'Viņam nebija nevienas tukšas rindas.' Dzejniekam un publicistam Mārim Čaklajam

Bez skaļiem jubilejas koncertiem un plašām kopā sanākšanām šogad, 16. jūnijā, tiek pieminēta latviešu dzejnieka Māra Čaklā 80. jubileja. Jau 17 gadus izcilā literāta un publicista nav starp mums, taču viņa dzeja joprojām dzīvo un skan. Noteikti teju katram ir zināmi Māra Čaklā rakstītie vārdi "Viņi dejoja vienu vasaru", "Es esmu bagāts, man pieder viss" vai "Atkal, atkal ir debesis pušu", ko melodijās ietērpis Imants Kalniņš, taču, kā saka Čaklā laikabiedrs un tuvs draugs, dzejnieks Jānis Peters, "viņam nebija nevienas tukšas rindas".

Dzejnieks Jānis Peters Māri Čaklo sauc par savu tuvāko draugu no dzejnieku vides, savā ziņā pat skolotāju. Abi gan nikni strīdējušies, gan uzticējuši viens otram sirdslietas.

Sarunā ar "Delfi" Jānis Peters stāsta, ka, visticamāk, ar Māri Čaklo iepazinies jauno autoru seminārā Rīgā. "Māris Čaklais jau bija ievērojams dzejnieks – tiesa, par mani jaunāks. Es taču biju dzejnieks iesācējs no Liepājas. Māris jau dzīvoja Rīgā. Neatceros vairs, vai viņš vēl pēdējo gadu studēja vai jau bija absolvējis, taču viņam jau bija iznākusi visu apbrīnotā grāmata "Pirmdiena" (1965). Tas notika pēc tam, kad Augusts Voss, Centrālkomitejas ideoloģiskais sekretārs, Čaklo bija bargi nokritizējis (1963. gadā – red.). Par četriem pieciem dzejolīšiem 24 gadus vecu dzejnieku. No tā brīža viņš kļuva vēl slavenāks."