'Viņam nebija nevienas tukšas rindas.' Dzejniekam un publicistam Mārim Čaklajam – 80
Foto: No Ingmāra Čaklā ģimenes arhīva

Bez skaļiem jubilejas koncertiem un plašām kopā sanākšanām šogad, 16. jūnijā, tiek pieminēta latviešu dzejnieka Māra Čaklā 80. jubileja. Jau 17 gadus izcilā literāta un publicista nav starp mums, taču viņa dzeja joprojām dzīvo un skan. Noteikti teju katram ir zināmas Māra Čaklā rakstītie vārdi "Viņi dejoja vienu vasaru", "Es esmu bagāts, man pieder viss" vai "Atkal, atkal ir debesis pušu", ko melodijās ietērpis Imants Kalniņš, taču, kā saka Čaklā laikabiedrs un tuvs draugs, dzejnieks Jānis Peters, "viņam nebija nevienas tukšas rindas".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Māris Čaklais pasaulē nāca Saldus pusē 1940. gada 16. jūnijā – dienā, kad Daugavpilī notika Latvijas vēsturē zīmīgo Latgales dziesmu svētku kopkora koncerts, bet dienu vēlāk sākās Latvijas okupācija un tas, ko mēs šodien pazīstam kā Baigo gadu. Literatūrā un publicistikā Čaklais ienāca divdesmit gadus vēlāk – trauksmainajos sešdesmitajos, jau studiju laikā sākot strādāt laikrakstā "Literatūra un Māksla" kā literārais līdzstrādnieks. 1964. gadā viņš bija jaunākais Rakstnieku savienībā uzņemtais biedrs. Viņu rekomendēja Vizma Belševica, Mirdza Ķempe un Ojārs Vācietis.

"Par to, ka Māris Čaklais ir īsts dzejnieks, man nav bijis šaubu jau kopš viņa pirmajām publikācijām. Viņa balss jau tad nebija sajaucama ar citām, tai piemita noteiktas personības savdabīgums. Šai savdabībai ir īpašs raksturs. Mārim Čaklajam nebūs atdarinātāju – jo atdarināt viņu nav iespējams. Nebūs parodiju (vismaz veiksmīgu), jo viņu nevar parodēt. Jaunā dzejnieka savdabībā nav nekā virspusēja, ar vieglu roku piesavināma – tā sakņojas pārāk dziļi viņa īpatnējā pasaules redzējumā," tā savā rekomendācijā 1964. gadā rakstīja Vizma Belševica.

Laikā no 1965. gada, kad iznāca Čaklā pirmais krājums "Pirmdiena", līdz mūža pēdējam darbam – grāmatai par Vairu Vīķi-Freibergu "Izaicinājums. Latvijas valsts pirmā prezidente" (2003) – pie lasītājiem nonākuši desmitiem dzejas krājumu un vairākas izlases, publicētas piezīmes, apcerējumi, izdoti biogrāfiski darbi par komponistu Imantu Kalniņu un arhitektu Gunāru Birkertu, eseju krājums par Latviju "Impērijas pēdējās kapeikas: Lūzumlaika dienasgrāmata 1991–1996" (1997) un memuāru uzmetums "Laiks iegravē sejas" (2000). Pateicoties Mārim Čaklajam, padomju laikā tika izdoti daudzi ārvalstu literatūras tulkojumi un atdzejojumi. Viņš dažādos amatos strādājis radošās inteliģences ruporā laikrakstā "Literatūra un Māksla", Atmodas laikā, no 1987. līdz 1991. gadam, bija tā galvenais redaktors. Strādājis arī laikrakstā "Rīgas Balss", bijis literatūras žurnāla "Karogs" galvenais redaktors. Čaklais piedalījies arī "Radio Brīvā Eiropa" programmas veidošanā, bijis starptautiskā PEN kluba Latvijas centra prezidents.

Māris Čaklais ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis un daudzu citu atzinību laureāts. 2002. gadā dzejnieks un publicists Vīnes Universitātē saņēma starptautisko atzinību – Herdera balvu.

