viņu. Rubis pie vēstuļu kontakta ar Raini tika 1911. gada janvārī un diez vai bez tiešas Skubiķa iejaukšanās. Viņš jau "Dienas Lapas" laikā bija pārliecinājies, cik svarīga Rainim, tolaik vēl Jānim Pliekšānam, bija nepieciešamība būt informētam par visu jauno un nozīmīgo plašajā pasaulē. Ik dienu apgūstot milzīgu apjomu laikrakstu informācijas vairākās valodās, tika patērēts ārkārtīgi daudz laika un enerģijas. Lūk, visnotaļ piemērots uzdevums tādam pedantiskam puisim kā Rubis, kurš taču tāpat regulāri atlasa, sistematizē un krāj vērtīgāko rakstu izgriezumus gan no starptautiskās preses, gan dzimtenes laikrakstiem. "Ja avīzēs būs kaut kas, kas priekš jums (domāti Rainis un Aspazija — aut.) būtu noderīgs, Ivanovs piesūtīs," Skubiķis aizlika vārdu par Rubi arī 1911. gada janvārī. Un tā no pieticīgās studenta mājvietas Cīrihes Zonneggasē (Sonneggasse) uz dzejniekpāra tikpat pieticīgo dzīvokli villā Stella d'Oro Kastaņolas ciemā pie Lugānas ezera sāka ceļot rūpīgi sasaiņotas bandroles ar avīžu materiāliem.

Entuziasma pieplūdums, kuru Robertā izraisīja cienītā un apbrīnotā dzejnieka skopās, konvenciāli rezervētā stilā ieturētās pateicības rindas par viņa sūtījumiem, drīz vien atrada izpausmi jaunās "rainiski sabiedriskās" aktivitātēs. Apsverot idejas, kā Cīrihes sekcijā 1911. gadā būtu atzīmējams 1. maijs — Starptautiskā Strādnieku solidaritātes diena —, pēc Rubja iniciatīvas tika nolemts sarīkot "pamatšķiras dzejniekam" veltītu vakaru. Ivanovs pats tam gatavojās ar sevišķu nopietnību: programmas pamatdaļā tika iekļauts viņa referāts "J. Rainis, dzīves un darba raksturojums". Lai īpaši iepriecinātu Kastaņolas savrupnieku, Rubis turklāt vēl sarūpēja un nosūtīja dzejniekam arī adresi ar vakara dalībnieku parakstiem.

Dokumentu izkārtotāji

Vasaras sākumā Skubiķis no Raiņa negaidīti saņēma gandrīz vai izmisīgu SOS signālu: "Palīdzi, draugs!" Izrādās, ka hronisku kaišu nomocītā Aspazija, kura slikti panesa Lugānas ezera piekrastes karsto un mitro klimatu, beidzot bija gatava sākt nopietnu dziedināšanās kursu Cīrihē, un nedaudz vēlāk, pēc steidzama darba pabeigšanas, uz pāris atslodzes mēnešiem viņai pievienoties bija nodomājis arī Rainis. Taču ne vienam, ne otram nebija derīgu dokumentu, kuri atbilstu stingrajām prasībām, kādas šajā ziņā tika izvirzītas Ziemeļšveicē (Aizalpu republikā abi uzturējās ar Amālijas Herkiras un Artura Nagliņa identitāti).

Apsviedīgais Skubiķis ar saviem plašajiem sakariem gan Šveices, gan arī raiba spektra emigrācijas aprindās bija īstais vīrs, pie kura vērsties kutelīgajā dokumentu jautājumā. Gluži pirmoreiz ar pīpi uz jumta dažādās pagrīdes būšanās acīmredzot nebija arī Rubis — prasmīgs ķīmiķis un fotogrāfs amatieris vienā personā. Lai izvairītos no liktenīgām kļūmēm, Eka uzskatīja, ka viņam iepriekš Rainis jāsastop klātienē, un, jau ieplānojis Kastaņolas apmeklējumu, dzejniekam no Cīrihes ziņoja: "Patlaban pārrunājam ar Rubi šito lietu. Tā kā tu visai īsi raksti p[asu] lietā, tad mums nava viss "klārs". Ja A[spazija] domātu še uzturēties vienīgi dažus mēnešus, tad tai nevajaga ne pases, ne galvenieku. Nokārtotu to lietu caur Kantonālās tiesu un policijas direkcijas sekretāru, kas man labs paziņa."

