Vēsture nav cukurvate. Māris Zanders par grāmatu 'Valstsvīrs Anatolijs Gorbunovs'
Foto: Zvaigzne ABC

Anatolijam Gorbunovam [1] veltītais apjomā pamatīgais sējums apliecina, ka mēs joprojām negribam un/vai nevēlamies jēdzīgi runāt par vismaz pusgadsimtu ilgu periodu Latvijas vēsturē.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Aizdomas, ka grāmata "Valstsvīrs Anatolijs Gorbunovs" ("Zvaigzne", 2020) ir šim cilvēkam ārkārtīgi komplimentāra, kļuva par pārliecību 120. lappusē, izlasot kinorežisora Jāņa Streiča vērtējumu. Proti, Gorbunovs "visu mūžu savā garā bijis krietns un sirdsgudrs cilvēks, kas nebija darījis itin neko, lai veidotu savu politisko karjeru. Viņu virzīja cēlās dvēseles aura". Ņemot vērā, ka viena no grāmatas autorēm ir Kārina Pētersone, kas ilgus gadus bija amatpersonas tuvs līdzstrādnieks, a priori bija skaidrs, kādā gultnē šīs gandrīz 800 lappuses veidotas. Tomēr "cēlās dvēseles aura" vismaz mani, sarunvalodā izsakoties, piebeidza.

Neatbildēti paliek daudzi ļoti būtiski jautājumi. Piemēram, kā varēja gadīties, ka tik augstu posteni komunistiskās partijas hierarhijā (vietējās kompartijas ideoloģiskais sekretārs) ieguva cilvēks, kurš "jau no piecu gadu vecuma" kalpojis kā ministrants katoļu baznīcā (21. lpp.) un kura tēva brālis nacistiskās okupācijas laikā kalpojis t.s. darba dienestā (25. lpp.). Šajā jautājumā neslēpjas nedz kāds mājiens, nedz novērtējums, tomēr partija principā pret savu "kadru" "tīrību" izturējās nopietni.

Un ko nozīmē uz pašu Gorbunovu attiecinātais apgalvojums, ka sākotnēji viņš atradies "padomju ideālu varā" (7. lpp.)? Es nebūt neapgalvoju, ka okupācijas gados nebija cilvēku, kuri patiešām ticēja oficiālajai ideoloģijai, tādi bija, tomēr gribētos saprast, kas pašam Gorbunovam šie "padomju ideāli" bija. Turklāt nav saprotams, kā šī deklarētā ticība saskan ar to, kas tiek teikts par situāciju, kad viņa vecāki zaudēja zemnieku saimniecību: "Anatolijs gan to nesaka, tomēr iespējams, ka netaisnības sajūta par toreiz piedzīvoto nav rimusi visu mūžu. It īpaši jau tas kremta viņa vecākiem – viņi būtu saimniekojuši savā saimniecībā..." (32. lpp.) Tātad cilvēks iestājas partijā, lai sekotu "ideāliem", kas nodarījuši pāri viņa vecākiem un acīmredzot arī pašam? Īpatnēji. Ņemot vērā, ka reliģiozi noskaņotā ģimenē audzinātais Gorbunovs nevarēja nezināt, kā okupācijas režīms izrīkojas ar Baznīcu un kristietību, pavisam jocīgi skan viņa skaidrojums, ka "es komunisma cēlāju kodeksā saskatīju to, ko manā bērnībā mācīja Dieva baušļos". (53. lpp.)

Šādi var turpināt ilgi, tomēr "sausais atlikums" manā izpratnē ir tāds, ka varoņa pašcenzūra saistīta ar to, ka viņš nesaprot, kā par būtisku savas dzīves daļu pastāstīt. Un tas savukārt varētu būt saistīts ar to, ka Latvijas sabiedrība joprojām par okupācijas periodu neko īsti zināt negrib, proti, ja neskaita nostalģiskas piezīmes žanrā "PSRS laikā vismaz bija...", kopumā tas ir posms, par kuru runāt nav vērts, tāds kā "tukšums" posmā starp brīvvalsti un tās atjaunošanu. Manuprāt, tas nav pareizi.

Mēs varam runāt, ja paturam prātā divus nosacījumus. Pirmkārt, tiem, kuri okupācijas periodā nav dzīvojuši vai vismaz dzīvojuši tik maz (šī teksta autoru ieskaitot), ka nav īsti nācies saskarties ar smagām izvēlēm, vajadzētu būt piesardzīgiem ar moralizēšanu. "Es gan tā nekad nebūtu darījis!", protams, ir labs apgalvojums, bet nepārbaudāms. Otrkārt, izprast un analizēt nenozīmē attaisnot. Nedaudz vulgarizējot – ja es pētāmo totalitārās valsts elites pārstāvi uzreiz nenosaucu daudzos nesmukos vārdos, tas nenozīmē, ka es viņa rīcību leģitimizēju. Savukārt mētāšanās ar nesmukiem vārdiem bez izpētes ir paviršība. Īsi sakot, pareizi būtu tā, ka Gorbunovs varētu atklāti un saturīgi izstāstīt par to, kas bija kompartija, kā tā funkcionēja, kā un kāpēc cilvēki tajā iestājās utt.

