Kā atzinusi Anna Auziņa, Žebers savu māksliniecisko rokrakstu padara īpašu "ar savu stingro roku, skarbo lakonismu, konsekvenci, iracionālo racionalitāti (1). Pirmajā Žebera krājumā "Tetovējumi" (1988) autora ilustrācijas bija nozīmīga sastāvdaļa padomju groteskās ikdienas atklāsmē, savukārt izdevumā "Šnabji / Blaknes" (2007) bija iekļauti vairāki vizuālie dzejoļi, kuros lakoniskas piktogrammas pavadīja īsi paraksti, kas nereti mainīja to jēgu. 2020. gada septembrī Raiņa un Aspazijas mājā tika atklāta Žebera izstāde "Rezerves dzeja", kuru veidoja vairāki darbi, kas tagad kopā ar citiem lasāmi un skatāmi jaunajā grāmatā.
Gan mākslinieku Andri Breži, gan dzejnieku Žeberu jau iepriekš valdzinājusi doma, ka priekšmeti varētu dzīvot savu, no cilvēkiem neatkarīgu dzīvi, kuru cilvēki spēj kontrolēt tikai daļēji. Te jāatceras Brežes instalācijas – gan krēsls, kas kūļā gumijas zābakos ieautas kājas, gan dienasgaismas spuldzes, kuras iedegas, mirgo un nodziest pēc sev vien zināma grafika. Savukārt Žebera tekstos cilvēks tiek mērķtiecīgi dehumanizēts – shematizēts, anonimizēts un objektivizēts.
Tas ir veids, kā ironizēt par cilvēku kā radības kroni un arī nostalģija par 20. gadsimta industrializāciju, kad Rīgā pastāvēja lielas rūpnīcas, kurās daudzi jo daudzi strādnieki ik dienas ražoja visdažādākās lietas un arī paši atgādināja sīkas skrūvītes labi ieeļļotā mehānismā. Tagad, 21. gadsimtā, kad šīs rūpnīcas ir sena pagātne, dzejnieka uzmanības lokā nonākusi zviedru kompānija "Ikea" ar savu standartizēto produkciju, kuras patērētājiem aktīvi jāiesaistās ražošanas procesa noslēgumā, saliekot mēbeles pašu spēkiem. Jauno grāmatu veido "Ikea" mēbeļu salikšanas instrukcijas – tādi kā komiksi, kas ir utilitāri un šķietami nepakļaujas nekādam radošumam.
Par poētiskām vienībām šie komiksi kļūst Žebera rokās: katram no tiem viņš rada savu interpretāciju, shematisko mēbeļu salikšanas stāstu pārvēršot sirreālos, absurdos un smieklīgos sižetos, kuros mēbeļu detaļas un salikšanas process iegūst neparedzamu virzību. Piemēram, uz polsterētā matrača tiek pamanīti zirnekļi, nepareizi piestiprinātas spoguļdurvis draud apgriezt otrādi visas pasaules atspulgu, bet Jānim un Petjam salikt abu kopīgo gultu un doties zem deķa traucē nez no kurienes materializējusies bulta, kas pastāvīgi lēkā tiem apkārt. Šī grāmata izskan kā sveiciens aizejošajam mehāniskajam laikmetam, kurā dzīvoja vīrieši ar zelta rokām, kam patika ķimerēties garāžās, darbnīcās un šķūnīšos, taisot visu, ko padomju deficīta un pieticības apstākļos bija grūti nopirkt jau gatavu.
"Ikea" mums sniedz līdzīgu radīšanas prieku, tikai stingri reglamentētā, noteiktām instrukcijām pakļautā formātā, kurā roku darba rezultāts ir masveidā ražotas mēbeles, kas sastopamas bezgala daudzās mājās. Grāmatas noslēdzošajā daļā "Citi" šur tur negaidīti ieskanas frāzes, kas vispārējās mehanizētās un digitalizētās atsvešinātības apstākļos runā par emocionalitāti un tuvību, atgādinot par mīlas dzejoļiem raksturīgiem motīviem. Apbruņojies ar filozofa Ludviga Vitgenšteina izteikumu "Mistiskais ir vārdos neizsakāms, neko vairāk par to pateikt nevar" un "Ikea" dibinātājam Ingvaram Kampradam piedēvēto aicinājumu "Pamēģināsim!", Žebers radījis savu mistiski tehnisko kosmosu, kurā aiz shēmu stingrības un viennozīmības slēpjas dažādas prātam neizskaidrojamas parādības.
Kā atzinis autors, grāmatā plaši izmantota "ready-made" tehnika (pārpublicējot dažādas shēmas un instrukcijas), kura kombinācijā ar autora radošo pienesumu (īpaši sacerētiem tekstiem, kas maina attēlu jēgu) aktīvi izmanto kontrasta efektu, kas rodas shematiskuma un radošās neprognozējamības starpā. Atsvešinājuma efekts, kas ir viena no Žebera rokraksta spilgtākajām iezīmēm, daudzos darbos rodas no to proporcijām: pārsvarā lielāko lappuses daļu grāmatā aizņem shematiskie attēli, bet "radošie" teksti nereti ir visai lakoniski un aizņem samērā nelielu vietu, tā kalpodami par spridzekļiem, kas uzbliež gaisā mums pierasto pasauli ar tās daudzajiem precīzajiem un nereti apgrūtinošajiem noteikumiem.
Grāmatas noslēgumā, šķiet, reglamentējošās normas jau pilnībā nokļuvušas mākslīgā intelekta rokās. Tekstā "Ko iesākt ar veciem patērētājiem?" dotie padomi kādreiz noteikti attiekušies uz mēbelēm vai mašīnām, taču tagad tie pārvērtušies par instrukcijām biopolitikas laukā, kurā "vajadzības gadījumā skrūves jāpievelk ciešāk" (94. lpp.). Šādi un līdzīgi izteiksmes līdzekļi ienes spriedzi arī lasīšanas procesā: katrā no mums dusošais humānists, iespējams, šausmās kliegs, kamēr 21. gadsimta ideju adepti, kas sākuši apšaubīt cilvēka – radības kroņa metaforu uz zemes, šeit saskatīs auglīgu augsni diskusijām par posthumānismu. Nez, vai nākamības cilvēks, kuram eksistence "Metaverse" vai citās digitālās pasaules piedāvātajās vietnēs, domājams, būs daudz svarīgāka par dzīvi "analogajā pasaulē", vēl gribēs paša rokām skrūvēt savu dīvānu?
(1) Anna Auziņa. Caur plaisām normas formā. Punctum, 2022, 25. janv.
