Šā gada 30. maijā aprit 85 gadi, kopš dzimusi izcilā latviešu dzejniece, rakstniece, un tulkotāja Vizma Belševica.
Šogad izdevniecība "Mansards" publicē sērijas "Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas" pirmo grāmatu "Nepazītā mīlestība un citi stāsti", kā arī triloģijas "Bille" pirmā sējuma jaunizdevumu. "Vizmas Belševicas arhīva burtnīcā", kuras sastādītājs ir Jānis Elsbergs, apkopoti Belševicas nepublicētie vai tikai periodikā publicētie darbi.
Belševica (dzimusi 1931. gadā Rīgā, mirusi 2005. gadā Rīgā) bijis viens no nozīmīgākajiem cilvēkiem latviešu kultūrā 20. gadsimtā. Dzeju publicējusi kopš 1947. gada un vairākkārt nominēta Nobela prēmijai literatūrā.
Sagaidot jubilejas datumu, sarunā ar portālu "Delfi" dzejnieces dēls, dzejnieks un atdzejotājs Jānis Elsbergs stāsta par Belševicas literārā arhīva apzināšanu, viņas literāro karjeru un attiecībām ar māti.
Kad Belševicai jautāts, kāpēc viņa nav rakstījusi atvilktnei, viņa sacījusi, ka tai laikā rakstīt atvilktnei nozīmējis rakstīt čekai, jo mēdza notikt negaidītas kratīšanas, respektīvi, bijis risks, ka viss, kas rakstīts slepenībā, nonāk varas redzeslokā. Tomēr tagad iznāk vairāki agrāk nepublicēti darbi. Kādēļ tie bijuši nepublicēti?
Nav gluži tā, ka kratīšanas bija bieži un negaidītas. Pēc Staļina nāves tās tomēr notika konkrētu krimināllietu ietvaros. Taisnība gan, ka brīvdomība bija aizdomīga un allaž bija jāuzmanās, lai "nepiesien" lietu par padomju varas graušanu vai ko tamlīdzīgu. Tā lēģerī nonāca Knuts Skujenieks, un 1962. gadā viņa lietas ietvaros notika kratīšana arī pie Vizmas Belševicas. Jaunajā grāmatā "Nepazītā mīlestība un citi stāsti" iekļauti seši prozas darbi – četri, kas laikā no 1955. līdz 1963. gadam publicēti periodikā, un divi pirmpublicējumi. Kāpēc tie agrāk nenonāca grāmatās? Belševicai kā aktīvai un žanriski it universālai rakstniecei ieceru bija daudz un dažādas, visu laiku kaut kas izvirzījās priekšplānā, kaut kas atbīdījās nost. Piemēram, stāsts "Ziemeļu mēnesnīca" bija paredzēts grāmatai "Ķikuraga stāsti" (iznāca 1965. g.), bet acīmredzot viņu kaut kas šai darbā neapmierināja, varbūt šķita, ka tas nesaskan pēc noskaņas ar pārējiem, tas nav zināms. Neiekļāva, un viss. Man likās, ka stāsts ir visnotaļ interesants un fascinējošs. Es iekļāvu.
Vai pirmajā "Arhīva burnīcā" iekļautie stāsti uzskatāmi par sava veida "Billes" turpinājumu, papildinājumu? Kā tie saistās ar "Billi"?
"Billes" turpinājums? Tikai tādā ziņā, ka pēc iznākšanas gada tā hronoloģiski ir nākamā Belševicas grāmata. Taču neliela saistība ir. Papildinot atbildi uz iepriekšējo jautājumu – stāsti "Meistars Īlis" un "Lepnums" vēstī par notikumiem poligrāfijas arodskolā, kur autore pati reiz mācījās. Viņas piezīmēs redzams, ka viņa bija iecerējusi veselu grāmatu ar šādiem arodskolas stāstiem, daudz par to domājusi, tomēr tas nerealizējās. Taču grāmatā "Billes skaistā jaunība", sarakstītā vairāk nekā 40 gadus pēc "Meistara Īļa", viņa pie šīs tēmas tomēr nedaudz atgriezās. Interesanti ir salīdzināt jaunībā rakstīto stāstu "Lepnums" un vecumdienās tapušo "Tad jau redzēs", kas balstīti uz vieniem un tiem pašiem notikumiem, bet skatījums ir radikāli atšķirīgs.
