Varu teikt, sapnis piepildījies, jo visu mūžu sapņoju par prozas rakstīšanu. Pagājušā gada novembrī biju nonācis līdz stāvoklim, kad varētu taisīt pašnāvību. Nedomāju to burtiski, biju nonācis līdz izmisumam, kad sāku šaubīties, vai spēju rakstīt. Gribēju rakstīt prozu tā, lai varētu dabūt iekšā izjūtas, laiku un ritmu, kas ir mūzikā vai kino. Piemēram, cilvēks atbrauc uz svešu pilsētu, mostas viesnīcā, atrod pilsētas laukumu, sēž kafejnīcā stundu vai divas… Tie ir citi instrumenti, strādājot ar laiku, kas dzejā nav pieņemami.
Jebkuram dzejniekam ir evolūcija no īsas mīlas lirikas līdz poēmai. Pēdējā laikā man nesanāca īsi gabali. Rakstīju sākumā ciklus, tad poēmas. Labi saprotot to, ka šajā laikā neviens garus gabalus nelasīs, rakstīju fragmentāri, lai cilvēks paturētu atmiņā 3 vai 5 rindiņas, no kurām kā no ķieģeļiem veidoju būvi.
Grūti tagad rakstīt krieviski, jo krievu apziņa pēdējā gadu simtā bija dubultota. Domājām vienu, runājam citu. Tagad atverot prozas grāmatu, kur varonim ir vārds Ivans Ivanovičs, man nāk smiekli. Man bija dzejas cikls ar ļoti daudz krievu lamu vārdiem – "krievu mats". Ludmila Azarova teica, tas ir mans vismaigākais cikls. Ja krievu valodā pasaka "ja tebja ljublu", tas skan kā ņirgāšanās tāpēc, ka tik cinisks laiks un valsts, kura runā šajā valodā. Katram vārdam ir dubulta nozīme, piem., "djeržatj rjumku" –uzskatīt par idiotu, "gnatj lošidej" – melot. Ja cilvēks tiešām grib paziņot, ka izjūt ko nopietnu un dziļu, lasītājs jāsagatavo pirmajās rindiņās, pēc tam jāsaka nevis tieši, bet ar citu jēgu. Manī bija sakrājies tik daudz mīlestības, domāju, ka nespēšu to pateikt. Es atradu izeju. Leksikas slānis, kam vienmēr bija daudz nozīmju, bet tās nemainījās, bija "krievu mats".
Kā sākāt rakstīt prozu?
Pirms gada Ventspilī dzērām kādu nedēļu, pēc tam visi aizbrauca, un paliku mājās viens. Katru reizi, kad esmu Kurzemē, mani pavada kāda cilvēka ēna. Tas ir hercogs Jēkabs. Man ir viņa tēls, kas varbūt neatbilst īstenībai. Esmu pārliecināts, ka tagad Kuldīga ir tik skaista tāpēc, ka hercogs Jēkabs joprojām tur savu roku uz tās. Viņš uzrunāja mani tajā naktī ostā. Jautāju, kāpēc viņš nesamierinās ar mierīgu dzīvošanu mājās. Viņš atbildēja: lai izglābtu pats sevi no iekšējas vientulības. Viņš būvēja sienu starp sevi un savu ārprātu. Es sāku raudāt, atgriezos mājās, ieslēdzu noutbuku, un sāku rakstīt. Domāju, ka šī gada beigās parādīsies grāmata.
Vai pastāv divas informatīvās telpas krievu un latviešu autoriem Latvijā?
Es domāju, ka nē. Un tas vairāk nāk par labu krieviem, nevis latviešiem. Šejienes krievu dzeja ir vispār labākā. Pēdējo 30 gadu krievu dzejā neredzu nevienu izcilu dzejnieku ne Pēterpilī, ne Maskavā. Šeit turpinās "Rīgas skola", kas sākās "Rodņika" laikos. Domāju, O. Zolotovs ir izcilākais no krievu dzejniekiem vispār. Tagad Latvijā ir apvienība "Orbīta", kurā S. Timofejevs ir izcils dzejnieks. Viņš, būdams jaunāks, mani iespaidoja. S. Haņins arī ir labs. Tas notiek tāpēc, ka krievu valoda nespēj aptvert Baltijas telpu, jo nav instrumentu. Krieviem pastāv cita laika un telpas izjūta. Es nevarēju rakstīt par jūru, man nebija valodas. "Morje, pisok, veter", tie ir citādi nekā "jūra", smiltis, vējš. Tagad esmu spējīgs tos aprakstīt, jo tas nāk caur latviešu valodu, kaut tā nav dzimtā. Latvieši iedod mums impulsus. Pārsvarā visi krievi šeit bija saistīti ar tulkošanu, tāpēc tādi dzejnieki kā Vērdiņš, Rokpelnis vai Kunnoss iespaidoja tieši krievu dzeju šeit.