Kāda veidā šī pirmā dzejniekpārim nepieciešamo dokumentu izkārtošanas operācija beigu beigās tika īstenota, rakstīti avoti klusē. Tā vai citādi abus dzejniekus par "riktīgiem cilēkiem" Šveices varas iestāžu acīs Eka un Rubis bija padarījuši jau 1911. gada vasarā, un septembra beigās, noskaņojusies uz ilgstošu uzturēšanos viņas sirdij tīkamajā Cīrihē, Aspazija bija klāt. Paši pirmie Aspazijas apmeklētāji bija Skubiķis ar Ivanovu. Atbraucējai Ivanovs, viņas redzējumā "pieticīgs, ļoti sirsnīgs cilvēciņš", bija iepaticies uzreiz.

Pārrakstītājs un palīgs

Rainis ar Rubi neklātienē nesen bija noslēdzis vienošanos, ka cīrihietis pārrakstīs ar rakstāmmašīnu Raiņa jaunās lugas, pagaidām vēl nepabeigtās "Induļa un Ārijas", manuskriptu.

Bez prasmīga asistenta ar labām mašīnrakstīšanas iemaņām, kurš spētu reizē sagatavot vairākus lugas teksta eksemplārus, šajā reizē dzejnieks nekādi nevarēja iztikt. Darbs jau bija pamatīgi iekavējies, un manuskriptu no viņa vienlīdz nepacietīgi gaidīja gan izdevējs Ansis Gulbis Pēterburgā, gan Jaunais Rīgas teātris.

Kā izlīdzēties, lai Ivanovam nebūtu jāgaida dīkstāvē? Tika nolemts, ka vispirms viņam tiks uzticēta topošā Aspazijas dzejoļu krājuma "Ziedu klēpis" pārrakstīšana. Taču atklājās, ka Rubis lāgā nespēj salasīt dzejnieces rokrakstu! Aspazija gan varēja viņu ik dienu izsaukt pie sevis, lai tekstus izskatītu kopā, bet kastaņolietim Rainim, ar kura "briesmīgā" rokraksta izburtošanu Ivanovam varēja rasties vēl trakākas problēmas, nu bija uzradies jauns izmisuma iemesls.

Uzvarēja Rubja cītība un neatlaidība. Pagāja tikai dažas dienas, un rokrakstu salasīšanas māka bija rokā. Rainim atlika izsūtīt uz Cīrihi naudu rakstāmmašīnas noīrēšanai, papīram un "atlīdzībai par pakalpojumu", un — aiziet! Taču — ak, dzejnieka "ietrūcinātie, saraustītie nervi"! — Rainis naudas sūtījumam bija aizmirsis pievienot... saņēmēja adresi! Situāciju izglāba neticami apķērīgais Cīrihes iekšpilsētas pastnieks. Uz sūtījuma pasakņa izburtojis zīmīgo Nagliņa uzvārdu, kuru pasta apritē ar Kastaņolu izmantoja arī Aspazija, viņš devās uz Turnerštrāsi 22, un pārpratums tika noskaidrots. Dzejniece nu steidzās mierināt savu aizmāršīgo "Iniņu": "Ivanovs paņems mašīnu un pa pāra dienām pārrakstīs, nebēdā neko, sirsniņ."

Sākās vērotājam no malas gandrīz neizsekojama "Induļa un Ārijas" rokraksta un mašīnraksta fragmentu cirkulācija starp Kastaņolu, Cīrihi, Rīgu un Pēterburgu vairāku nedēļu garumā. Gatavie lugas skati un cēlieni pa ceļam turklāt vēl tika izlaisti caur Aspazijas "mājas cenzūru": viņa taču bija neaizstājama Raiņa radīto tekstu caurskatītāja un "strīpotāja".