2017. gadā izdevniecības "Mansards" paspārnē iznāca Māra Čaklā rakstu pirmais sējums. Kā "Delfi" apstiprināja izdevniecības pārstāvji, sagatavošanā ir jau rakstu otrais sējums. Lasītāji, iespējams, to ieraudzīs jau šovasar.

Jānis Peters: "Viņš bija nikns pret bezgaumību"


Dzejnieks Jānis Peters Māri Čaklo sauc par savu tuvāko draugu no dzejnieku vides, savā ziņā pat skolotāju. Abi gan nikni strīdējušies, gan uzticējuši viens otram sirdslietas.

Sarunā ar "Delfi" Jānis Peters stāsta, ka, visticamāk, ar Māri Čaklo iepazinies jauno autoru seminārā Rīgā. "Māris Čaklais jau bija ievērojams dzejnieks – tiesa, par mani jaunāks. Es taču biju dzejnieks iesācējs no Liepājas. Māris jau dzīvoja Rīgā. Neatceros vairs, vai viņš vēl pēdējo gadu studēja vai jau bija absolvējis, taču viņam jau bija iznākusi visu apbrīnotā grāmata "Pirmdiena" (1965). Tas notika pēc tam, kad Augusts Voss, Centrālkomitejas ideoloģiskais sekretārs, Čaklo bija bargi nokritizējis (1963. gadā – red.). Par četriem pieciem dzejolīšiem 24 gadus vecu dzejnieku. No tā brīža viņš kļuva vēl slavenāks."

'Viņam nebija nevienas tukšas rindas.' Dzejniekam un publicistam Mārim Čaklajam – 80
Foto: DELFI

"Var teikt, ka padomju laikā visi tie partijas valdes vadītāji, paši to nesaprazdami, kļuva par reklāmas aģentiem – panāca pretēju reakciju. Sevišķi Maskavā, kur par pasaules zvaigznēm Hruščovs padarīja Jevgēņiju Jevtušenko, Andreju Vozņesenski, Bellu Ahmaduļinu, tēlnieku Ernstu Ņeizvestniju. Viņi kļuva pazīstami globāli. Mūsu dzejnieki, protams, tik slaveni nevarēja kļūt, jo Latvijas kultūra nebija globāli pazīstama. Taču Latvijā un Padomju Savienības republikās, īpaši Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Gruzijā, arī Maskavā latviešu dzejniekus ļoti mīlēja – un mēs mīlējām viņus," atceras Peters.

Pret kolēģiem Māris Čaklais bijis prasīgs un kritisks, bet ne rupjš. "Redziet, kāds paradokss – mana pirmā skolotāja bija 1907. gadā dzimusī tautas dzejniece Mirdza Ķempe, bet tad mans nākamais īstais skolotājs bija 1940. gadā dzimušais Māris Čaklais. Ja Ķempe mani kritizēja kā mīļa skolotāja, kā māte, tad Māris bija nežēlīgs. Viņš visu pateica skaidri un gaiši. Sākumā es no tā tik ļoti iztrūkos, bet Māri cienīju, tāpēc uz viņu skatījos kā uz elku. Kā mūsdienās saka – es biju viņa fans. Es viņu pārāk mīlēju, lai apvainotos," savus pirmos soļus dzejā atstāsta Jānis Peters.

"Mēs darbojāmies līdztekus. Es jau neprasīju – cienījamais Māri Čaklais, pakonsultējiet, palasiet manus dzejoļus. Mēs dzīvojāmies pa Rakstnieku savienību, klausījāmies, kā mūs konsultē slavenie lielie, vecie dzejnieki, dzērām kafiju, dažreiz naktīs arī kaut ko stiprāku. Tā mēs sadraudzējāmies arī ārpus dzejas. Tajos laikos jebkurā saviesīgā, pieticīgā vakarā, kurā dzērām degvīnu un uzkodām maizes garozas, mēs no kabatām vilkām ārā savus dzejoļus. Tur bija arī Vitauts Ļūdēns, Uldis Leinerts un meitenes – Velga Krile, Dagnija Dreika. Tur bija Ojārs (Vācietis) un Imants Ziedonis, kurš gan bija atturīgāks, arī Imants Auziņš. Mēs visi tur mudžinājāmies. Tā visu mūžu – kad bijām kopā, tad lasījām. Arī tad, kad Mārim bija jau 60 gadu. Mums bija šī tradīcija jau kopš jauno autoru semināra laikiem – mēs lasījām dzeju cits citam priekšā un nekautrējāmies skaļi teikt – brīnišķīgi, nekautrējāmies arī skaļi teikt – draņķis."

