Autors šos darbus sarakstījis vieglā, izklaidējošā stilā, tomēr nav šaubu, ka viņa attiecības ar dzejas mākslu ir visnopietnākās: viņš prot stilizēt heksametru, piebārstīt tekstu ar daudziem citātiem, kā arī nebaidās atklāt jaunības epizodes, kas viņa dzejas galveno varoni atklāj vājuma brīžos, vai situācijās, ar kādām parasti lepoties nemēdz. Grāmatas draiski nopietno dizainu veidojusi Estere Betija Grāvere.
Katrs no tekstiem veidots atšķirīgā formā, tādēļ tie papildina viens otru gan tematiski, gan formāli. “Rokenrols”, kas vēsta par kādas mūzikas grupas mēģinājumu, alus dzeršanu un koncertēšanu, veidots heksametrā (pantmērā, kurā sacerētas antīkās varoņpoēmas), tādēļ jau pats amfibrahija ritējums nemitīgi kalpo par uzjautrinājumu, to savienojot ar mūsdienu sižetu, kuram ar Ahilleja vai Odiseja varoņdarbiem sakara gaužām maz.
Piecdaļīgā poēma rāda mūsdienu cilvēka vēlmi redzēt savu dzīvi kā mītiem un varoņdarbiem apvītu stāstu, un darbošanās mūzikas grupā šai vēlmei kalpo brīnišķīgi. Kāpjot uz skatuves, jaunie censoņi cer uz intensīvu mūzikas radītu pārdzīvojumu, kas atradīs atbalsi arī klausītājos.
Ar dažādu pārdabisku spēku palīdzību uzstāšanās iznāk efektīva, tādēļ poēmas noslēgumā varonis laimīgs savienojas ar publiku: “Un koncerta beigās viņš ielēca pūlī un peldēja tajā, [..] viņš peldēja tālāk un tālāk šai trokšņainā naktī, / kas piederēs viņam uz mūžu.” (27. lpp.)
Taču svarīgāka par sižetu šai darbā laikam būs autora lieliskā atmiņa un novērošanas spējas, kas ļāvušas ticami un sajūtami izzīmēt katru mūziķa dienas sīkāko niansi, sniedzot klātbūtnes sajūtu un iesaistot radošajos sapņos arī lasītāju. Savukārt spēles ar varoņpoēmas žanru un tām piederīgie centieni katru sīko detaļu padarīt senu un cildenu kalpo par neizsmeļamu prieka avotu.
Nākamais darbs “Stopētāju balādes” veltīts jaunības atmiņām par Eiropas apceļošanu ar stopēšanas palīdzību: vienkārši nostājoties ceļa malā, paceļot roku un gaidot, kad kāda garāmbraucoša mašīna apstāsies, uzņems un vedīs tālāk. Kā jau nojaušams, šādi ceļojumi sagādā bezgala daudz piedzīvojumu un novērojumu par ceļā sastaptajiem cilvēkiem un redzētajām vietām. Ne visa šādi gūta pieredze ir pozitīva: stopētājam nākas uzticēties daudziem tikko sastaptiem cilvēkiem un cerēt, ka neviens netaisās viņu piekrāpt, aizvest neceļos vai arī izmest no mašīnas nekurienes vidū.
Starp daudziem raibajiem tipiem, kas pazib šai poēmā, vairums tomēr izrādās lāga cilvēki, tādēļ draugu sapnis par Eiropas apceļošanu piepildās – viņi tiek līdz pat Parīzei un arī sveiki un veseli atgriežas mājās. Poēma sarakstīta bez pieturzīmēm un lielajiem burtiem teikumu sākumā, tā sveicinot modernisma dzejniekus un viņu garos vārsmojumus. Nozīmīgs formas elements ir arī daudzie citāti, kas regulāri ievietoti tekstā un vai nu komentē situāciju, vai arī kalpo par stilizētiem varoņa sajūtu izpaudumiem, vai arī apliecina, ka pirms ceļojuma viņš maniakāli lasījis grāmatas.