Līdzīgi kā citi tā laika dzejnieki, Belševica kopš sava otrā dzejas krājuma ar katru nākamo grāmatu centusies "ielauzt griestus" tam, ko attiecīgajā laikā drīkstēja "iekļaut literatūrā", citiem vārdiem, caur "puķu un mīlestības dzejoļiem" patiesībā runāt par ko nepadomisku. Kā tas izpaužas viņas stāstos?
Stāstos tas gluži tik tieši neizpaužas, taču viņas prozā ir daudz sarkastiska humora, un apsmiet padomju dzīves īstenību arī nebija tā drošākā nodarbošanās.
Kādu iespaidu uz viņas pašas jaunradi atstājuši viņas tulkoto autoru darbi? Kā viņa izvēlējās, ko tulkot?
Pirmais jautājums būtu disertācijas vērts. Iespaidu atstāj arī viss lasītais. Kas vairāk un tieši uz kādiem jaunrades aspektiem? Sarežģīta tēma. Šis tas, protams, ir konkrēti nolasāms. Man, piemēram, šķiet, ka viņas atdzejotā ukraiņu dzejnieka Mikolas Vingranovska izlase "Dārzi un likteņi" (1967) būtiski sabalsojas ar Belševicas krājumu "Gadu gredzeni" (1969). Tulkošana bija maizes darbs, un lielākoties viņa tulkoja to, ko piedāvāja kungs un ķeizars izdevniecības "Liesma" personā. Taču bija izņēmumi. Konstantīna Paustovska "Zelta rozi" viņa pārtulkoja, atspītējot kolēģiem, kas uzskatīja, ka tādus valodas smalkumus pārtulkot nav iespējams. Ukrainā viņai jaunībā bija daudz draugu starp kolēģiem, intensīva radošā sadarbība – tāpēc atdzejoti ukraiņi. Vecumdienās viņa centās panākt zviedru dzejnieka Tomasa Transtremera grāmatas izdošanu latviski, pārtulkoja viņa poēmu "Baltijas jūra".
Var teikt, ka Belševica piedzīvojusi popularitātes viļņus – bijis laiks, kad par grāmatu "Kamola tinēja" jāmaksā 30 rubļu (laikā, kad automašīnu var nopirkt par dažiem simtiem rubļu), bet īsi pēc neatkarības atgūšanas, viņas grāmatas kādu laiku nepirka. Tad nāca "Bille". Kas šos popularitātes viļņus tavuprāt ietekmējis, raisījis?
"Deficīta" grāmatas melnajā tirgū tiešām bija padārgas, bet automašīnas gluži tik lētas nebija vis. Īsi pēc neatkarības atgūšanas... Nepiekrītu, vienkārši viņa tolaik neko jaunu nesarakstīja. Mīlas lirikas izlasi "Baltās paslēpes", kuru apgāds "Artava" izdeva 1991. gadā 10 000 eksemplāru tirāžā, izpirka pa tīro.
Par Belševicu nav biogrāfiskas grāmatas, ir literāri pētījumi, Kubuliņas pētnieciskais darbs, kopoto rakstu sējums ar rakstiem un intervijām u. c. literatūrzinātniski/-vēsturiski raksti, kā arī autobiogrāfisks romāns, bet grāmatas-dzīvesstāsta nav. Kāda ir iespēja sagaidīt biogrāfisku darbu par Belševicu?
