Māra Zālīte nešaubīgi ir viena no tām mūsu personībām, ko esam pieraduši uztvert drīzāk kā simbolu, nevis vienkārši dzejnieci un kultūras darbinieci. Viņā jau kopš Atmodas laika ieklausāmies kā ceļa rādītājā, no kura sagaidām tautu uzmundrinošus, spēcinošus un vienojošus vārdus. 18. februārī Māra Zālīte svinēs 70 gadu jubileju – tam par godu viņa "atkal ir aktivizējusies", kā pati saka, jo vairākus gadus uzskatīja, ka publiskajā telpā viņas kļuvis par daudz un nav vēlējusies nemitīgi atkārtoties.
Šo klusuma periodu gan nevar attiecināt uz Māras Zālītes apbrīnojami ražīgo radošo darbību – par triumfu kļuva viņas un Viestura Kairiša kopīgi radītā izrāde "Smiļģis", ar Literatūras gada balvu apbalvoti viņas autobiogrāfiskie dižpārdokļi "Pieci pirksti" un "Paradīzes putni", bet nupat izdevniecībā "Dienas Grāmata" iznākusi jauna dzejoļu izlase "Visas lietas".
Iesākumā atļaujiet jūs apsveikt ne tikai jubilejā, bet arī ar jauno grāmatu. Godīgi atzīšos, nebiju dzirdējis, ka jums top jauns dzejas krājums.
Tas bija noslēpums. (Smejas.)
Vai šīs izlases tapšana bija jūsu ideja?
Tā bija kopīga ideja. Zināmā mērā tā ir saistīta ar manu "simtgadi", kā man pašai to patīk dēvēt. Jo man ļoti pielipis šis vārds. Vairākus gadus mēs svinējām Latvijas simtgadi, tad bija Dailes teātrim simts, pēc tam Smiļģim... Tā kā biju tajā visā iekšā, tad man arī savu jubileju patīk dēvēt par "simtgadi". Daudzi cilvēki man jautā, vai tad tu dzeju vairs neraksti, vai tad tev nebūs jaunas grāmatas? Un es nolēmu – kad vēl, ja ne tagad, saņemšos.
