Serbu dzejnieks Milans Dobričičs: protu arī dažas praktiskas lietas

Lai gan 1977. gadā Belgradā dzimušais Dobričičs pats atzīst, ka ir sprinteris, nevis maratonists, viņš jūtoties nobriedis arī pirmajam romānam. Impulsu šai apņēmībai devis kāds cienījams serbu dzejnieks, kurš teicis: "Milan, saņemies, uzraksti taču reiz dzejoli, kas turpinās otrajā lapā!".

Dobričiča dzeja tulkota un publicēta žurnālos angļu, franču, poļu, rumāņu, kataloniešu, čehu, slovēņu, turku, ebreju un nu jau arī latviešu valodā.

Piedāvājam kultūras žurnālistes Anetes Konstes interviju ar Dobričiču:

Vai būsiet Latvijā pirmoreiz? Vai jums ir bijusi kāda saistība ar Latviju un tās kultūru pirms tam?

Jā, šī būs mana pirmā vizīte Latvijā. Jūsu valsts ir vistālākais punkts uz ziemeļiem, kur būšu bijis, tā kā – liels paldies par to! Baidos, ka man ir ļoti ierobežota pieredze saistībā ar Latvijas kultūru, vienīgi caur dažiem lasījumiem un varbūt nejaušām tikšanās reizēm citos festivālos. Tieši tāpēc arī man šis brauciens ir ļoti svarīgs.

Kā izvēlējies saistīt savu dzīvi ar literatūru, un pat vēl trakāk – kļūt par dzejnieku?

Nu, kopš agras bērnības esmu bijis liels lasītājs, un mana pati pirmā "ekskursija" dzejas pasaulē notika pašā pamatskolas sākumā: mums visiem kaut kas bija jāuzraksta, un es uzrakstīju dzejoli! Skolotāja tūlīt to arī nolasīja klases priekšā man un citiem klasesbiedriem. Tā kā, šķiet, tam tā vienkārši bija jānotiek... Kopš tā brīža esmu rakstījis dzejoļus un īsprozu. Esmu publicējis četrus dzejas un divus prozas krājumus, iztulkojis noveļu un dzejas krājumu no angļu valodas, un tagad esmu nobriedis uzrakstīt savu pirmo romānu!

Izskatās, ka visa jūsu dzīve ir saistīta vienīgi ar literatūru. Vismaz es nevaru atrast nevienu citu pavedienu, meklējot internetā. Vai protat darīt arī kaut ko praktisku? Nu, piemēram, gatavot?

Labs jautājums. Varētu teikt, ka visa mana dzīve ir saistīta ar literatūru caur rakstīšanu, tulkošanu, labošanu un publicēšanu. Es tulkoju ne tikai daiļliteratūru. Bet, jā, protu arī dažas praktiskas lietas. Strādāju par vadītāju TV šovā, katru dienu esmu tēvs diviem dvīņu puikām un meitenītei, un protu arī gatavot, taču man tas ne pārāk patīk. Māku vadīt auto, zinu daudz par datoriem, un esmu diezgan drošs, ka protu vēl kaut ko, bet šobrīd nespēju atcerēties.

Ko tieši jūs mācījāties Belgradas Atvērtajā skolā? Un kāpēc izvēlējāties apgūt itāliešu valodu?

Belgradas Atvērtā skola toreiz bija kaut kas cits, atšķirīgs no parastās izglītības. Es pamatā apguvu dažādas mācīšanās metodes. Moduļi bija lielā mērā saistīti ar ekonomiku un jurisprudenci, kas man ne pārāk labi padodas un interesē, bet es apguvu arī jaunas pieejas, starpdisciplināru mācīšanos, kā arī mācīšanos caur spēli u.tml. Kas attiecas uz itāliešu valodu, tad tur dzīvo mans brālis, un es šo valodu nedaudz apguvu jau bērnībā, un vēlāk nolēmu, ka vajadzētu apgūt to nedaudz labāk, jo nevēlējos prast runāt tikai krievu un angļu svešvalodās.

Zinu, ka piedalījāties Eiropas programmas Literatūra pāri robežām (Literature Across Frontiers) projektā Vārda ekspresis (Wordexpress), kur jūs ar episku vilcienu ceļojāt caur Balkāniem uz Turciju. Kāda bija šī pieredze (jūsu dzejoļos tā neizklausās pārāk iedvesmojoša)? Un vai jums vispār patīk ceļot?

Nu, ja jūs kādreiz būtu mēģinājusi braukt ar Balkānu vilcieniem, jūs saprastu, kāpēc tas nav īpaši iedvesmojoši. Ceļojums pats par sevi, protams, ir brīnišķīga lieta, taču šie divi vilcieni bija tiešām ļoti šausmīgi. Un tā kā veselības stāvokļa dēļ man ir nepieciešams kaut kāda līmeņa komforts, tad vilcieni manā gadījumā nav labākā izvēle. Taču man ļoti patīk ceļot, es to daru līdz ko rodas tāda izdevība, bet es neesmu īpaši elastīgs ceļotājs, nosauksim to tā.

Es zinu, ka esat Belgradas Dzejas un grāmatu festivāla dibinātājs. Vai tas ir līdzīgi Latvijas Dzejas dienām, un cik festivāls ir apmeklēts?