Precizēsim, autobiogrāfiska romāna nav. Ir "Bille", kas ir daļēji autobiogrāfisks stāstu cikls trijās daļās. Par romānu to pirmoreiz mārketinga nolūkos nodēvēja zviedru tulkojuma izdevēji. Tā tāda nekaitīga aplamība. Belševica ļoti nevēlējās, lai kāds rakņātos pa viņas personisko dzīvi, tāpēc bremzēja arī tās pašas Kubuliņas centienus vairāk iekļaut pētījumā biogrāfiskos aspektus. Nekā briesmīga un slēpjama jau nebija, sevišķi no mūsdienu skatpunkta, dzīve kā dzīve – tomēr es šīs vēlmes respektēju un viņas biogrāfiju rakstīt negrasos.
Ko no viņas atstātā literārā arhīva – nepublicētas dienasgrāmatas, vēstules – plānots publicēt, ko – nepublicēt? Kas to nosaka?
Arhīvs ir prāvs, daudzslāņains, visai haotisks, daudz kas ir skiču un uzmetumu līmenī, proza, dzeja, kinoscenāriji, esejas, Atmodas laika publicistiski raksti, no kuriem viņa vienu daļu pēc sarakstīšanas nolēma tomēr nepublicēt. Dienasgrāmatas, protams, ir visprivātākais no tā visa, tur vēl jāpaiet ilgākam laikam, līdz tās kļūs pilnībā publicējamas. Vai varbūt manas dzīves laikā tā arī nekļūs. Vispirms jātiek galā ar tīri mākslinieciskajiem žanriem. Vēstules, protams, ir pie adresātiem, liela daļa noteikti jau sen zudušas. Viņa nebija no tiem sevis apsēstajiem rakstniekiem, kas vēstules rakstīja caur koppapīru, lai saglabājas ik burta galiņš... Kas nosaka? Arhīvā rodamo darbu interesantums, kvalitāte, gatavības pakāpe manā skatījumā, bet es konsultējos arī ar pārējiem mantiniekiem.
Kādā intervijā pašironiski izteikusies, ka, lai parūpētos par bērniem, viņai nepieciešamas vismaz 72 stundas diennaktī. Kāda Belševica bija māte?
Neprecīzi atceries! Runa bija par sieviešu un veselības žurnālos rodamajiem ieteikumiem ne tikai par bērnu audzināšanu, bet arī par ēdienu gatavošanu, pārējo mājas soli, sevis kopšanu, ģērbšanos, kultūras pasākumiem utt. Viņa esot aprēķinājusi, ka, lai to visu izpildītu, kārtīgai sievietei dienā vajadzīgas 72 stundas. Kāda māte? Savu tiesu mīļuma es bērnībā saņēmu, un arī atbalstu visā viņas mūža garumā, bet vispār tā ir pārāk sarežģīta tēma, lai es par to tagad izvērstos.
Kā ietekmējusi tavu literāro gaumi?
Mājās bija ļoti daudz grāmatu, abu manu vecāku sakrāta bibliotēka, un starp tām maz sliktu grāmatu, un jau no agras bērnības es lasīju ļoti daudz. Iespaidu tas noteikti atstāja, bet neesmu to analizējis.
Ko Belševica lasīja priekšā tavā bērnībā?
Uz gulētiešanu viņa bieži saviem vārdiem pārstāstīja tautas pasakas, līdz izdomāja šos pārstāstus pierakstīt, un tā tapa grāmatiņa "Zem zilās debesu bļodas". Un pašas tulkotās bērnu grāmatas viņa lasīja priekšā, kad es pats vēl lasīt nemācēju un arī kad jau mācēju, bet tulkojums vēl bija rokrakstā – "Vinniju Pūku", "Doktoru Dūlitlu", "Pīteru Penu", "Mēriju Popinsu", "Blēņu stāstus maziem bērniem". Tās laikam ir skaistākās atmiņas, kas man ar viņu saistās.
