I
dzejniece ērika bērziņa patoloģiski mīlēja kleitas, viņai ar tām bija piebāzts pilns drēbju skapis un visas derēja kā uzlietas, ne pa lielu, ne pa mazu, taču reiz ērikai bija jāiet uz kādu literāru prezentāciju un viņa nevarēja izšķirties, kuru kleitu šoreiz vilkt, sāka grozīties un pie spoguļa tās uzlaikot, steigā uzvilka divas kleitas uzreiz, tā, ka tās uz varenā auguma kaut kā mistiski sapiņķerējās un dzejniece tajās iesprūda — dzeltenajā kleitā iesprūda krūšu rajonā, bet sarkanajā — gurnu apvidū. tā arī sastinga ērika vienā pozā iesprūdusi, gluži kā tāda milda istabas vidū, ar augstu virs galvas paceltām rokām, ar plaukstām trīs zvaigžņu vietā skarot trīsdesmit trīs savas kristāla lustras dekoratīvos piekariņus un, domājams, stāv tā vēl šobaltdien, ja, protams, nav jau mirusi no bada, slāpēm un mazkustības.
II
dzejnieks kārlis vērdiņš reiz aizgāja ciemos pie dzejnieka riharda bargā, kur gandrīz nožņaudza sava drauga rimanda cepļa bērnības draudzeni ilzi knusli, jo pirmais, kam mazā meitenīte, ieraugot kārli, pievērsa uzmanību, bija viņa vēderiņš. žņaugšana bija aizgājusi pat tik tālu, ka knusle jau sāka vērdiņa ķetnās gārgt, un labi vien bija, ka laikā iejaucās draugs ceplis. pēc tam abi cīnītāji raudāja — knusle raudāja mazajā istabiņā, bet vērdiņš – lielajā. to darīdams, dzejnieks publiski visiem klātesošajiem solījās nekad, nekad vairs neiziet no mājas, ne ar vienu vairs nesatikties un pat nerunāt, ko, protams, vēlāk nemaz neizpildīja, jo tusēja apkārt uz nebēdu, bet dzejnieks rihards bargais, kas grozījās tam visam pa vidu, dzejnieku kārli vērdiņu kopš tā laika klusībā pie sevis sāka saukt par kārli vēderiņu.
III
dzejnieki agita draguna un ronalds briedis vienu laiku gulēja kopā un miegā tik nemierīgi grozījās, ka regulāri no rītiem modās, šķērseniski pārkrituši viens pār otru, tādējādi veidojot perfektu hitleriskās vācijas kāškrustu. šis fakts abus nabadziņus mocīja un satrauca tik ļoti, ka viņi beigu beigās tomēr nolēma pašķirties, ko arī veiksmīgi izdarīja.
tenkas par ivetu ratinīku
reiz slavenajai literatūrkritiķei ivetai ratinīkai aptrūkās naudas, un viņa nolēma slepus piepelnīties ar sava izskata pārdošanu. viņa aizgāja uz kādu reklāmas aģentūru, pieteicās rezervē, pēc kāda laiciņa saņēma piedāvājumu un beigās arī nofotografējās kādas nekustamo īpašumu firmas remarks reklāmā, kuru izvietoja gogoļa ielā uz milzīgas mājas brandmūra ielu krustojumā un uz kuras bija redzama milzīga starojoša iveta ratinīka, neskuvies vīrietis un plušķains suns, visi trijatā ģimeniski izgāzušies uz tumšzila dīvāna, bet apakšā sauklis, ķipa, pērciet!, tomēr mākslinieks panno tapšanas laikā bija ivetas seju tik ļoti noretušējis, ka slaveno literatūrkritiķi varēja pazīt tikai pēc rokām, kājām un kopējā veidola, tāpēc viņa mierīgi varēja dzīvot tālāk, neuztraukties ne par kādu slikto publicitāti, atgriezties pie saviem pētījumiem un disertācijām un vēl staigāt svilpodama ar visiem saviem 100 latiem kabatā, jo neviens gailis viņai pakaļ vairs nedziedāja. beigās iveta ratinīka par šo atgadījumu savā dzīvē vispār aizmirsa.
