Senas lietas, kas aizsit elpu. Romāna 'Pilsētu dedzināšana' recenzija
Foto: Lauku Avīze

Pateicoties tam, ka pēdējos gados arvien plašāk tiek apgūta un tulkota igauņu literatūra, esam ieguvuši arī vienu no jaunākās igauņu romānistikas nozīmīgākajiem darbiem, kura tematiskais loks un mākslinieciskie līdzekļi samērā radniecīgi mūsu oriģinālprozas īpatnībām un aktualitātēm.

Lai arī Kai Āreleidas romānā "Pilsētu dedzināšana" (tulkojusi Maima Grīnberga) aptvertais laiks ir no 1941. līdz 1963. gadam (ar atsevišķiem mirklīgiem uzplaiksnījumiem arī vēlāk, tostarp 2013. gadā), tas ir diametrāli pretējs darbs salīdzinoši nesen latviešu valodā izdotajam Raimonda Kaugvera romānam "Četrdesmit sveces". Romāna vadmotīvs – cilvēka attiecības ar laiku – ir iemiesots absolūti brīnišķīgā autores teikumā: "Reizēm senas lietas kā ienāk prātā, tā aizsit ciet elpu." (65)

Kādas pavisam vienkāršas, taču iekšēji sarežģītu kaislību grauztas igauņu ģimenes locekļi ir kā no laika skalas atrauti nogriežņi, kuros sastopama "iepriekšējo laiku" mistiskā burvība, kas klātesoša materiāli un nemateriāli tveramajā, tas ir, gan cilvēku stāstos, gan priekšmetos. Tīnas kā maza bērna interese par savu vecāku istabā esošajām atvilktnēm un to saturu ir kā lēna pavediena raisīšana tām vēstures lappusēm, kuras tik ļoti interesē lasītāju. Āreleidas pietāte pret detaļām to padara par patīkami lasāmu prozu, kura ir ne tikai plūstoša, bet arī poētiski trauksmaina – durvju roktura klakšķis izšķirīga dialoga noslēgumā "noskan kā punkts", skrienot cauri pilsētai, "zem kājām aizlokās Tartu karte", ādas futlārī glabātajai kāršu kavai ir "atmiņu smarža" utt. Jo vecāka kļūst Tīna, jo loģiskākas šķiet vairākas dzīves likumsakarības, savukārt noslēpumi – vairs tikai vājas miglas skāvienos.

"Pilsētu dedzināšanā" bērns tiek parādīts kā neveiksmīgu attiecību ķīlnieks – tēva alkoholisms, pārstrādāšanās un azartspēļu atkarība, mātes un tēva attiecības kā "mēmā filma vairāku dienu garumā" maza bērna acīm atklājas sevišķi traģiski un drūmi.

Būtiski piebilst, ka romāns ir galvenokārt apolitisks, mūsdienu prozai piemītošā, teju vai hrestomātiskā padomju varas pāridarījuma pieredze ir aizslēpta aiz darba centrā esošajām attiecībām. Protams, klātesoša ir gan laikmetam raksturīgā retoriskā paranoja (dzīve pēc 1949. gada represijām – kāpēc izveda vienus, bet ne otrus?), gan miera slavināšana un lustīga "kariņa" uzraušana ar "vaņkām" skolas starpbrīdī, taču tas viss ir otršķirīgi. Ja, piemēram, Vīvi Luika (romānā "Septītais miera pavasaris") baidījās no padomju armijas reaktīvajām lidmašīnām Igaunijas debesīs, saskatot tajās ko monstrozu un neparastu, bet Māras Zālītes Laura (romānā "Pieci pirksti") bijās no Meliorācijas, kas apēdusi un atņēmusi drusku dabas, tad Āreleidas Tīna galvenokārt centrējas uz biedējošo savā ģimenē, nevis ārpus tās. "Pilsētu dedzināšanā" bērns tiek parādīts kā neveiksmīgu attiecību ķīlnieks – tēva alkoholisms, pārstrādāšanās un azartspēļu atkarība, mātes un tēva attiecības kā "mēmā filma vairāku dienu garumā" maza bērna acīm atklājas sevišķi traģiski un drūmi. Lai arī romānā aprakstītā paaudze lielā mērā ir "gruvešu apzinātāju un nokopēju" paaudze, autore tikpat kā atsakās diskutēt par pēckara duļķēm, tādējādi iegūstot dubultā – jo pat pilsētas krāsmatu spokainums nebūt nav tik baiss, cik vēsums un noslēpumi līdzcilvēku attiecībās.

Autore liek vaicāt: kā man saprast to, ko es neesmu piedzīvojis, un – vēl jo būtiskāk – kā saprast to, kas ar mani notiek dzīves laikā?

Mazliet ironiski, bet tieši tālaika izglītības un kultūrpolitikas praksē konstruētās "tautu draudzības" rezultātā Tīna iepazīstas ar krievu zēnu Vladimiru, un tas ir būtiski, jo, neskatoties uz kultūras vai pat mentalitātes atšķirībām, uzplaukstošā draudzība kļūst neiespējama citu iemeslu, varētu teikt – laikmeta konjuktūras dēļ. Āreleida visai drosmīgi lauž priekšstatus par ieceļojuša armijnieka ģimenes tēlu, kas padomju okupācijas kontekstā tomēr raisa negatīvas konotācijas, un – jau atkal! – koķetē ar ideju par cilvēka attiecībām ar savu vēsturisko fonu. Proti, pārdomās par "iepriekšējiem laikiem" aizved arī Vladimira ģimenes dzīvoklī esošās klavieres, kuras nāk nevis no Ļeņingradas, bet no Pēterburgas – Vladimirs neatceras dzīvi padomju Krievijā, tāpat kā Tīna, būdama pēckara bērns, nav piedzīvojusi "Igaunijas laikus". Tādējādi autore liek vaicāt: kā man saprast to, ko es neesmu piedzīvojis, un – vēl jo būtiskāk – kā saprast to, kas ar mani notiek dzīves laikā? Pasaules izzināšana kļūst par savas vēstures pakāpenisku un loģisku apzināšanos, vienlaikus – nonākšanu pie skaudrās atziņas, ka laiks iznīcina visu.

Vairāki klasiski paņēmieni – kāds elements, kas allaž atsviež mūs pagātnē, tāpat kā mātes un meitas koeksistence vairākās paaudzēs līdzās ārkārtīgi spēcīgi veidotajam tēva un meitas attiecību tēlojumam – veiksmīgi nostrādā arī šoreiz. Āreleidas rakstības stils ir pietiekami universāls, lai uzrunātu gan tos, kas seko līdzi Ingas Ābeles daiļradei, gan tos, kam tuvi Noras Ikstenas darbi. Par spīti Āreleidas radītajam lielajam emocionālajam smagumam un līdzpārdzīvojumam, aizverot grāmatas pēdējo lapaspusi, arī lasītājam "pāri paliek nevis tumsa, bet gan gaisma" (329), un tas ir meistarīgi uzrakstīta romāna apliecinājums.

Source

Tags

recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form