Kāpēc tulkojat latviešu dzeju?
Cik man ir priekšstats par latviešu dzeju, nekur citur nav tādas. Apzināta daiļrade latviešiem ir bērnu vecumā. Latviešiem nav filozofijas, bet ir dzeja. Jāpateicas padomju varai, jo nekas nebija atļauts, un radošā enerģija meklēja izeju. Pirmais cilvēks, kas aptvēra dzejas vērtību, bija Ojārs Vācietis. Es sāku dzejot pa īstam pēc Vācieša izlasīšanas. Mums krieviem ir Puškins, taču viņa mantojuma nākamajās paaudzēs nav. Vācietis joprojām it kā ir šeit, jo jebkuram latviešu dzejniekam ir dzejolis, kurā viņš atzīstas mīlestībā pret viņu. Ojāru Vācieti nevar izsvītrot no šīs pilsētas. Ir svarīgi saprast, ka nevis no Čaka sākas latviešu dzeja, jo viņš bija Viduseiropas dzejnieks un rakstīja līdzīgi kā Jans Neruda u.c. Vācietis izmantoja visas latviešu valodas pērles. Līdzīgi kā hercogs Jēkabs vienmēr patur Kurzemes krastu, Vācietis – šejienes dzeju. Pēc tam latviešiem bija Kunnoss. Viņš līdzinās bumbai ar laika degli. Viss, ko viņš ir uzrakstījis ar laiku ienāk mūsu ausīs pa jaunam.
Šī zeme nebija biezi apdzīvota, bet tā gribēja kaut ko izteikt. Vienīgais līdzeklis, lai to izdarītu ir cilvēks, kurš spēj to saprast un apdzejot. Zeme un jūra dod spēku tam, kurš uzņemas šo darbu. Domāju, ka modernajā Francijā gandrīz nevar būt stiprs dzejnieks, jo tās mežiem un purviem vairs negribas runāt, viss jau ir pateikts.
Vai varat pateikt kā attīstīsies latviešu dzeja?
Gandrīz biju zaudējis cerību, ka vēl būs kaut kas jauns, bet vārds, kas tiešām mani iespaidoja ir Andra Manfelde. Tā ir jauna dzeja. Viņa sāka kā analfabēte, rakstīja no dabas. Pēc tam atklāja gan Kunnosu, gan Rokpelni. Manfelede ārstējās rehabilitācijas centrā "Latvijas paradīze". Tas ir mazs paradīzes modelis, jo, iebraucot no lielceļa, tur ir klusums, kas, liekas, ir jau gadu simtiem. Tur var redzēt Turaidas pili un saulrietu Saulkrastos. Viņa sāka dzejot. Man ļoti patīk tas, ko viņa dara. Cilvēkiem, kas ir pirms Kunnosa vai Manfeldes nepaveicās. Tagad jāsākas jaunai paaudzei.
Kā tulkojat dzeju?
Sākumā tulkoju uz trešo valodu. Paceļu tekstu uz metavalodu un pēc tam projicēju atpakaļ uz krievu. Arī iejūtos tā dzejnieka ādā – kad tulkoju Čaku, man bija pavisam plika galva, kad tulkoju Bērziņu, tikko pārstāju dzert, kad Rokpelni – sajutu, ka man rokas smaržo pēc tabakas, tulkoju Kunnosu un salauzu kāju.
Dažreiz var pārtulkot tuvu tekstam un intonācijai, bet dažreiz, lai pateiktu to pašu, jāsaka kaut kas cits, jāaiziet tālu no oriģināla, lai rezultāts būtu tas pats. Tie paši jēdzieni pavisam citādāk transformējas latviešu un krievu apziņā. Krievu valoda ir mazliet nogurusi, tā ir milzīgas tautas valoda. Latviešu valoda vairāk strādā ar laiku vertikāli, bet krievu – horizontāli. Kas latviešu valodā var būt jautri, krievu – skumji. Krievi neiedomājas runāt par sauli. Tāpēc, kad jātulko "saulīte", es nevaru pateikt – "solniško", jo tas ir bērnišķīgi. Jāmeklē specifiska pieeja. Tas, ka valodas ir ļoti tālas un atšķiras pasaules uztvere, atvieglo uzdevumu. Daudz grūtāk ir tulkot no poļu valodas.
