Vizmas brīvība. Rakstnieci Belševicu jubilejā pieminot
Foto: Publicitātes foto

Šogad 30. maijā svinam dzejnieces Vizmas Belševicas 90 gadu jubileju. Vizma Belševica (1931–2005) atstājusi nākamajām paaudzēm vairākus izcilus dzejas krājumus, spožu prozu, tostarp lielā mērā autobiogrāfisku triloģiju "Bille", kā arī daudzus augstas kvalitātes tulkojumus un atdzejojumus. Belševica ir viena no nedaudzajiem latviešu autoriem/-ēm, kas zināmi ārpus Latvijas, vairākkārt nominēta Nobela prēmijai literatūrā. Viņa ir tikusi ievēlēta par Zinātņu akadēmijas goda locekli (1990), saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni (1994) un citus Latvijas valstī nozīmīgus apbalvojumus. Tāda atzinība gan nav pavadījusi dzejnieci visu dzīvi – padomju režīmā Belševica savas brīvdomības dēļ tika pakļauta asai kritikai un dažādām represijām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Vizma Belševica dzimusi strādnieku ģimenē Rīgā. Triloģijā "Bille" detalizēti aprakstīta sadzīve un attiecības Belševicu ģimenē Vizmas bērnībā, tēlota Grīziņkalna apkaime – toreizējā pilsētas nomale, strādnieku rajons, kur ģimene ilgstoši mitinājās, kā arī lauku dzīve Ugālē, mācības skolā un arodskolā, literārā studija Pionieru pilī. Tomēr dzīves laikā Belševica vairākkārt uzsvērusi, ka triloģija ir daiļdarbs, nevis dokumentāla liecība.

Vizma Belševica kopš bērnības ir izkopusi valodu, lasīdama grāmatas. Agrā jaunībā 40. gadu beigās – 50. sākumā viņa apmeklējusi Pionieru pils literāro studiju pie Valda Luksa. Belševicas pirmo grāmatu "Visu ziemu šogad pavasaris" (1955), kurai raksturīgas socreālisma klišejas, vēlāk neuzskata par vērtīgu ne pati dzejniece, ne viņas kolēģi, un mūsdienās tā interesē tikai pētniekus. 50. gadu otrajā pusē Vizma vispirms klātienē, tad neklātienē studē Maksima Gorkija Literatūras institūtā Maskavā, kur valda brīvdomīga gaisotne, un topot krājumam "Zemes siltums" (1959), Maskavas pieredze jau ir radikāli izmainījusi Belševicas dzejoļus. Šajā krājumā dzejniece pievēršas dabas, zemes tēliem. Vēlāk viņa šos motīvus vēlreiz, jau dziļākā līmenī, risina krājumā "Madarās" (1976).

Spožs ir krājums "Jūra deg", kas iesākas ar Salacgrīvā (piedaloties Gunāra Pieša un Mika Zvirbuļa televīzijas filmas "Salacgrīva" uzņemšanā) pavadītas vasaras un rudens iespaidā sarakstītu dzejoļu ciklu: "Mārtiņ, jūra deg", "Kas reiz dzēris Salacgrīvas ūdeni" u.c. Belševica atzīst, ka, zvejnieku ciemā dzīvodama, nākusi pie atziņas, ka jūra padara cilvēku stiprāku.[1] Belševicai jūras tēls, tāpat kā zeme, pazeme vai purvs, saistās ar universālo, arhetipisko sievišķo, vienlaikus variējot un izaicinot stereotipiskas asociācijas. Krājumā "Jūra deg" tā ir centrālais simbols, kas dažādos dzejoļos tiek interpretēts atšķirīgās nozīmēs. Vairākkārt jūra nozīmē tuvošanos transcendencei, pārtapšanu. Dzejolī "Neejiet, sievietes!" runātāja brīdina, ka, sastopoties ar jūru, sekas var būt neparedzamas: "Piesargieties, sievietes!/ Es gāju reiz pie jūras./ Tā, kas nāca atpakaļ, nebiju vairs es". Implicēts, ka transformētā sieviete ir mainījusies kodolā, zaudējusi dekorativitāti, koķetēriju un izvairīgumu, kļuvusi stipra un patiesa. Liela daļa krājuma "Jūra deg" dzejoļu, īpaši trešajā un ceturtajā nodaļā, vēršas pret varmācību. Tikpat svarīga tālākajā krājumā ir brīvība, tostarp iekšējā.

1969. gadā Belševicai iznāk dzejas krājums "Gadu gredzeni", kas uzreiz izsauc visniknākos uzbrukumus. Tajā dzejoļi nav kārtoti nodaļās, bet izvietoti vienkopus sarakstīšanas secībā. Ārpus hronoloģiskās secības novietots ievaddzejolis "Kā celtnieks namu ceļ, kur pašam nedzīvot" (1967), kas piesaka visu grāmatu: mākslinieka problemātiku, indivīda/sabiedrības mijiedarbību un attiecīgo tēmu mijiedarbību krājumā. Indivīda – mākslinieka sajūtas dzejolī paustas, izmantojot kopš "Zemes siltuma" Belševicai raksturīgos dabas tēlus. Ņemot vērā pirmo rindu, šķiet, ka šoreiz dzejolī runa ir par uzrakstīta teksta nodalīšanos no tā radītāja/-as, kas sasaucas ar Rolāna Barta autora nāves ideju. Motīvs, protams, ir daudzslāņains un vēlāk atkārtojas arī dzejolī "Vārdi par vārdiem", daļēji arī "Dziesmiņa lietainā naktī".