Apmēram poēmas pusē sāk likties, ka ar citātu apjomu, iespējams, ir mazliet pārsālīts, taču kulminācijā – Parīzes piedzīvojumos un noslēdzošajā mājupceļā – autora balss tomēr gūst virsroku. Viss poēmas teksts izlasāms kā cīkstiņš starp realitāti (intensīvo ceļošanas pieredzi) un literatūrā iepazīto pasauli, kuru līdzveidot alkst arī ceļotāji, bieži vien vingrinoties asprātībā, sacerot daudz haiku, pārfrazējot izteicienus angļu valodā vai izdomājot sava ideālā romāna pirmo teikumu. Šteinberga pieeja šeit atgādina Ezras Paunda izteikumu, ka viņa garumgarā poēma “Cantos” ir kā lupatu maiss, kurā sabāzt visu iespējamo, un arī Šteinbergs azartiski ļaujas dažādiem eksperimentiem ar valodu, kuri fizisko ceļošanu un pasaules iepazīšanu paplašina neprognozējamos veidos, līdz pat Hugo Balla dadaistiskās dzejas citātam.
Trešais darbs “Ar mēli”, kas vēsta par galvenā varoņa izaugšanu, iepazīstot meiteņu pievilcību, intimitāti un priekus, ko sagādā sekss, veidots kā dzejoļu cikls, kas rakstīts verlibrā ar ļoti apjomīgiem periodiem, kuri parasti ir vairākas rindas gari. Trīsdesmit trīs teksti izseko varonim no agras bērnības līdz pat pavisam nesenai pagātnei, kad izaugušais vīrietis atradis dzīves piepildījumu savā ģimenē un uz seksa un rokenrola pilno dzīvi atskatās jau ar maigu, nostalģisku distanci.
Seksuālā pieredze ciklā dažkārt apspriesta visai tieši, tai skaitā arī tādas tēmas kā gadījuma rakstura sekss, bučošanās ar zēniem, ieģērbšanās sieviešu drēbēs un masturbācija.
Šis cikls sasaucas ar žurnāla “Strāva” interesi par seksuālo dažādību (Šteinbergs ir viens no tā redaktoriem), kā arī kļūst par dialoga partneri Annai Auziņai, kura savā “Mājoklī” izveda lasītāju cauri meitenes / sievietes pieaugšanas un pieredzes gūšanas stāstam. Līdzīgi kā “Mājoklī”, Šteinberga seksuālā pieredze nav ekstrēma vai morāli nosodāma, taču šādas atklātības pakāpes tekstus mēs latviešu dzejā neesam pieraduši lasīt.
Taču arī šeit atklājas Šteinberga aizrautība ar intertekstualitāti – masturbēšanas seanss tiek aprakstīts, izmantojot vairākus kultūrā pasmeltus citātus. Nav vēl nožuvusi mūsu sajūsma, atrodot tekstā Erika Ādamsona “Slavas dziesmas Onānam” rindas, kad autors jau bāž mums galvās nākamos citātus: “kad miljoniem patīkamu adatiņu noskrien pār ādu, jā, kad domāju par tavu samta pazemi, jā, kad seksa pistole tūlīt izšaus, jā, kad pērļu džems izšļācas uz flīzēm, jā, mana kalnu puķe, jā, un mana sirds sitas kā traka un, jā, es saku, jā, es gribu, JĀ!” (85. lpp.) Lai arī grāmatas beigās vesela lappuse atvēlēta pateicībām un citātu autoru uzskaitījumam, patieso citātu skaitu šai grāmatā vēl būs jāpēta nākamo paaudžu literatūrzinātniekiem.
Ivars Šteinbergs šobrīd atrodas savu spēku pilnbriedā, viņš strādā ne tikai dzejā, bet arī atdzejā, pētniecībā un kritikā. Divus gadus pēc godalgotā debijas krājuma “Strops” viņš nāk klajā ar tekstiem, kas neapšaubāmi rāda strauju izaugsmi, varētu pat teikt – medusmēnesi attiecībās ar dzeju. Atliek tikai vēlēt, lai tas būtu pēc iespējas ilgāks un tā augļi – tikpat kairinoši saldi kā šajā grāmatā.
Kopā ar Andras Manfeldes “Poēmu ar mammu” šī grāmata piesaka arī poēmas žanra atdzimšanu Latvijas laikmetīgajā dzejā, kas pamazām notiek jau vairākus gadus un devusi mums Arta Ostupa, Annas Auziņas, Ingas Gailes un citu autoru radītus žanra paraugus.
Šteinbergam pa spēkam īsā laika posmā radīt apjomīgus tekstus, kas prozas cienīgā detalizācijā izzīmē krāšņu, mainīgu pasauli, pa kuru aizrautīgi peld dzejas varonis, kam galva pilna ar literatūru, taču viņa izpausmes ir cilvēcīgas, viegli nolasāmas un saprotamas. Ko lai saka par šādu piegājienu? Episki!
