'Saule atslēdz mums acis'. Recenzija par Ineses Zanderes krājumu 'Mantojumi'
Foto: "Neputns"/F64

Ineses Zanderes dzejas krājuma "Mantojumi" nosaukums rosina reflektēt par mantojuma jēdziena nozīmi, kas saistīta ar vērtīgo un derīgo, gara, kultūras, vēstures un materiālajām vērtībām, ietiecoties cilvēka identitātē, taču realitātē šis mantojums, ar ko cilvēks dzīvo, ne vienmēr ir viennozīmīgs un vienkāršs. Reizēm indivīdam visu savu apzināto dzīvi nākas meklēt atbildes uz jautājumu – ko darīt, lai pagātne netraucētu, bet palīdzētu dzīvot?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Mūsu dienišķā dzīve neizbēgami ir mirklis starp pagājību un nākamību, pagātne ir daiļrades viela, taču ne katram izdodas pieredzes neviennozīmību un smagumu pārradīt spēcīgā, gaišā mākslā – Inese Zandere ir autore, kuras dzejoļi saistās ar tieši šādu iedarbi uz lasītāju.

Literatūrkritikas klasiķe Inta Čaklā (1941–2016) savulaik intervijā žurnālam "Latvju Teksti" par grāmatas vērtējuma nozīmi sacījusi: "Kritiķim par grāmatas vērtību vajadzētu runāt pietiekami skaidri. Galu galā, literatūra tiek rakstīta cilvēkiem un apelē arī pie cilvēku attieksmes, emocijām, pieņemšanas, noraidīšanas."[1] Šajā kontekstā šķiet būtiski pateikt, ka ne velti mūsdienu dzejas klasiķe Inese Zandere daudziem lasītājiem ir literārā autoritāte – viņas daiļrades patiesums un dzīvība spēj atbruņot, aizkustināt, atmodināt sirdsapziņu, un nereti raisa sajūtu – autore mūs zina labāk nekā mēs paši sevi.

Zināma ne tikai kā dzejniece, redaktore, izdevēja un publiciste, bet arī kā brīnišķīgas, aizraujošas bērnu literatūras autore, kura cieņpilni attiecas pret lasītāja personību un iekšējo pasauli, Inese Zandere aizsākusi jaunu laikmetu bērnu literatūrā, savos darbos neizskaistinot realitāti, ierosinot spēles elementu valodā un respektējot bērna pasaules izjūtu. 2002. gadā izdotās, vairākkārt pārizdotās, lasītāju iemīļotās, daudzkārt pelnīti apbalvotās dzejoļu grāmatas nosaukums "Iekšiņa un āriņa" latviskajā kultūras telpā ir folklorizējies, kļūstot par apzīmējumu attiecībām starp materiālo, fizisko un garīgo, un aktualizējot cilvēka iekšējās pasaules – sajūtu, domu, vērtību – apjausmu un nozīmi. Taču tā ir arī konfrontācija tādam lasītājam, kurš literatūrā meklē tikai tīksmi, vienkāršotu pozitīvismu un konkrētu stilistisku trafaretu, jo tad ir iespējama vilšanās.

Inese Zanderes pieaugušo dzejā var saskatīt līdzīgas iezīmes kā bērnu dzejas materiālā – patiesuma un cilvēcības balss joprojām ir skaņa.Krājumā nav pārspīlētas emocionalitātes un cinisma, dzīves skaistās un griezīgās šķautnes izdevies aptvert viendabīgā harmonijā. Autorei sadarbībā ar redaktori Ievu Lešinsku izdevies radīt krājumu, kurā faktiski nav iespējams runāt par neiederīgiem vai mazāk veiksmīgiem dzejoļiem un krājuma koncepcija neaizēno pašu tekstu.

Krājumu "Mantojumi" veido septiņi noskaņu cikli, kas saistīti ar autobiogrāfisko pasauli, dzimtas vēsturi un autorei tuvām Latvijas kultūras reālijām un personībām: "Liepas", "Draudzenes", "Diagnozes", "Aspazijas blūzītes", "Profesori", "Es esmu", "Mantojumi", grāmatas epigrāfs "Piezīmes" ietver autores dzimtas koka fragmentus, kā arī vairākas kultūrdarbu atsauces, kuras bijušas par ierosmi dzejoļiem.

Dabiska valodas izjūta ir viens no galvenajiem Ineses Zanderes dzejas raksturotājiem. Nesātība valodā, kultūras alkas un tieksme pēc lietu, parādību būtības izteikšanas, dziļākās jēgas šķiet kā nerakstīts šīs poētiskās valodas virsmērķis: "iebrienu strautā un literatūra / piesūcas plikajai kājai / kā izbadējusies dēle." (14. lpp.).

Autorei tuvs dzejas princips, raksturīgs bērnu dzejai, ir arī šī pieaugušo krājuma ritmizācijas pamatā – ar rindu skaniskumu, līdzskaņu atbalsīm un patskaņu saskaņu, rodas valodas brīnumainās vibrācijas, īpaša skaņu sinerģija: "vecās doles zandera radāms koks / kamēr pa daugavu zanderi citi / nēģus un zandartus dzejo / kā klambari sacērtas viņu žokļi / un mutes ciet / nekāds piektais gads tādus nenozvejos." (16. lpp.)

Dzejas lasītājiem atmiņā vēl autores 2014. gadā izdotais krājums "Putna miegā" ("Neputns"), kurā ir izteiksmes tiešums, spēja izteikt cita laikmeta esenci, notikušā būtību, un tās ir arī šī krājuma – "Mantojumi" – vērtības: "aiz plaukta aizkritis saburzīts vāciņš / izvelc sevi un atver / toreiz tie bija meli tagad jau patiesība / valoda tapa no tevis un laika." (15. lpp.)

Pašas autores vērtības dzejā spoguļojas arī attiecību motīvā, kurš atgādina, kāds mantojums ir daudzās cilvēciskās saites un stīgas – pārrautas, atjaunotas, nezūdošas. Minētais motīvs reprezentēts, piemēram, ciklā "Draudzenes", kur sajūtas variējas no bērnības bezrūpju prieka līdz šodienīgam zaudētas draudzības smagumam: "aizvakar mēs bijām vēl mazas un dumjas / bet tagad mēs ēdam sapņus un uzdzeram skumjas" (27. lpp.), "mana draudzene / melnais bruņinieks / pārvērties ienaidniekā / tagad mēs spēlēsim tādās mājās / bez piedošanas un prieka." (31. lpp.)

Viens no aizkustinošākajiem krājuma kodola dzejoļiem ir "Āgenskalns", pašpietiekamas, sentimentāli maigas pasaules retrospekcija: "sirdī kūp kāpostu zupa / ko baba naģa vāra liepājas ielā / pie morga / un pravoslāvs irbīte strebj viņas ķēķī / sildīdams akmens pēdas / uz bruģa spilveniem nosalušas" (46. lpp.), "tad zibošas stelles un spoles / lentes un zīds / sapņi uz zasulauku / pa āgenskalna ielu līdz tekstilfabrikai stiepjas kā diegi" (47. lpp.). Kāpostu zupa te ir simbols beznosacījuma mīlestībai: "neatdzisusi / sirdī kūp kāpostu zupa / kā skurstenis mārtiņa ielā" (48. lpp.) – nezūdošam gaišumam no mājas pavarda, ko atceras katrs bērns, kurš piedzīvojis šādas rūpes, kas silda mūžīgi, arī tad, ja blakus vairs nav pašu sildītāju.

Dzejolis "Lieluma laiks" no cikla "Aspazijas blūzītes" ar idejām, kuras aizstāvēja Aspazija vēl šodien atgādina par cilvēku savstarpējo vienlīdzību un sievietes pašpietiekamību: "es esmu tas klusums kam kliegt ir ļauts / es esmu tā balss kas atbalsīs sauc / es – ziedu klēpis, es – mēness stars / es lieluma laiks, es – pavasars" (55. lpp.). Jāuzsver, ka Ineses Zanderes rakstītā vārda un sabiedriskajā telpā izšķirīgos brīžos izteiktā vārda spēkam bijusi un ir līdzīga nozīme. Tā arī jaunākā krājuma poētika joprojām ir vienkārša šī vārda labākajā nozīmē, un tomēr nepieradināma, neparedzama, lasītāja interpretāciju mudinoša, urdoša, spējīga cilvēkam atklāt ko jaunu pašam par sevi.

Ik reizi pārlasot šo krājumu, tā būtība atklājas cita. Inesi Zanderi varētu citēt bezgalīgi, un tomēr viss viņas dzejā ierakstītais nebūtu pateikts. Trauksmainā laikā (kāds, patiesību sakot, ir jebkurš laiks, kurā cilvēks dzīvojis) ar fragmentētu pasaules uztveri un nervozu, reizēm tik naidīgu skatu uz tuvāko kā lūgšana nācijas un cilvēcīgas sabiedrības pastāvēšanai izskan dzejolis "Koki": "zeme, izaudzē mūs par kokiem / lai saknes sastopas dziļi un neredzami / debess, izaudzē mūs par kokiem / lai zari aizsniedzas tālāk par stumbru rētām / vēji, audzējiet kokus par mežu / kurā katrs ir patvērums katram / saule, atslēdz mums acis / dzen mūs salapot pārziemot atkal lapot / visu pārējo spēsim paši". (79. lpp.) Vai māksla maina cilvēka dzīvi? Esam ieguvēji, ja tas ir mūsu tagadnes pieraksts – saule atslēdz mums acis – kas būs mantojums nākamībai.



[1] Vai jums dzejnieka žēl? Guntars Godiņš un Kārlis Vērdiņš izjautā Intu Čaklo. // Latvju Teksti. Literatūras žurnāls, Nr.4, 2011, 8. lpp.

Tags

recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form