Kā smejas Peters, toreiz visi bijuši jauni un traki un vienam no otra īpaši kauna nav bijis: "Katram, protams, bija savs temperaments un sava skola. Māra izteiksme bija ļoti asa, bet ne rupja. Viņš, laukos, Saldus rajonā, audzis, bija ārkārtīgi inteliģents."

"Mēs bijām tik pazīstami un tik draudzīgi, ka drīkstu viņu saukt par savu labāko draugu no dzejniekiem, kaut arī ne ar vienu citu dzejnieku es neesmu tā strīdējies un pat sagājis asā konfliktā. Bet vienmēr nākamajā rītā Māris visu bija aizmirsis. Es vēl pārdzīvoju, domādams, ko esmu viņam tur pustrijos naktī sarunājis, bet Māris bija tāds – it kā nekas nebūtu bijis.

Mēs bijām tik draudzīgi, ka pat perfekti zinājām viens otra sirdslietas. Es allaž uzklausīju Māra sirdslietas gan dienā, gan brīžiem arī naktī – viņam to bija vairāk nekā man. Neslēpšu, ka tās viņš uzticēja arī manai sievai Baibai. Bija ļoti emocionāls, ļoti pārdzīvoja. Dzejā viņš ir ļoti vīrišķīgs, lakonisks, taču dzīvē varēja būt ļoti plūstošs, savu dvēseli izsūdzošs," stāsta Peters.

'Viņam nebija nevienas tukšas rindas.' Dzejniekam un publicistam Mārim Čaklajam – 80
Foto: No Ingmāra Čaklā ģimenes arhīva

Tieši Jānis Peters Māri Čaklo iepazīstinājis ar Liepāju, kur jaunais dzejnieks pēc pāris nedēļu viesošanās vēlāk jau ar sievu atgriezies uz pastāvīgu dzīvi.

"Viņš man nāca virsū – Jānīt, braucam uz Liepāju. Toreiz mani vecāki bija dzīvi un es uz Liepāju braucu bieži. Mums bija tāda komunālā mājiņa, bet atsevišķi no citiem. Un Māris kādu brīdi tur dzīvoja."

Lai gan uzaudzis Saldus rajonā, vien simts kilometru attālumā, Čaklais nebija iepriekš Liepājā bijis. Kā atceras Peters, "viņam bija mute vaļā par Liepāju". Turklāt viņš spējis pilsētā saskatīt kā īpašu to, kas vietējiem šķitis pašsaprotams.

"Ir tāds stāsts – Māris Čaklais 14 gadu vecumā ar divriteni braucis uz Liepāju. Taču tie bija gadi, kad Liepāja bija slēgta pilsēta, pasē vajadzēja būt īpašam štempelim, ka esi Liepājas iedzīvotājs. Viņu, nabaga zeņķi ar ritenīti, noķēruši un nav laiduši tālāk. Muļķītis, varēja braukt caur kādiem ģimenes dārziem, bet viņš brauca pa Rīgas šoseju, un pie pašas pilsētas viņu aizdzina atpakaļ. Tāpēc viņš nebija bijis Liepājā pēc tam ilgi. Vēlāk, kad šie iebraukšanas noteikumi tika mīkstināti, mēs aizbraucām uz Liepāju," atstāsta Peters.

