"Es domāju, ka pasaulē / Nav prātīgs it nekas, / Un mūsu dzīves nozīme / Ir tīrās muļķības," rakstīja Eduards Veidenbaums. Cik gan bieži latviešu literatūras kontekstā ir dzirdēts: "Tur viss tik drūmi un depresīvi…", "Cik var rakstīt par postpadomju smeldzi?", "Kāpēc nevar beidzot kaut ko jautru uzrakstīt?" Līdzīgi kā modernais latviešu kino joprojām cieš no depresīvās stigmas, arī mūsdienu latviešu literatūra joprojām kūņojas laukā no šī stereotipa ēnas. Taču, lai mēģinātu saprast, no kurienes šim pieņēmumam "aug kājas", atskatīsimies uz depresīvākajiem latviešu rakstniekiem.
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
- 1. Komēdiju un drāmu autors Rūdolfs Blaumanis
- 2. 'Pērļu zvejnieks' Jānis Poruks
- 3. Depresīvais students Eduards Veidenbaums
- 4. 'Dekadences traģiskā karaliene' – Zemgaliešu Biruta
- 5. Skumjas un nelaimīga mīlestība – Austra Skujiņa
- 6. Rīgas splīns un smeldze – Aleksandrs Čaks
- 7. Pasaku meistars Kārlis Skalbe
- 8. Traģiskie ziedu stāsti – Anna Sakse
- 9. Skaudrā dzeja – Jānis Rokpelnis
- 10. Melanholija un tumsa – Pēteris Draguns
Tags
Austra Skujiņa Eduards Veidenbaums Jānis Poruks Lasāmgabali Londonas grāmatu tirgus Rūdolfs Blaumanis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.