tenkas par noru ikstenu un nilu saksu
jaunais censonis nils sakss-konstantinovs mīlēja un nīda slaveno rakstnieci noru ikstenu gandrīz kā sevi pašu pilnīgi mistisku iemeslu dēļ —, pirmkārt, abu vārdi sākās ar lielo N un sastāvēja no četriem burtiem, un, otrkārt, tāpēc ka gan uzvārdā ikstena, gan uzvārdā sakss blakus atradās skaņas KS, bet uzvārdos ikstena un konstantinovs — ST. ar noru ikstenu noteikti darījās tas pats, tikai viņas jūtas, pateicoties nila sarežģītajam uzvārdam, noteikti bija dalītākas.
tenkas par ausmu cimdiņu
kad pie slavenās literatūrzinātnieces ausmas cimdiņas pirmo reizi uz rauguļiem bija atbraucis znots, meitas vīrs no ārzemēm, ausma nolēma iepriecināt respektablo viesi un izcept latviešu nacionālo ēdienu — kartupeļu pankūkas, un znots, protams, pieklājīgi pieteicās palīgos, taču, kad ausma sameklēja visas cimdiņu virtuvē pieejamās pannas un viesa acīm atklājās to gāzes apdedzinātie dibeni, viņš uz mirkli pārsteigumā pazaudēja verbālo orientāciju un automātiski pajautāja ausmai, vai tad mēs šeit, latvijā, pannu apakšas arī mazgājot, uz ko apjukusī literatūrzinātniece steigā neaptvēra, ko īsti atbildēt, un no viņas lūpām izrāvās tikai viens vārds, ko parasti angļu mūziķi izmanto dziesmu piedziedājumos, un šis vārds bija — SOMETIMES.
tenkas par ilzi knoku
slavenajai literatūrzinātniecei un muzeju darbiniecei ilzei knokai ļoti patika ierasties saviesīgos vakaros, nobāzēties virtuvē, atvērt tur logu, ilgi stāvēt pie tā, skatīties tumsā un nevienam neko neatbildēt. reizēm tas vilkās stundām, bet vienreiz viņa tā aizstāvējās un guva no tā tik ļoti lielu baudu, ka strauji pagriezās ar seju pret visiem klātesošajiem, satriecošā altā a cappella nodziedāja trīspadsmit pantiņus garu krievu romanci par atraidītu mīlu, un, kas bija vispārsteidzošākais, — izpildīja to oriģinālvalodā.
tenkas par silviju brici
latvijas labākā tulkotāja silvija brice tik ārkārtīgi daudz tulkoja grāmatas, ka pārtulkojās, iemācījās tulkot arī sapņus un beigās vispār pārvācās strādāt uz zvaigzni.