Liels magnēts Čaklajam Liepājā bijis Imants Kalniņš. Komponists 60. gadu beigās bija atsūtīts pēc konservatorijas uz Liepāju strādāt par pasniedzēju mūzikas skolā. Tauta jau viņus abus zināja. Bija jau iznākusi Rolanda Kalniņa filma "Četri balti krekli" ("Elpojiet dziļi"), kurā skanēja Imanta Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem. Lai gan filma tika "nolikta plauktā", dziesmas aizgāja tautā. Dzejnieks šo sadarbību ar Kalniņu vēlējies turpināt, un Liepājas laikā abu radošā mijiedarbība bijusi īpaši veiksmīga.


Tieši Māris Čaklais, pats nebūdams dzimis liepājnieks, ir sarakstījis dzejoli "Pilsēta, kurā piedzimst vējš", kas nu Imanta Kalniņa melodijā ir kļuvis par pilsētas himnu.

Peters saka – neieelpojot jūras sāļo gaisu un nedzirdot Liepājas tramvaja klaudzēšanu, nemaz nevarētu uzrakstīt tādu dzejoli: "Mēs šo dziesmu nevis rakstījām, bet dzīvojām kopā." Iedvesma un tēli tai nākuši no kopīgajiem draugiem un uzdzīves.

"Protams, notika tā saucamā bohēma. Bija vietējie puikas, kuri nebūt nebija radošā inteliģence. Jānis Ošenieks bija elektriķis, bija galdnieks – zārku meistars Edvīns Hūns – un citi. Hūnam – "zārciniekam, kas dēli tēš" – bija mājiņa Liepājā, Saldus ielā. Viņš bija drusku vecāks, un pie viņa varējām svabadi iet un uzdzīvot. Es jau nevaru izstāstīt, kā otrs dzejnieks raksta, bet tie iespaidi, kas ir dziesmā "Pilsēta, kurā piedzimst vējš", nāk tieši no dzīves," stāsta Peters.

Starp citu, elektriķis Jānis Ošenieks bijis ļoti muzikāls cilvēks, taču bez jebkādas muzikālās izglītības. Viņš ir sacerējis dziesmu "Tikai no tevis nav vēstules". Kā sarunā ar "Delfi" saka Peters, Liepājā visi to dziedājuši. "Arī, kad sapulcējāmies pie "zārcinieka", iedzērām un dziedājām. Liepājas ielās naktīs, kad gājām mājās, arī dziedājām.""


Kā atdzejotāju un izdevniecības "Liesma" Tulkotās literatūras nodaļas vadītāju Čaklo saistīja draudzība arī ar citu padomju republiku dzejniekiem. Viņš aizsāka sēriju "PSRS tautu dzeja" – nelielas grāmatiņas ar gruzīnu, kirgīzu, azerbaidžāņu, igauņu un citu bijušo padomju republiku dzejnieku darbiem. Taču īpašas attiecības Čaklo saistījušas ar Armēniju. Kā stāsta Peters, viņš smalki pārzinājis Armēnijas vēsturi, viņam bijuši armēņu draugi. Viņš tulkojis un izdevis armēņu dzeju. Ievērojamais armēņu gleznotājs Varužs Karapetjans, kinorežisora Aika Karapetjana tēvs, gleznojis Māra Čaklā portretu.

Māris Čaklais pats atdzejoja arī Raineru Mariju Rilki, Bertoldu Brehtu, Polu Eliāru un citus Eiropas autorus. Pateicoties viņa darbībai izdevniecībā "Liesma", iznāca daudzi ārvalstu literatūras tulkojumi, tai skaitā 1970. gadā franču modernās dzejas izlase "Es tevi turpinu", kuras saturu izvēlējās un komentēja tulkotāja, tā saucamās "franču grupas" dalībniece Maija Silmale. 16 000 tirāžā nodrukātā grāmata ar Kurta Fridrihsona radīto māksliniecisko noformējumu kļuva par neoficiālu sensāciju un, neskatoties uz to, ka iznāca aiz dzelzs priekškara, izpelnījās atzinību pat Francijas laikrakstā "Le Monde".