Abiem dzejniekiem šāds karuselis, kuru pavadīja daždažādas klizmas un starpgadījumi, acīmredzot nebija nekas ārkārtējs. Taču, kā šajā gatavo un pusgatavo tekstu jūklī nezaudēja galvu perfekcionists Rubis, nudien jāpabrīnās. Dzejnieks savu palīgu gan jau iepriekš bija brīdinājis: "Jums, mīļais draugs, iznāks tā strādāšana ļoti saraustīta un nepatīkama. Bet paciešaties šoreiz ar mani."

Kādas mācības nākamajam tautsaimniekam sagādāja spraigās, kopdarbā ar Raini aizvadītās nedēļas? Vispirms jau izpratni par to, ka rainiska tipa "ideju drāmas" — vērienīga, novatoriska, saturiski daudzslāņaina pieccēlienu mākslas darba — radīšana no autora prasa gandrīz vai pārcilvēcisku atdevi (īpaši ņemot vērā nelabvēlīgo ārējo apstākļu spiediena pārmēru, kādu, steigā strādājot, nācās pārvarēt izkāpināti sensiblajam, nervozajam un bieži sirgstošajam dzejniekam).

Raibajā manuskripta pārrakstīšanas procesā Ivanovam gan droši vien bija grūti izsekot pat Raiņa "jaunības traģēdijas" sižeta līnijai, par lugas sarežģītā idejiskā koda nolasīšanu un atšifrēšanu nemaz nerunājot. Taču par vienu varam nešaubīties: Rubis jau tad, kad viņa priekšā pamazām vēl tikai auga pārrakstīto lappušu kaudzīte, ar lepnumu apjauta, ka viņš, sevi un savu dzīves uzdevumu vēl tikai meklējošs iesācējs, kaut vai tehniskā līmenī Rainim palīdzot, ir pielicis savu roku, lai "uz priekšu tiek" liels, pagātni, tagadni un nākotni vienotā lokā saslēdzošs, latvieša svētākās jūtas uzrunājošs un nacionālo apziņu stiprinošs meistardarbs, kas radīts ar skatu tālā visu zemju un visu tautu brīvā, līdztiesīgā nākotnē.

Spriežot pēc netiešām norādēm Raiņa korespondencē, viņš ar Ivanova precīzo un akurāto veikumu "Induļa" pārrakstītāja lomā bija ļoti apmierināts. Neviena aizrādījuma, nevienas, pat pavisam sīkas kritiskas piezīmes par viņa padarīto!

Un kādā vaļsirdības brīdī (pēc tam, kad viņš savā cītīgajā un akurātajā palīgā jau bija uztaustījis lietaskoku) Ivanovam atzinās: "Tas jau man ir gluži kā laimes gadījums, ka man gadījās cilvēks, kas var man noņemt šo pārrakstīšanu. Un mans lielākais vēlējums tagad ir, kā jau Jums reiz rakstīju, ka es varētu dabūt sekretāru. Varbūt, ka tas būtu iespējams, kad es dzīvotu Cīrihā."

Vai Rubis uztvēra vāji slēpto mājienu, kas bija nolasāms aiz šīm skopajām Raiņa rindām? To, ka dzejnieks, gada nogalē dodoties uz Cīrihi pie Aspazijas, tieši viņā, Robertā Ivanovā, iespējams, jau redzēja savu nākamo Ekermani — tādu pašu radošā darba dziļākos noslēpumus izprotošu ģēnija uzticamības personu un līdzgaitnieku, par kādu Gētem viņa mūža pēdējā desmitgadē bija kļuvis nabadzīgais, taču ar jūtīgu iekšējo redzi un fenomenālām darba spējām apveltītais skolmeistars?

1911. gada beigas un jaunā gada pirmie mēneši, kad Rainis savu nolūkoto sekretāru pamazām iepazina klātienē, kļuva par izšķirošo posmu abu savstarpējās attiecībās. Dzejniekam atgūstoties no pārpūles un izejot ārstēšanās kursu dr. Farbšteinas privātpraksē, abi sastapās ik pārdienas. Rubis bija biežs ciemiņš Aspazijas un Raiņa Turnerštrāses mājoklī, kopā ar viņiem apmeklēja mākslas izstādes un koncertus, kā arī pārstaigāja dzejnieku iemīļotās vietas Cīrihbergā. Un ne tikai asistēja Rainim un Aspazijai sīkākos rakstu darbos, bet, cik vien spēdams, atviegloja viņu soli arī sadzīvē.

Domubiedrs

Atrast kopsaucējus domu apmaiņā par brīvajā pasaulē un dzimtenē notiekošo Rainim ar Rubi noteikti nebija grūti. Abi laikam gan bija līdzīgās domās par mākslinieka atbildību sabiedrības priekšā, abiem piemita radniecīga estētiskā gaume, abu attieksmi pret dzimto valodu un kultūru noteica dziļi patriotiska zemstrāva. Turklāt interešu lokā nozīmīgu vietu ieņēma arī ekonomika, tieslietas, zinātnes un tehnikas attīstība, jaunās tehnoloģijas.

Kādi temati tika pārcilāti Raiņa un Ivanova tā laika sarunās, pierakstu trūkuma dēļ diemžēl nav nosakāms. Tomēr atsevišķu faktu drumslas Raiņa privātā arhīva dokumentos ļauj apjaust, ka abi reizēm spraigi apsprieduši pat tik specifiskus jautājumus kā, teiksim, fotoportretēšanas māksla. Proti, dzejnieks labprāt izmantoja prominentā Cīrihes fotogrāfa Kamilla Rufa (Camille Ruf; 1872—1939) pakalpojumus (Rufs bija starptautiski slavens, īpaši izcēlās ar izteiksmīgajiem mākslinieku, piemēram, Džeimsa Džoisa un Ferdinanda Hodlera portretiem.) Taču, kā vēsta kāda Aspazijas 1912. gada marta vēstule Rainim, viņai no Rufa saņemtais vīra ģīmetnes paraugs šķitis nekur neliekams: "Nevienam nepatīk, visi atrod 10 g. vecāku. (..) Es nu gan pie Tava Rufa neiešu, viņš ar varēm izgrumbuļo, lai rādītu, cik raibumu prot ielikt, ko sauc par dzīvības liešanu."

Kritiski Rufam raksturīgo portretēšanas veidu acīmredzot vērtēja arī Ivanovs, un, iespējams, šī nebija vienīgā reize, kad Raiņa un Ivanova saskarsmēs uzšķīlās pa strīda dzirkstij, taču kopumā bija daudz vairāk vienojošā. Turpretī Cīrihes latviešu "kolonistu" sabiedrībā, kurā valdīja sīkumainības un intrigu pārpilna gaisotne, dzejnieks jutās kā svešinieks. Veselību kaut cik salāpījis, 1912. gada marta pirmajās dienās, Rainis, par spīti Aspazijas atrunāšanas mēģinājumiem, kravāja ceļasomu, lai atgrieztos savā "dvēseles oāzē" Kastaņolā.

Dzejnieka cerības piesaistīt izpalīdzīgo Ivanovu sev par pilna laika sekretāru nebija piepildījušās. Visnotaļ iespējams, ka daba Rubim bija devusi itin visu, tajā skaitā arī pietiekami augstas kapacitātes sirds inteliģenci un ideālismu, lai viņš Raiņa radošajā darbā spētu iesaistīties ne tikai kā palīgs un izpildītājs, bet arī kā līdzdomātājs. Taču dzejnieks, pārliecinājies, cik nopietna ir Ivanova apņemšanās īstenot sevi paša izvēlētajā profesijā, atrunāt puisi no viņa nākotnes nodomiem laikam gan nemēģināja.

Viņi atvadījās kā draugi. Tiešās komunikācijas pieredze ar dzejnieku Ivanovam droši vien izvērtās ne tikai nopietnā garīgo, bet arī tikumisko vērtību pārvērtēšanā un atstāja paliekošu iespaidu uz viņa turpmāko dzīvi. Jo vairākus mēnešus atrasties ciešā saskarsmē ar Raini un palikt neskartam nemaz nebija iespējams, turklāt ne jau intelektuālā nozīmē vien. Tikpat neikdienišķa kā Raiņa erudīcija, plašais redzesloks un sistēmiskā, izteikti meklējošā domāšana bija arī dzejniekam piemītošais ideālisms un sirdsskaidrība.