tenkas par to kā krista burāne zaudēja prestižu
kādu rītu, iedama uz darbu, jaunā stāstniece un performatore krista burāne nolēma ātri nokrāsot matus — priekšā baltus, bet aizmugurē oranžus, taču steigā saputroja tūbiņas un nokrāsoja otrādi — priekšā oranžus, bet aizmugurē — baltus. Pārkrāsoties vairs nebija laika, un krista burāne aizskrēja uz savu reklāmas aģentūru tā, un tajā dienā dēļ savas nepareizās frizūras visu laiku jutās tāda kā no mugurpuses apsvilusi, viss likās kā sagriezies ar kājām gaisā. šo sajūtu vēl pastiprināja kolēģi, kuri rindā tik nāca klāt un slavēja viņu par jauno matu sakārtojumu, bet krista, to dzirdot, pēc katra komplimenta saruka arvien mazāka un mazāka, un no kauna līda arvien dziļāk un dziļāk zemē, tā ka darbdienas beigās virspusē bija palikuši tikai divi nožēlojami matu kumšķīši — viens oranžs, otrs balts. tomēr, kad noskanēja ilgi gaidītais glābējzvans, burāne saņēmās, žigli atkal izkārpījās virszemē un kā plēsta aizsteidzās atpakaļ mājās, un metās matus atkal pārkrāsot, šoreiz tā, kā ir pareizi, — priekšā baltus, bet aizmugurē oranžus. viņai viss labi izdevās, un nākamajā dienā krista ieradās darbā jau uzvaroši starojoša un staigāja apkārt augstu paceltu galvu, jo nu beidzot viss bija čikiniekā, mati gan priekšā, gan pakaļā bija īstajās krāsās, lokas arī bija izdevušās uz goda, un varēja justies droši, domāt arī par radošo, un krista draudzīgi visiem uzsmaidīja. tiesa, kolēģu atbildes reakcija gan uz to nezin kāpēc bija pagalam jocīga — atlika viņiem tikai uzmest skatienu kristas burānes jaunajai frizūrai, kā tie saguma, apjuka, daži it kā par kaut ko pat apvainojās un manījās tik prom kur nu kurais, un visa kopējā atmosfēra reklāmas aģentūrā todien izkliedza tikai vienu vienīgu nedzirdamu teikumu: AR ŠO MEITENI VIENNOZĪMĪGI KAUT KAS NAV KĀRTĪBĀ!
tenkas par agneses krivades rokām
jaunajai dzejniecei agnesei krivadei visu mūžu piņķerējās rokas. kad agnese bija pavisam maza, rokas regulāri sapiņķerējās pašai virs galvas, un tad meitenes vecāki bija pārmocījušies, atkal un atkal nu jau kuro reizi tās piņķerējot vaļā. pusaudzes gados nelaimīgās rokas sāka piņķerēties starp dzejnieces kājām (bija gadījumi, kad sapiņķerējās arī pašas kājas), bet jaunībā tās jau piņķerējās pa visu augumu — te uz vēdera, te ap kaklu, te starp kājām, te aiz muguras (tas gan parasti notika valsts iestādēs), un visi viņas tuvinieki un draugi ar šausmām sāka gaidīt, kā tas būs, kad šīs rokas kaut kā neatšķetināmi sapiņķerēsies uz agneses krivades slavenajām krūtīm.
tenkas par pēteri jankavu
mantkārīgais grāmatnieks pēteris jankavs svinīgās ziemsvētku maltītes laikā, uzzinājis par sava apgāda pēdējā laika sliktajiem ienākumiem, uz brīdi pazaudēja veselo saprātu, pagrābstījās pa galdu un sāka savu frikadeļu zupu smalstīt ar dakšiņu, kas vispār bija domāta zivij, par ko viņa zivs nenormāli apvainojās, sāka raudāt un beigās kopā ar savu draudzeni no blakusšķīvja piecēlās un, neko nepaskaidrojusi, aizgāja mājās.
tenkas par mārci piņķi
jaunais dzejnieks mārcis piņķis reiz esot piedalījies talantu fabrikas konkursā ar zemfiras dziesmu bezkoņečnostj un dziedājis to sieviešu dzimtē. žūrijas locekļi viņam pārsteigti jautājuši, kāpēc tā, piņķis uz to nav mācējis neko loģisku atbildēt, nekur tālāk nav ticis un pēc šā atgadījuma tik ļoti sastresojies, ka rezultātā nokļuvis psihiatriskajā slimnīcā.
tenkas par armīnu ozoliņu
slavenais multimākslinieks armīns ozoliņš sēdēja, sēdēja, no sēdēšanas sadusmojās, piecēlās un ne no šā, ne no tā izjauca pa detaļām grezno klubkrēslu, kurā pats tikko bija sēdējis, — nikni noplēsa apšuvumu, lietojot dažādus instrumentus, atbrīvojās no skavām, skrūvēm un porolona, norāva sānus un novirpināja kājas. to paveicis, viņš apjucis apstājās neziņā, skatījās uz paša radīto postažu, nevarēja izdomāt, ko iesākt tālāk, un pēkšņi sajutās laimīgs.