Kā stāsta Jānis Peters, Māris Čaklais draudzējies arī ar gleznotāju Aleksandru Beļcovu un īpaši ar viņas un Romana Sutas meitu mākslas zinātnieci Tatjanu Sutu. Viņa bieži nākusi uz dzejnieku vakariem – gan oficiāliem, gan neoficiāliem.

Čaklā istaba ēkā Brīvības ielā, toreiz Ļeņina ielā, pretim "Rīgas modēm", bijusi populāra pulcēšanās vieta, jo bijusi plaša – visiem pieticis vietas, turklāt tas bijis Rīgas centrā.
"Iepriekš tur bija dzīvojusi Mirdza Ķempe, bet, kad viņai piešķīra jaunu dzīvokli, pusotru istabu šajā mājā iedeva jaunajam dzejniekam Čaklajam. Tur, kā likums, bija jālasa dzejoļi. Tur ir lasījuši gan latviešu dzejnieki, gan Jevgēņijs Jevtušenko, Andrejs Vozņesenskis, arī trimdas autori – Olafs Stumbrs no ASV, Velta Toma no Kanādas. Vienmēr sēdējām puslokā, laidām apkārt kādu dzeramo... Un tā mēs cits citu slavējām un cits citu gānījām," atceras Peters.

"Jaunie dzejnieki Māri Čaklo pielūdza vai apskauda – grūti pierādīt, bet tas bija jūtams. Savukārt vecie viņu cienīja. Varbūt arī kādreiz kaut ko burkšķēja, tomēr cienīja. Viņi tomēr bija bijuši dzejnieki pirmskara Latvijā un pazina drēbi. Piemēram, Arvīds Grigulis, kurš bija ļoti reakcionārs, pat proboļševistisks… viņš bija labs dzejnieks, tikai diemžēl rakstīja Staļinam, bet Čaklo viņš novērtēja. Tāpat viņš saprata, kas ir Ojārs Vācietis un kas ir Imants Ziedonis. Bet Māris savukārt cienīja daudzus vecos, īpaši Jāni Sudrabkalnu. Tiklīdz viņš ieraudzīja Sudrabkalnu Dubultu rakstnieku mājā, tā gāja pie viņa parunāties par veciem laikiem. Sudrabkalns prata tik bagātīgi stāstīt! Viņš bija kā zelta trauks. Vēlāk Čaklais uzskatīja par cūcību, ka Sudrabkalna bulvāri pārsauca atkal par Anniņmuižas bulvāri."

Peters saka – viņaprāt, Sudrabkalns bija 30. gadu lielākais dzejnieks: "Viņam blakus, pat kādu centimetru zemāk ir Aleksandrs Čaks. Čaks ir tāds latviešu proletariāta un sadzīves lietu meistars – brīnišķīgs. Bet Sudrabkalns bija Rietumeiropas cilvēks. Viņš tuvināja latviešu dzeju Rietumeiropas dzejai. Un tajā laikā neviens nezināja, ka vēlāk viņš rakstīs Staļinam."

Aicināts raksturot Māra Čaklā dzeju, Jānis Peters saka – viņam nav bijis nevienas tukšas rindas. "Viņa dzeja nobūra cilvēkus. Māris Čaklais staigāja uz poētisma un sadzīves robežas. Cilvēki viņa dzejā jūt šo poētismu un turpat blakus jūt savu dzīvi. Katrs var teikt – tas ir par mani, tas ir tik cēli pateikts un man saprotams."

Taču dzejoļus, kas joprojām dziesmās tiek skandēti teju visās Latvijas radiostacijās, Peters saka, vajagot bremzēt. "Taču tas nav pret Māri, bet pret redaktora bezgaumību. Man ir tāds uzskats – ja Māris būtu dzīvs, tad tādas cūcības kultūrā un politikā nenotiktu. Viņš noteikti lektos. Tagad daudzi ir apguruši, mani ieskaitot, bet Mārim vēl būtu enerģija. Viņš bija nikns pret bezgaumību un pret visādām cūcībām."

