Reti kurš dzejnieks pasaules vēsturē var lepoties ar tik lielu ietekmi uz cilvēku domāšanu un pasaules uztveri kā francūzis Šarls Bodlērs, kura dzeja arī šodien spējīga šokēt puritāniski noskaņotus mākslas baudītājus, bet dzīves laikā dzejnieks par saviem darbiem tika pat notiesāts. Bodlērs dzīvoja starpstāvoklī starp sajūsmu un šausmām dzīves priekšā, un, šķiet, ka visu dzīvi mocījās "nebeidzamās skumjās", kas raksturīgas arī citiem franču 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma tā dēvētajiem "nolādētajiem dzejniekiem" – Malarmē, Verlēnam, Rembo un citiem.
Par Bodlēra slaveno dzejas krājumu "Ļaunuma puķes" vācu filozofs Valters Benjamins savās piezīmēs par motīviem Bodlēra dzejā rakstīja, ka tas ir pēdējais liriskais darbs, kam bijusi Eiropas mēroga ietekme, un norāda, ka Bodlērs savas radošās spējas veltījis gandrīz tikai un vienīgi šai vienai grāmatai. Tomēr tikpat svarīga bija arī Bodlēra darbība mākslas kritikā, kā arī īpašu nozīmi šodien ieguvušais eseju krājums "Mākslīgās paradīzes", kas veltīts atkarības un apreibināšanās pieredzei. Bodlēra dzīve un daiļrade lielā mērā ir atslēga uz veselu laikmetu Eiropas kultūras vēsturē.
Šarlam Pjēram Bodlēram liktenis bija atvēlējis tikai 46 dzīves gadus, un jau bērnībā viņš pārcieta pirmos dzīves uzliktos pārbaudījumus. Kad Bodlērs piedzima, viņa tēvam Žozefam bija 62 gadi, bet mātei Karolīnai – tikai 28. Viņa tēvs šķīrās no šīs pasaules, kad zēnam bija nepilni seši gadi, un tas kļuva par pamatīgu satricinājumu Šarla dzīvē, kurš tēvam bija ļoti pieķēries un kopā ar viņu bija paradis sarunāties par mākslu, arhitektūru un literatūru, dodoties garās pastaigās pa Luksemburgas dārziem.
