Reliģiozā feminisma sensibilitāte. Šteinbergs par Ingas Gailes krājumu 'Nakts'
Foto: F64/Mansards

Ingas Gailes nozīme laikmetīgajā latviešu literatūrā jau labu laiku ir neapšaubāma: būdama daudz lasīta, apbalvota, citēta, mīlēta, apspriesta un dažādi interpretēta, Gaile ir viena no produktīvākajām, daudzpusīgākajām un talantīgākajām savas paaudzes autorēm. Viņas jaunākais dzejas krājums "Nakts" ("Mansards", 2021) vainago ražīgus gadus, kuru laikā lielākoties gan publicēta proza, – ja pēdējais dzejas krājums "Lieldienas" ("Neputns") iznāca 2018. gadā, tad tam sekoja divi romāni – 2019. gada "Skaistās" ("Dienas Grāmata") un 2020. gada "Rakstītāja" ("Dienas Grāmata"). Lai arī savā prozā Gaile mīl izmantot dzejas valodas elementus, "Nakts" iezīmē pilnasinīgāku atgriešanos poētiskā teritorijā, kurā lielāka nozīmē asociatīviem lēcieniem, intertekstualitātei un tēliem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tomēr noteiktos aspektos “Nakts” ir arī atšķirīgs no iepriekšējiem autores dzejas krājumiem. Galvenokārt izmaiņas vērojamas tekstu uzbūves principos: ja krājumos līdz “Miglai” (“Mansards”, 2012) izcēlās uzskaitījums, anaforas un dažāda kalibra tropu kaskādes, tad “Naktī” vēstījums ir daudz tiešāks, kompaktāks un stāstošāks, savā ziņā – arī burtiskāks.

Šie dzejoļi retoriski ir mazāk uzlādēti, jo atsakās no pārbagātās valodas plūduma, kas aizgūtnēm citu pēc cita sauc tēlus, radot paceltu, pat svinīgu stilu. Arī “Nakts” dzejoļi, tāpat kā iepriekšējo krājumu teksti, tematizē sievietes pieredzi, aplūkojot gan mātišķību un seksualitāti, gan iedziļinoties norisēs, kas bieži tiek marginalizētas: vardarbība, izvarošana.

Dzejolī “Analīze” (44. lpp.) tirzāta vīriešu vēsturiskā dominance literatūras vērtēšanā, kas būtībā uzspiedusi nosacītu perspektīvu gan uz literatūras vēsturi, gan – traktējusi pašas Gailes literatūru “pa savam” (pati autore lasījumos mēdz piebilst, ka šo dzejoli ietekmējušas recenzijas par viņas prozu). Tomēr, lai arī šie un līdzīgi motīvi ceļo no grāmatas uz grāmatu, “Naktī” Gaile tos izspēlē arvien prozaiskāk – tendence, kas iezīmējās “Lieldienās” un “Naktī” sasniedz jaunu pakāpi.

Proti, šī nav “Miglas” Gaile, kura radīs raibas tēlu gleznas, bet gan dzejniece, kas tiecas uz nepārprotamu precizitāti: “es esmu latviete/ iestājos pret visādām netaisnībām/ un atļauju savai mazajai meitai/ gulēt savā gultā/ kaut arī viņai ir jau seši gadi/ un es nenomiru šodien” (26. lpp.). Rezultātā zūd daļa daudznozīmības, lai gan par laimi saglabāts dinamisms, ar kādu rinda nomaina rindu, proti, joprojām uztverama Gailei raksturīgā kaislība un emocionalitāte.

Grāmatas 30 dzejoļi, no kuriem daļa ir apjomā gari, dažviet pietuvojoties poēmas žanram, veidoti kā vienota kompozīcija, kurā dzeja no tumšākā, smagākā un grūtāk apspriežamā pakāpeniski pāriet uz gaišāko, respektīvi, tā ir nakts, kas beidzas ar rītausmu. Tādos dzejoļos kā “Šis tas par dievu” (20. lpp.) vai “Sorrow” (36. lpp.) acīmredzami runāts par sieviešu sistemātisku, institucionalizētu, normalizētu un cita veida apspiešanu un objektivizāciju.