Jāpiebilst, ka Latvijā arvien vairāk pētnieku vēlas un māk rakstīt par okupācijas režīmu, no vienas puses, neignorējot krāsas un nianses tajā, no otras puses, bez tik pamatīgas "iejušanās otra ādā", ka tā jau kļūst par simpatizēšanu. Piemērs. "Spilgts piemērs bija LKP CK trešā sekretāra Jāņa Jurgena atstādināšana no amata 1946. gadā (1941. gadā un no 1949. līdz 1962. gadam viņš bija Latvijas Valsts universitātes rektors). To panāca VK(b)P CK Latvijas birojs – galvenokārt par kolektivizācijai un padomju lauksaimniecības politikai veltīto kritiku. Lai arī pats J. Jurgens šķita pārbaudīts "kadrs" – latvietis ar PSRS pieredzi 20.–30.gados (..), tomēr viņa darbība uzraugus no Maskavas neapmierināja. (..) J. Jurgena atbildības galvenā joma bija lauksaimniecība, un viņš centās kaut nedaudz celt okupācijas varas prestižu lauku iedzīvotāju vidū, trīs punktos formulējot padomju ierēdņa darba kodeksu: 1) nesit ar kulaku pa galdu; 2) nedzer šņabi; 3) nepiesavinies cita mantu. (..) Viņš publiski uzdrošinājās pateikt, ka nacionālie partizāni "ir mūsu pašu latvieši"." [2]

Aprakstot Gorbunova nopelnus (un es tos neapšaubu) Latvijas valstiskuma atgūšanas procesā, nereti tiek pieminēta viņa lielā pieredze "sistēmā", kas ļāvusi labāk prognozēt pretējās puses rīcību. Labi, bet kā šī "sistēma" funkcionēja? Tas taču ir gan būtiski, gan interesanti! Bet nekā par to. No vienas puses, Gorbunovs komunistiskās hierarhijas virsotnēm sāka tuvoties laikā, kad režīms vairs tik asinskārs un vienlaicīgi plānprātīgs nebija kā pirmajās pēckara desmitgadēs, tostarp ne tikai PSRS (1960. gadā iznāca poļu valodas vārdnīca 2 sējumos un tika īpaši uzmanīts, lai sadaļa "ļeņinisms" nebūtu īsāka par sadaļu "lemuri"). [3] Tajā pašā laikā nevarētu teikt, ka Gorbunova kā kompartijas funkcionāra "ziedu laiki" bija gurdeni – laika posmā no 1981. gada līdz 1986. gadam par politiskiem "noziegumiem" tika arestēti 18 cilvēki. [4] Ko par to zināja un domāja Gorbunovs? Nezināja? Šaubos. "Bijušais LPSR prokurora palīgs Valdis Batarags, kurš pats piedalījies vairāku politisko lietu izmeklēšanā un daudzās divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu prāvās uzturēja apsūdzības, kādā 1997. gada intervijā atklāti pateica, ka "disidentu vajāšanas" bija "politiskais pasūtījums", "čeka politisku apsvērumu dēļ negribēja, lai kaut kur parādās tās vārds" un "Komunistiskā partija deva visus norādījumus"." [5]

Bieži dzirdēts apgalvojums, ka cilvēki veidoja karjeru okupācijas režīmā, lai "palīdzētu savai tautai" utt. Negrasos strīdēties – skat. iepriekš formulēto pirmo nosacījumu. Tomēr tad noderētu pamatojums, ko konkrēti palīdzēt izdevās. Piemēram, ja Lietuvā okupācijas gados imigrācijas plūsmas bija mazākas, tad tas saistīts arī ar to, ka "Lietuvā 1964. gada 30. martā Lietuvas KP CK pieņēma lēmumu par svarīgāko pilsētu – Viļņas, Kauņas, Šauļu, Klaipēdas un Panevēžas – paplašināšanās ierobežojumiem, attīstot reģionālos ražošanas centrus". [6] Ja tā var teikt, apskatāmās grāmatas galvenais varonis nav izmantojis iespēju pastāstīt par "nacionālkomunistu" nopelniem (es pat pieļauju, ka tādi bija).

Kāpēc manā tekstā tik liels uzsvars uz Gorbunova darbību līdz neatkarības atgūšanai? Galu galā grāmatā ir interesantas nianses par Daiņa Īvāna vēlmi pēc 1991. gada augusta puča Gorbunovu no Augstākās padomes vadītāja posteņa atcelt (422. lpp.), tāpat par zināmu rīvēšanos Tautas frontes un t.s. radošās inteliģences aprindās (98., 132. lpp.) utt. Problēma ir tā – ja stāstījums ir tik ļoti "safrizēts" vienā tā daļā, tad nav lielas pārliecības, vai tas pats nav noticis arī citās.

1. Anatolijs Gorbunovs - Latvijas Republikas Saeima

2. Gatis Krūmiņš. Latvijas vēsture postkoloniālās perspektīvas skatījumā: PSRS koloniālā politika Latvijā / Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes līdz neatkarīgai valstij. LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 614.–615. lpp.

3. Inostrannaja literatura, Nr. 8, 2016, 135. lpp.

4. Gints Zelmenis. Valsts drošības komiteja un divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu politiskās represijas okupētajā Latvijā: izpētes iespējas. Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas. VDK Zinātniskās izpētes komisijas rakstu 1. sējums. LU Latvijas vēstures institūts, 2015, 86.–87. lpp.
Turpat, 77.–78. lpp.

5. Sauļus Grībkausks. Padomju "ģenerālgubernatori". Komunistiskās partijas otrie sekretāri savienotajās republikās. Latvijas mediji, 2020, 279. lpp.

Tags

recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam