Jurija Bita-Junana un Roberta Čāndlera esejā "Vasilijs Grosmans: mīti un mītu graušana" norādīts, ka padomju rakstnieki Rietumos parasti tiek iedalīti divās lielās kategorijās: režīmam paklausīgos apoloģētos un varonīgos disidentos. Tādi autori kā Boriss Pasternaks, Josifs Brodskis, Aleksandrs Solžeņicins ir hrestomātiski otrās grupas piemēri – režīma nosodīti, vajāti, izsūtīti. Tikmēr Grosmans ilgi tika uzskatīts par piederīgu pirmajai kategorijai – baudīja īpašu režīma labvēlību, bija PSRS rakstnieku savienības biedrs, rakstīja socreālismam piederīgus darbus, neizcēlās ar atklātu disidentismu un savas dzīves laikā netika pakļauts bargām represijām.
Tikai relatīvi nesen Grosmana darbiem Rietumu pētnieki sāka pievērst lielāku uzmanību. Grosmana darbu tulkotājs Roberts Čāndlers uzskata, ka viņa kara laika reportāžām (īpaši no Staļingradas kaujas), kas tika publicētas padomju propagandas laikrakstā "Sarkanā zvaigzne", nav ekvivalentu arī anglofonajā literatūrā. Savās reportāžās Grosmans ne tikai demonstrē izcilu stāstnieka talantu, bet apliecina sevi, pirmkārt, kā humānistu, kuru interesē konkrētu cilvēku likteņi baisajā kara mašīnā, un, otrkārt, kā "neuzticamu propagandistu", kurš tiecās atspoguļot kara gaitu tā, kā to redzēja savām acīm, un atturējās no propagandas klišejām un Staļina slavēšanas.