Šie dzejoļi lielākoties rakstīti brīvā pantā, atdarinot aizrautīgu, jūtām piesātinātu runu, savukārt krājuma noslēgums atgriežas harmonijā, pēkšņi ieviešot dzeju ar atskaņām: “brien vientuļš Dieva bandinieks/ pār melnu pasauli krīt sniegs” (61. lpp.). Tādējādi, tāpat kā tas atsevišķos dzejoļos notiek mikro-līmenī, tā makro-līmenī visa krājuma gaitā vēstīts par cerības nezūdamību pat visbezcerīgākajos melnās pasaules brīžos.

Tomēr tas, kas mani visvairāk saista šajā grāmatā, nav Gailes rādītā tumsonības un maldu nakts (kuras sakarā prātā nāk slavenās “Dievišķās komēdijas” pirmās rindas, kurās dzejnieks attopas pusmūžā, zaudējis ceļu tumsā tītā mežā), bet gan Gailes “svētā nakts”. T.i., uzskatu, ka, ja Annas Auziņas “Annas pūra govs” (“Neputns”, 2017) ir labākā mūsdienu latviešu dzejas grāmata par dievu, tad Gailes “Nakts” pietuvojas šim statusam, reliģiozajā ievirzē uzsverot feministiskās šķautnes.

Mūsdienu kritiskajā teorijā un feministiskajā literatūrzinātnē var novērot zināmu atgriešanos pie reliģijas kā vērā ņemama aplūkojamo darbu aspekta. 20. gadsimta izskaņā ilgāku laiku akadēmiskajā vidē valdīja sekulārisms, proti, šķita, ka reliģiskās prakses un reliģiozitāti kā tādu ir grūti apvienot ar analītisko pieeju pasaulei, tāpēc kristietība tika daudzkārt norakstīta kā novecojusi, konservatīva un atmetama parādība. Sak, domājoša cilvēka arsenālā nav vietas Jaunās un Vecās derības dogmām, kas visumu skaidro caur mītiem, tā vietā jākoncentrējas uz zinātni, mūsdienu sasniegumiem un šī brīža materialitātē balstītu izziņu.

Tomēr šis domu gājiens nesaskan ar to daļu feminisma, kurā nozīmīga loma atvēlēta garīgumam, tostarp – tām praksēm, kas tiešā veidā saistās ar ticību. Es nerunāju tikai par to, ka masu kultūrā raganas tēls ticis atgūts kā viens no iespējamiem spēcīgas un pašpietiekamas sievietes simboliem, vai rietumos izplatīto Vikas (Wicca) reliģiju, kas uzskatāma par moderno pagānismu. Drīzāk cenšos norādīt, ka mūsdienu feminisms, kas tiecas būt pēc iespējas iekļaujošāks, jau agri nonācis pie atziņas, ka, izslēdzot no diskusijas ticību, netiek radīts produktīvs kritiskais diskurss. Mūsdienu domātāja Rozi Braidoti un citi pētnieki to nosaukuši par post-sekulāro pavērsienu feminismā. Un, lūk, mana tēze ir tāda, ka Gailes dzeju – galvenokārt sākot ar “Miglu” – varam uzlūkot kā tādu, kas piedalās šajā post-sekulārajā feminisma pavērsienā.

Jau “Miglas” kontekstā minams Annas Auziņas novērojums, ka Gaile konkrētās vietās nevis lieto neveiklu un novecojušu sintaksi, bet gan apzināti stilizē Bībeles sižetus un valodu [1]. Arī “Naktī” vērojamas gan tiešas, gan netiešas atsauces uz svētajiem rakstiem, kas dažādos līmeņos piešķir pašai grāmatai svaru kā rakstītam vārdam, kas tiecas uz iemiesošanos, patiesības transformāciju no idejas – realitātē. Gaile nav tik rafinēta kā Auziņa, kaut abas izmanto sarunvalodu un mūsdienu reālijas, runājot par garīgu pašatklāsmi.