Izpalīdzīgais Rubis vēl kādu brīdi paliek Aspazijas tuvumā Cīrihē. Šķiet, ka dzejniece bez jaunā cilvēka gādības drīz vairs nespēja paspert ne soli. Vajadzīgas kastes un kurvji, kuros sapakojamas Rainim uz Kastaņolu nosūtāmās mantas? Jāsauc Ivanovs! Kurš pakas nesīs uz pastu? Ivanovs! Nepieciešams Cīrihē atstāto grāmatu krājuma katalogs? Lai to sagatavo Ivanovs! Aspazijai vairs nav palikšanas Turnerštrāses dzīvoklī? Kurš gan cits viņai sameklēs piemērotāku mājvietu, ja ne Ivanovs? Un Ivanovs gāja un darīja.

Putekļus notraucot. Kas bija Raiņa palīgs un draugs Roberts Ivanovs
Foto: Roberts Ivanovs ar dzīvesbiedri Loniju un bērniem Ilgvaru un Gunu (30. gadi). Foto no Egila Grasmaņa privātā arhīva


Paliekot tuvumā

Joprojām meklēdams piemērotu un droši vien pienācīgi atalgotu darbavietu Šveicē vai ārpus tās, Rubis turpināja dzīvot līdzi arī Raiņa radošā gara izpausmēm un gādāja viņa darbam nepieciešamos materiālus.

Kāds sūtījums marta otrajā pusē dzejniekam sagādāja sevišķu aizkustinājumu. Tā bija neliela grāmatiņa skaistā, gaiši zilā iesējumā ar uzrakstu "Книга былинъ" (Biļinu grāmata) un veltījuma ielīmi krievu valodā: "Ar Mītavas reālģimnāzijas Pedagoģiskās padomes 1900. gada 23. maija lēmumu III klases klases skolniekam Robertam Ivanovam par teicamām sekmēm zinībās un teicamu uzvedību." (Grāmatiņu uz Šveici pēc īpašnieka lūguma acīmredzot bija atceļojusi no Rubja dzimtajiem Bēnes Baukaišiem.) Par seno varoni, veco zemnieka dēlu Ilju Rainis pats bija interesējies jau savos pirmajos ģimnāzijas gados. Un vēl tajā pašā dienā dzejnieka fantāzija uzbūra ieceres aizmetni "vecuma drāmai" par krievu spēkavīru Iļju, dzejnieka pārveidotajā vārdā — Ilju, kura traģēdija sakņojas nespējā mainīties uz augšu līdzi jaunā laika prasībām. Biļinu grāmatas eksemplārs, kuru Rainim 1912. gada pavasarī nosūtīja Roberts Ivanovs, dzejniekpāra bibliotēkā Rīgā, Baznīcas ielā 30, ir aplūkojams joprojām.

Tā paša gada jūnija beigās Rubis informēja dzejniekpāri, ka gatavojas pārcelties no Cīrihes uz Ķelni. Dodoties ceļā, Ivanovs no Raiņa saņēma šādus atvadvārdus: "Mīļo Robert! Kad pa laikam un ilgam laikam cauri viss apriebjas un apnīkst no mūžīgās nesaprašanās un no maziskās adatdūrēju politikas, tad viens labs vārds var piepeši atdzīvināt. Tev tādi vārdiņi bez vēlēšanās, katrs vārds tāds, jo Tu esi mans draugs. Man Tevis ļoti trūkst, kad Tu nu aizej tālāk; ne tik vien palīdzības dēļ, tāpat patīkami, kad Tevi šad tad redzu. Ej pastrādā, drusku papelnies, darba pārmaiņa darīs labi."

Kopš Rubis no Ķelnes bija pārcēlies uz Diseldorfu un nostabilizējies tirdzniecības korespondenta postenī Vikštrēma mašīnfabrikā (Maschinenfabrik Wikschtröm), starp viņu un Raini pastāvēja epistolāri pastarpinātie kontakti. Sākoties karam, Ivanovs kā ārzemnieks uz laiku tika ieslodzīts Elberfeldes civilgūstekņu nometnē un, no tās izkļuvis, iestrēga Vācijā līdz pat 1918. gada rudenim, kad beidzot varēja atgriezties dzimtenē.