Es neesmu viens no dibinātājiem, ideja nav mana, un es pat to pašos pirmsākumos neatbalstīju, jo uzskatīju, ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs nevaram izdarīt labi bez lielāka finansiāla atbalsta. Izrādījās, ka man ir taisnība, bet es tomēr mainīju savas domas, uzskatot, ka pasākums pats par sevi ir tā vērts. Līdz šim ir notikuši septiņi festivāli, un katrs ir bijis citāds tajā, kas attiecas uz laika grafiku, notikuma vietu, dalībnieku skaitu u.tml. Taču apmeklētāju un žurnālistu interese ar katru gadu pieaug, bet tā kā organizatori lielā mērā ir brīvprātīgie, kas tiek diezgan pieticīgi finansiāli atbalstīti pēc festivāla beigām, ir ļoti grūti to darīt, bet ir arī neiespējami šo darbu salīdzināt ar jebkuru citu, ko darām. Liekam uzsvaru uz bilingvālo dzejas krājumu izdošanu, kā arī publicējam savā žurnālā visu dalībnieku darbus. Protams, iesaistām pasākumā arī vizuālo mākslu, veidojot t-kreklus, piespraudītes, reklāmas lapiņas, plakātus, veidojam ielas mākslu u.tml.

Kuri dzejnieki ir iedvesmojuši jūs visvairāk? Kuras grāmatas jūs vienmēr turat sev tuvumā?

Tie, protams, ir serbu vai drīzāk jāsaka dienvidslāvu dzejnieki. Es nezinu, cik jūs esat pazīstama ar Vasko Popu, Miološu Crnjanski, Milošu Komadinu, Slavko Mihailiču un citiem. Protams, tie ir arī dzejnieki, kuri pieder visiem, piemēram, Zbigņevs Herberts, Rainers Marija Rilke, Vislava Szumborska, T.S. Eliots... Un man patīk arī antīkie klasiķi.

Divi no jūsu stāstiem ir iekļauti antoloģijā "Īsākie stāsti". Šobrīd ir ļoti populāri izmantot īso vēstījumu sociālo tīklu Twitter. Vai izmantojat to, un vai spētu uzrakstīt stāstu vai dzejoli, izmantojot tikai 140 zīmes?

Man patīk īsa forma. Mani dzejoļi, stāsti ir īsi. Es bieži saku, ka esmu sprinteris, nevis maratona skrējējs. Mans īso stāstu krājums ir organizēts pēc tā, cik vārdu ir katrā no tiem – īsākajā ir 7, bet garākajā 4424. Tā kā, jā, es varu uzrakstīt stāstu, lietojot 140 zīmes. Bet nē, es nelietoju tvitteri, feisbuks ir vairāk nekā pietiekami. Es gan izveidoju Twitter kontu, bet slēdzu to jau nākamās dienas rītā, satriekts par saņemto tvītu daudzumu. Bet esmu daudzkārt mēģinājis uzrakstīt romānu vai garus dzejoļus, un vienmēr esmu izgāzies. Reiz man kāds cienījams serbu dzejnieks teica: "Milan, saņemies, uzraksti taču reiz dzejoli, kas turpinās otrajā lapā!".

Dienvidslāvijas sadalīšanās process un daudzie militārie konflikti reģionā noteikti ir ietekmējuši serbu literatūru?

Protams, ka ir ietekmējis, īpaši dažās jaunizveidotajās republikās. Tas ir radījis arī veselu lērumu "politiskās" dzejas, bet man personīgi ar to nekad nav bijis sakara. Es nedomāju, ka tas ir "atnesis" daudz vērtīgu dzejoļu vai dzejnieku. Manas reminiscences ir saistītas ar karu tikai tik daudz, cik tas iespaidojis manis paša dzīvi. Tas ir personīgi tādā pašā līmenī kā citas intīmas lietas: es rakstu par to, ko es redzu vai jūtu. Pašu karu es neredzēju. Taču biju liecinieks Belgradas bombardēšanai 1999. gadā, un to jūs manos darbos varat atrast.

Kā jūs redzat šī reģiona nākotni? Vai tuvākajā nākotnē ir iespējams sagaidīt mierīgu līdzāspastāvēšanu?

Šis ir jautājumus, uz kuru neesmu spējīgs atbildēt. Ja paskatās uz citiem reģioniem, piemēram, Tuvajiem austrumiem, ko man bijis tas gods apmeklēt, var redzēt, ka mierīga līdzāspastāvēšana ir kaut kas tāds, par ko būtu obligāti jācīnās, taču, iespējams, sasniedzams ne tik tuvā nākotnē. Esmu drošs, ka mierīga līdzāspastāvēšana ir sasniedzama, pat, ja divas kaimiņvalstis vienā datumā svin neatkarības dienu no vienas un skumju masveida izceļošanu no otras puses. Ja tas nav miers, tad kad gan vēl? Vai mums vispār ir vēl citas iespējas?

Vai jūs piekrītat, ka kritiskās politiskās situācijas literatūras loma sabiedrībā pieaug?

Vēlreiz saku, ka es droši vien neesmu labākā persona, ar ko runāt par šīm tēmām. Man literatūra nav noteikti saistīta ar politiku, un īpaši jau ne tiešā veidā, tā kā ir apšaubāmi, cik daudz un kādus cilvēkus tā var reāli sasniegt un iespaidot.

Visbeidzot – kādas, jūsuprāt, ir šī brīža aktuālākās tendences Balkānu literatūrā?

Man personīgi patīk spēcīgi individuālisti dzejā, tā kā tad, kad es viņus atrodu un lasu viņu darbus, es nevaru šos dzejniekus viegli salīdzināt ne ar vienu citu. Ciktāl man zināms, ir ļoti atšķirīgas tendences, un tās reizē ir ļoti līdzīgas visam, kas notiek citās valstīs, reģionos un kontinentos. Esence ir tā pati, kas jebkur citur, bet radīšanas formu ir iespaidojusi Balkānu tradīcija. Un Balkānu tradīcija ir ļoti komplicēta, ietekmējusies no daudz kā ļoti ilgā laika periodā.