Gailei lielāka nozīme, iespējams, ir ķermenim un ķermeniskumam, kurā ierakstīti gan stereotipi, kauns, zilumi no sitieniem vai kniebieniem dibenā, pērieni un vīriešu siekalainais skatiens, gan iespējamā pestīšana, jaunas dzīvības radīšana, “rītausma”. Gailes feminisms ir iekļaujošs, jo atļauj pasauli skatīt, vienlaikus vērtību sistēmā turoties gan pie progresīvā, kreisi orientētā liberālisma, gan – atstājot vietu reliģiozitātei, kas pirmajā mirklī var šķist konservatīva, bet patiesībā, kā atklāj “Nakts”, saistāma ar piedošanu, žēlsirdību, mīlestību.

Turklāt – Gailes dzejas “es” ir ļoti jūtīga – tā ir sensibilitāte, kas akūti uztver ne tikai mūsdienu problēmas – apspiedošas domu un darbu struktūras, pret kurām jāvērš kritika, – bet arī plašu literāro, kultūras un reliģijas vēstures mantojumu. Tādos dzejoļos kā “Eļļa” (8. lpp.) vai Veltai Sniķerei veltītajā “Visādas puķes, elle un indija” (58. lpp.) Gaile demonstrē, ka ir spējīga apvienot laikmetīgo ar tradicionālo, piesaistot savam skatījumam iepriekšējo paaudžu atstātās zīmes. Līdzīgi ir ar visa krājuma ideoloģisko zemūdens virmojumu, kurā apvienojas tagadējs, iekļaujošs, kritiskais feminisms ar gadsimtiem cietinātu uzticību dievišķajam.

“Nakts” teoloģiskais satvars nav nomācošs, tas neuzbāžas ar pamācībām un neuzspiež kādu vienu patiesību, drīzāk – tiek poētiski tēlota mūsdienu pasaules “nakts”, uzstājot, ka ikvienai tumsai var sekot ausma. Tā ir, manuprāt, grāmatas veiksme – izvairīties no didaktikas, saglabājot viedokli. Atslēga, šķiet, bijusi tajā, ka pat reizēs, kad runāts par kādu globālu parādību, izejas punkts bijis personisks. Šī nav biogrāfiska grāmata, bet tomēr tiek sasniegta augsta intimitātes pakāpe ar biežo “es” formas lietojumu un neretajām norādēm uz šī “es” ģimenes saitēm, iekšējo darbību un iztēles vīzijām.

Daļai lasītāju varbūt pietrūks garās uzskaites – šķietami nebeidzamie, uzlādētie un sāpīgie vārdu birumi, ar kuriem Gaile kļuva pazīstama. Tomēr šeit tā vietā nākusi lielāka atklātība, kas tiecas izraisīt emocionālu reakciju ar atbruņojošu frāzējumu – kā atzīšanās mīlestībā mammai (35. lpp.). Krājums “Nakts” vērtējams kā turpinājums Gailes virzībai pretim prozaiskai izteiksmei dzejā, un īpaši izceļas ar tiecību sapludināt jaunāko kritisko domu ar laika pārbaudi izturējušo iejūtību un siltumu. Un – patiesi kristīgā garā – tas ir siltums, kas vērsts ne tikai pret cietušajiem, citādajiem un izstumtajiem, bet galu galā arī pret nakts pamata iemītniekiem – apspiedējiem, pāri darītājiem. Arī viņus kādreiz var sasniegt gaisma un nožēla – baltais sniegs pār melno pasauli.

[1] Auziņa, Anna. “Ingas Gailes dzejoļa “Esi sveicināta” interpretācija.” Poētika tuvplānā. Viena dzejoļa analīzes antoloģija. Rīga: LU LFMI, 227.–234. lpp.

Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

recenzija Inga Gaile Ivars Šteinbergs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form