'Viņam nebija nevienas tukšas rindas.' Dzejniekam un publicistam Mārim Čaklajam – 80
Foto: F64

Māra Čaklā 70 dzīvie dzejoļi


Pandēmijas dēļ šogad nevar notikt plaši Māra Čaklā jubilejas pasākumi. Taču monumentālāko jubilejas darbu paveicis dzejnieka dēls Ingmārs Čaklais ar ģimeni un tas skatāms tiešsaistē. Jau kopš 2018. gada nogales mājaslapā "mariscaklais.com" tiek realizēts projekts, kurā savus īpašos Māra Čaklā dzejoļus lasa viņa laikabiedri, bijušie kolēģi, draugi, ģimene un arī jaunāku paaudžu lasītāji, katrs arī pastāstot par savu izvēlēto dzejoli.

Kā sarunā ar "Delfi" stāsta Ingmārs Čaklais, ģimenes kā organizatoru darbs šobrīd ir pabeigts. Ir nopublicēti 70 dzejoļu lasījumi. Taču projekts turpinās, un ikviens, kam tuva Māra Čaklā dzeja, aicināts izvēlēties savu dzejoli, nofilmēt tā lasījumu un pastāstīt par savu izvēli. Video jāpublicē sociālajos tīklos, pierakstot @MarisCaklais, un tas tiks pievienots projektam.

"Tas būs tikai skaisti, ja atstāsim to vēsturei. Šobrīd vēl ir daudz cilvēku, kas kā pirmavots var pastāstīt par jubilāru. Tie ir laikabiedri, draugi, kolēģi, pat skolotāji. Savukārt tie, kas ir izauguši ar viņa darbiem – vai tās būtu dziesmas vai konkrēti dzejoļi –, arī var stāstīt savu stāstu," saka Ingmārs Čaklais.

Šāds apjomīgs projekts, kurā iesaistījusies gan Džemma Skulme, gan Vaira Vīķe-Freiberga, gan Renārs Kaupers, gan Uldis Dumpis un daudzi citi, tapis, vēloties izdarīt kaut ko vairāk par "parasto koncertu ar vecām dziesmām".

"Pandēmijas dēļ jubilejas koncerti ir atcelti. Tik un tā drillēt uz riņķi Imanta Kalniņa vai Ērika Ķiģeļa dziesmas man šķita ļoti neatbilstoši Mārim Čaklajam, tāpēc vēlējos mudināt cilvēkus domāt kaut ko jaunu, domāt plašāk, vairāk. Pirms diviem gadiem, kad iesākām projektu, es meklēju kaut ko manu bērnu paaudzei, kas liktu viņiem domāt par savu ģimeni. Ja man viņiem ir jāstāsta par Māri Čaklo, tad es jūtos diezgan subjektīvs, jo man viņš vispirms bija tētis. Taču vēlos, lai mani bērni iepazīst viņu visos veidos – ka dzejnieku, kā tēti, kā personu, kas citus ir iedvesmojusi," tā Ingmārs Čaklais.

"Vēl viens projekta mērķis bija iegrāmatot laikmetu – laiku kopā ar Māri Čaklo, jo tas jau nav tikai par vienu dzejnieku. Piemēram, Knuts Skujenieks – viņš pat dzejoli izvēlējās, lai raksturotu laiku un Māri tajā. Viss viņa stāsts, kas kopumā ir nofilmēts aptuveni pusotras stundas garumā, ir tieši par Latviju un to laiku, kurā dzīvoja un aktīvi darbojās Māris Čaklais. Un, ja to stāsta Knuts Skujenieks, tam ir dubulta vērtība."


Dzejnieka dēls saka – lasījumi projekta laikā ir atklājuši jaunas detaļas par tēvu, tomēr viņš bijis pārsteigts par dzejoļu izvēli, kas atklājis jaunas šķautnes par pašiem lasītājiem. "Esmu pateicīgs, ka man izdevās parunāt ar cilvēkiem, kas bija manam tētim ļoti nozīmīgi. Arī viņiem šo 17 gadu laikā, kopš tēva vairs nav, ir kaut kas izkristalizējies, pārdomāts un kaut kas uztverē mainījies. Man noteikti šķiet vērtīgi, ka viņi runā kā manu vecāku draugi, un tas nav pienākuma, bet īpašo attiecību dēļ."