tenkas par māru zālīti
deviņdesmito gadu beigās patriotiskajā tautas dzejniecē mārā zālītē uz kādu laiku bija iemiesojies slavenā pareģa finka gars, kura iespaidā viņa ne no šā, ne no tā dzimtajā ciematā slampe nopirka milzīgu zemes gabalu un aizlaida to pilnīgā atmatā.
tenkas par ainu kareli
reiz liepājas teātra aktrise aina karele nolēma pirms mēģinājuma iedzert. viņa iegāja kafejnīcā jānītis, pie bāra nopirka savu ierasto pikolo, apsēdās pie galdiņa, paņēma rokā glāzīti un jau grasījās iztukšot, taču nepaspēja to vēl pielikt pie lūpām, kad pēkšņi izdzirda tālu, dobju balsi, kas drūmi novaidējās un nodimdināja nepārprotami tieši viņai domātus vārdus: AINA, NEDZER! aktrise ar glāzīti rokā burtiski sastinga, kādu laiciņu tā pasēdēja, tad nolika to atpakaļ uz galda, neuzkrītoši paskatījās visapkārt un, protams, neieraudzīja nevienu dzīvu dvēseli, jo bija vēl agrs rīts un kafejnīca bija tukša. vēl nedaudz nogaidījusi un kaut ko pie sevis klusītiņām apsvērusi, viņa ķērās pie sava pikolo vēlreiz, taču, tikko pastiepa roku uz glāzes pusi, tā atkal atskanēja tā pati baisā balss, kura šoreiz jau uzstājīgāk un daudz skaļāk nodimdināja tos pašus vārdus: AINA!! NEDZER!! karele aiz pārbīļa krēslā gandrīz palecās, atkal drudžaini ar acīm pašaudīja apkārt, bet, tāpat kā pirmoreiz, neieraudzījusi absolūti neko, kas liecinātu par kādas dzīvbūtnes klātbūtni, neizpratnē palika kā iemieta. šoreiz pagāja vēl ilgāks laiks, kamēr drosmīgā sieviete atguvās. to izdarījusi, viņa atkrampējās no galdiņa malas, sadūšojās, nolēma tomēr novest iesākto lietu līdz galam, apņēmīgi paķēra glāzi un žigli sapurināja visu tās saturu sev mutē. reakcija sekoja nekavējoties. — ES TAČU TEV TEICU, — NEDZER!!!!! — pa visu kafejnīcu trešoreiz norībināja noslēpumainā balss, un pēc šiem vārdiem kareļkinai beidzot bija gana, — viņa sāka trīcēt pie visām miesām kā tāda apšu lapa un būtu tā trīcējusi vēl ļoti ilgi, ja vien viņai palīgā vienās istabas čībās priecīgs neatļepatotu jānītim tieši blakus dzīvojošais aktieris aldis galanders un nepievērstu viņas uzmanību caurumam, kuru kafejnīcas dibensienā bija izlauzuši santehniķi un kas veda pa taisno uz galandera akustisko vannasistabu.
tenkas par amandu aizpurieti
slavenās dzejnieces amandas aizpurietes dzīvokļa ārdurvis vienmēr bija līdz kājai vaļā, neviena nekad nebija mājās, taču tur nekas nekad nezuda, jo šo dzīvokli apsargāja noziedzīgie elementi, kuru midzenī dzejniece dzīvoja. tur vienmēr drausmīgi smirdēja un valdīja šausmīgs bardaks, viesistabā neizslēgts nepārtraukti darbojās kompis, tam blakus uz galda mētājās milzīgi, pusapgrauzti dzejnieka andra bergmaņa atslēgas kauli, bet visas pārējās bergmaņa detaļas bija paslēptas pagultē, kājas vien rēgojās ārā. pati amanda šajā dzīvoklī, kā jau sākumā teikts, praktiski nekad nebija sastopama, jo nemitīgi atradās melnā celofāna meklējumos.