Jo labāks dzejolis un vairāk saista atdzejotāju uzmanību, jo vieglāk tulkot. Bet Kunnosam dažreiz meklēju vārdu divas nedēļas, pat mēnesi. Tagad gribu pārtulkot dzejoli, ko man nebija izdevies izdarīt – "Kurzemes krasts". Šis dzejolis beidzas ar "Un acis šepat, sirmas kā piens". Šī burvība saista un neatlaiž, kamēr neatradīšu vārdus, nenomierināšos.
Mūsdienās, kad ir tik daudz citas informācijas, kas izvēlas dzeju?
Es domāju, ka problēma ir nevis cilvēkos, bet starpniekos. Piemēram, mūziķiem ir starpnieki, kas nosaka, kā būs. Diemžēl bija periods, kad dzeja bija ļoti slikta, tāpēc cilvēki atradinājās lasīt. Latvijā pēdējā laikā starp dzejniekiem un lasītājiem nebija starpnieku, pareizi izdotu grāmatu, "Dzejas dienas" pārvērtās par formalitāti. Tauta nezināja dzejniekus un tāpēc nelasīja. Tagad nevar saprast, kurš izvēlas dzeju. Manuprāt, dzejai jādod tādu pašu baudu kā kafijai vai vīna glāzei. Jāraksta tā, lai cilvēks varētu izlasīt, un vēlāk, skatoties uz jūru vai jūtoties pamests, atrastu mierinājumu šajos vārdos.
Vai sakāt, ka dzejai jābūt ikdienišķai?
Jā. Nedomāju, ka dzejai ir jāsprediķo, jābūt kādai pravietiskai jēgai. Dzeja ir tāds pats darbības veids kā vīna ražošana. Vakarā iemalkot sarkanvīna glāzi ir bauda. Arī dzerot vīnu, cilvēks kaut ko gūst garīgai izaugsmei. Dzeja ir valodas pamats, bet valoda ir mūsu dzīves pamats. Jebkurš bizness balstās uz valodu. Ja valoda neattīstās, neattīstīsies nekādas attiecības. Tātad dzeja un vispār literatūra ir ikdiena. Tā ir tāda bāze, ka mēs neizjūtam, ka tā ir bāze. Domāju, ja būtu pareizie starpnieki, tad dzeja ienāktu katra dzīvē.
Cilvēks attīsta valodu vai tā attīstās pati?
Domāju, ka arī pati. Valodai ir savi iekšējie likumi. Tā ir harmonija ar apkārtējo vidi, kad šī saite izjūk, tā ir katastrofa. Brīnums, ka šī zeme joprojām turas savā orbītā. Mēs sakām: "Cik skaista jūra, meži, druva..." Tas ir skaisti, jo mēs tā domājam. Šī skaistuma pamatā ir ļoti stipri likumi, tāpēc valoda arī attīstās. Attīstība prasa cilvēkus. Tie ir cietsirdīgi likumi, ka māksliniekiem jābūt daudziem, bet tikai nedaudzi spēj kaut ko izdarīt. Jebkuram dzejniekam vajadzīgi 100 grafomāni.
Vai jālasa dzeja, lai cilvēks atrastu sevi?
Jā. Ja vēl turpināsies laiks, kad dzeja neieies ikdienā, būs totāla apstulbuma laiks. Ja cilvēki ilgi dzīvos bez dzejas, viņi atrofēsies. Es domāju, ka tā nenotiks, pateicoties harmonijai. Cilvēki lasīs un gūs baudu no tā. Mēs nerakstām Dievam. Dzejai jāsagādā cilvēkam baudu, citādi nav jēgas. Es fizioloģiski izjūtu kaifu, kad rakstu vai lasu skaistu dzeju.
Dzejas lasīšanai jāatrod paņēmieni, atslēgas. Mūzikai atliek ielikt disku atskaņotājā un tā pati ieplūdīs. Ar dzeju tā nav. Dažreiz cilvēks nevar atrast ritmu, nesaprot, kur jāliek uzsvars vai pauze. Mazliet ir jāpatrenējas, un tad atklāsies tik skaista pasaule. Vecāki nespēj bērnam iemācīt lasīt dzeju, ja paši to nedara. Galvenais, ka tagad gan latviešiem, gan krieviem ir skaista, ļoti spēcīga dzeja. Tas noteikti bagātinās valsti.