Šajā projektā katrs stāsts ir dārgs un nozīmīgs. Piemēram, Ausmai Kantānei ir bijis grūti izvēlēties vienu, jo viņas īpašie dzejoļi izrādījušies nevis viens, bet 254, joko Ingmārs Čaklais. Turklāt aktrise un dzejnieka Imanta Ziedoņa dzīvesbiedre ideāli varējusi pamatot, kāpēc katrs izvēlētais dzejolis ir viņai īpašs.


Ingmārs Čaklais izceļ arī Juri Kulakovu: "Viņš projektā bija izcils. Man Kulakovs vienmēr ir šķitis kā radošs, traks gars, kas iemiesots vienā briļļainā kungā. Apsēdināt viņu pie klavierēm un dabūt no viņa ārā kaut vienu dzejoli – man tā šķita fantastika. Taču, kad es ieraudzīju iefilmēto, biju sajūsmā par Jura izpausmēm.


Jau minēju Knutu Skujenieku, kurš bija izcils. Noteikti jāpiemin arī Gundega Repše, kas ir viena no analītiskākajām mūsu literātēm. Arī 21. gadsimtā viņa ir spējīga analītiski skatīties uz lietām, ko mēs neuzskatām par apspriešanas vērtām vai aktuālām. Viņa spēj ieraudzīt daudz ko tādu, ko mēs ne. Tieši tā viņa spēj paskatīties arī uz Māra Čaklā veikumu un posmu, kad abi bijuši laikabiedri. Izcils ir arī Roalds Dobrovenskis – viņš, liekot kopā teikumus, spēj izcelt domu, ko var tikai cilvēks, kas redz plašāk nekā mēs, ierindas cilvēki.

Esmu pateicīgs arī Sandrai Volšteinei (Māra Čaklā trešā sieva – red.), mana brāļa mammai, kurai bija iespēja dzīvot kopā ar tēti. Viņa paudusi savas izjūtas ne tikai par kopā pavadīto laiku, bet arī izdarījusi secinājumus. Viņa diezgan precīzi ir uztvērusi Māri Čaklo kā cilvēku ar visiem plusiem un mīnusiem, ar visiem atgadījumiem un novērojumiem."

Projekta "Dzīvais dzejolis" nofilmētais materiāls ir krietni apjomīgāks, nekā redzams "mariscaklais.lv". Ingmārs Čaklais cer, ka kādreiz to izdosies pārvērst filmā. Tā nebūs tikai stāsts par Māri Čaklo, bet stāsts par laiku, kurā viņš dzīvojis. Šobrīd nepieciešams zinošs režisors – redaktors, kurš spēj uz safilmēto materiālu paskatīties no malas, izvērtēt, ko izsvītrot un kādā veida visu samontēt. Kā saka Ingmārs Čaklais, tā būtu vēl viena detaļa no Māra Čaklā laikmeta. "Neesmu ar mieru, ka safilmētais kļūst par muzeja materiālu, kas nekur netiek izmantots. Mans tētis noteikti par to būtu dusmīgs."


Projektā "Dzīvais dzejolis" piedalās arī jaunāku paaudžu personības – Renārs Kaupers, Fēlikss Ķiģelis, Karīna Tatarinova, Ingus Bērziņš. "Jaunā paaudze Māra Čaklā dzejā saskata laikmetīgumu," uzskata Ingmārs Čaklais. "Tas nekas, ka dzejolis ir rakstīts pirms 40 vai 50 gadiem. Tas šodien skan tāpat un tikpat spēcīgi, kā tas bija toreiz. Pat ar laika nogulsnēm varbūt pat vēl spēcīgāk. Tēmu aktualitāte, tēmu plašums, krāsainība noteikti... un vēl daudz kas cits. Jau iepriekš kāds ir teicis: "Viņš rakstīja pāri laikam." Iespējams, tieši tas uzrunā."

Tags

Jānis Peters Māris Čaklais
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form