Visus kara gadus Rainis — viens no tā laika pazīstamākajiem latviešu pašnoteikšanās tiesību aizstāvjiem un politiskās autonomijas prasības popularizētājiem gan tautiešu, gan arī starptautiskajā sabiedrībā — Rubim neatlaidīgi atgādināja: nenokar degunu, "mēs kaut vai zem pelniem kvēlosim", un brīva Latvija būs! Turklāt 1915. gadā dzejnieks drauga interesēs brīvprātīgi uzņēmās vēl arī kādu darbietilpīgu privātu pienākumu, kuru pildīja līdz pat Februāra revolūcijai Krievijā. Proti, izmantojot neitrālās Šveices iemītnieka priekšrocības, Rainis kļuva par sakaru uzturētāju starp Rubi un viņa ģimenes locekļiem, kurus karš bija izsvaidījis pa krievu impērijas malu malām. (Sevišķi pateicīgs draugam Roberts bija par to, ka Rainis, pārtulkojis no Diseldorfas vācu mēlē saņemtās ziņas, tās regulāri pārsūtīja viņa mātei uz bēgļu nometni Elvā, tolaik — Vidzemes guberņas igauņu daļā.)

Gara uzvaras manifestācija

Latvijas sabiedrība 1920. gada pavasarī savus brīvības dzejniekus dzimtenē atgriežamies gaidīja gandrīz vai kā praviešus, kuri ne tikai norādīs īsto attīstības virzienu jaunajai Latvijas valstij, bet paši arī "jutīs, pratīs, izvedīs", resp., praktiski sekmēs šīs vīzijas īstenošanos (tā diemžēl bija ilūzija, kurai realitātē piepildīties bija lemts visnotaļ nosacīti). 1919. gada rudenī dibinātā Raiņa kluba valdes loceklim un dzejniekpāra sagaidīšanas komitejas priekšsēdētājam Robertam Ivanovam atkalredzēšanās ar pārbraucēju bija arī īpaši saviļņojošs personisks pārdzīvojums. Nākamais Satversmes sapulces sekretārs no paša pieredzes zināja, cik pašaizliedzīgs un krietns draugs spēj būt tautas dzejnieks sociāldemokrāts, par latviešu evaņģēliju dēvētās dramatiskās poēmas Daugava autors.

Raiņa un Aspazijas godināšana, viņiem atgriežoties dzimtenē nedēļu pirms Satversmes sapulces vēlēšanām, izvērtās par grandioziem tautas svētkiem — latviskā gara spēka, nacionālās kopības un vienotās valstsgribas apliecinājumu (šķiet, Latvijas jaunāko laiku vēsturē vēriena un emocionālās kapacitātes ziņā šo notikumu var salīdzināt vienīgi ar tautas masu manifestācijām trešās Atmodas laikā). Bija piepildījusies Raiņa arī Aspazijas vārdā izteiktā vēlēšanās "pēc tik daudz gadiem nemiera un cīņas pārnākt mājās ar mieru un bez naida", tā, ka "neviens netiktu atraidīts, kas gribētu mums mīlu parādīt".

Vienlaikus bija panākts tieši tāds rezultāts, kādu ar savu rūpīgo svētku sagatavošanas darbu bija vēlējusies sasniegt Raiņa un Aspazijas sagaidīšanas komiteja — pēc demokrātiska, ne šķiriska vai partijiska principa izveidota sabiedriska organizācija. Organizācija, kuru vadīja nacionāli domājošais un jūtošais sociāldemokrāts Roberts Ivanovs, nākamais Satversmes sapulces sekretārs.

Gundega Grīnuma (1948) ir literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, Raiņa un Aspazijas daiļrades pētniece. Daudzu zinātnisku rakstu, grāmatas "Piemiņas paradoksi" (2009) autore, rakstu krājumu sastādītāja. Par jaunāko monogrāfiju "Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni" (2017) saņēmusi Latvijas Literatūras gada žūrijas speciālbalvu un LZA Raiņa balvu (2018).

Tags

Rainis Žurnāls Domuzīme
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form