Vizmas brīvība. Rakstnieci Belševicu jubilejā pieminot
Foto: Privātais arhīvs

Tālāk "Gadu gredzeni" lielā mērā turpina jau "Zemes siltumā" iesākto un "Jūra deg" izvērsto: liriku, indivīda sāpju motīvus, humānistiski ētiskos vēstures un tagadnes problematizējumus. Tomēr pēdējie "Gadu gredzenos" ir asāki. Visskandalozākais "Gadu gredzenu" darbs ir krājumu noslēdzošā poēma "Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām", kas skaidri pauž daudzslāņainu apspiestas tautas traģēdiju, apzināti izmantojot vēsturisku līdzību. Poēma organiski noslēdz visu pārējo krājumu, kurā pamazām savienojušās Belševicas dzejā iepriekš atsevišķās līnijas: indivīda pieredze, tostarp mīlas lirika, un tautai vai pat visai cilvēcei aktuāli motīvi, kas izteikti gan dabas tēlos un simbolos, gan arī vēsturiskās analoģijās. Otrs lielākais izaicinājums padomju varai ir "Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga", kurā neslēpjoties pateikts "Iekarotājs vienmēr krīt". Šie abi darbi izraisa Vizmas Belševicas vajāšanas kampaņu. Viņai draud arests; 1971. gada jūnijā tiek pieņemts lēmums aizliegt publicēt Vizmas Belševicas darbus un pat minēt viņas vārdu presē. Lēmums ir spēkā trīsarpus gadus. Vizmas Belševicas publicēšana presē pamazām atsākas ar publikāciju "Literatūrā un mākslā" 1974. gada 10. augustā. 1976. gada rudenī iznāk krājums "Madarās". Tajā nav politiski tik asu dzejoļu kā "Gadu gredzenos", taču padomju sabiedrībā 70. gados, kad iepriekšējie ideāli vairumam cilvēku ir zuduši un valda cinisms un aprēķins, mākslinieka izaicinājums bieži ir vienkārši palikt patiesam pret sevi un citiem. "Madarās" dominē dabas tēli, uzsvērts individuālais aspekts, kā arī ģimenes, mājas, mātes un bērna, sievietes novecošanas tēma. Vairākos šī krājuma dzejoļos iezīmēts konflikts starp mākslinieces radošo izpausmi un pienākumu pret ģimeni. Ievaddzejolī "Vai esmu mājās?" varone un runātāja ir māte. Viņas mājas un mīļie cilvēki pretstatīti dabas tēliem, implicējot alternatīvu ārpusmājas pasauli un, visas grāmatas kontekstā, arī runātājas radošo sūtību. Personības sašķeltība izteikta, izmantojot sirds kā cilvēka dziļākās būtības metaforu – kad pati varone ir mājās pie saviem mīļajiem, viņas sirds klejo dabā, un otrādi. Mātes lomas specifikas dēļ sievietes dzīvē šis konflikts ir īpaši ass. Dzejolī "Manam labajam" šis konflikts tiek atrisināts mīlestībā: "Tu zini, ka biju pie puķes/ un kāpēc pie puķes gāju" – mīļotais cilvēks respektē runātājas nepieciešamību pēc garīga spēka avota ārpus ģimenes. Viņai atgriežoties, uz galda "noliktas puķes – / Lielākas par māju" – tātad šis avots tiek integrēts ģimenē. Savukārt dzejolī "Vēlējums bērnam" bērns ir klātesošs pašā sievietes iešanā pie dabas. "Lai tevī miera serde vidū ikdienas gredzeniem paliek" ir mātes un bērna kopīgā gājuma mērķis: runātāja pauž vēlmi, lai bērnam paliktu pieejami tie avoti, kurus "Manam labajam" pārstāv puķe, un kas atklājas arī zīmējumā. Abos dzejoļos iezīmēta iespēja savienot abas pasaules, kas šķietami viena otru izslēdz.

Paralēli krājuma "Madarās" dzejoļiem 70. gadu vidū presē tiek publicēti Vizmas Belševicas stāsti. Anekdotiskās noveles rāda pavisam citu Vizmu Belševicu – ironisku ikdienas dzīves vērotāju, kas šos vērojumus ar humoru pauž krāšņā, dažādos sabiedrības slāņos noklausītā "vienkāršajā valodā". Stāsts "Tās dullās Paulīnes dēļ", tāpat kā pēc tā motīviem tapusī īsfilma ar tādu pašu nosaukumu uzreiz iekaro lasītāju un skatītāju simpātijas. Šis un citi stāsti, kas apkopoti iznāk grāmatā "Nelaime mājās" (1979), liek lasītājiem no sirds smieties un izpelnās arī kritikas – tostarp arī oficiālās kritikas, vairs ne vien tikai drosmīgāko kolēģu –, atzinību.

1981. gadā dzejnieces 50 gadu jubilejai par godu iznāk izlase "Kamolā tinēja", kurā ievietoti iepriekšējo krājumu dzejoļi, sākot ar "Zemes siltumu", kā arī iepriekš nepublicēti vai tikai presē publicēti darbi. "Indriķa Latvieša piezīmes..." un "Latvijas vēstures motīvs: Vecrīga" izlasē ievietot neizdodas, toties tiek publicēti divi citi asi 60. gadu darbi: "Pēckara motīvs: Rūjiena" un "Mana aizmūžu māte vālodze...". Citi iepriekš krājumos nepublicēti darbi nav tik politiski dumpīgi, taču cenzūra savulaik pieprasījusi tos izņemt uz aizdomu pamata. Izlasē dzejoļi kārtoti pēc gadalaiku principa, veidojot jaunu, no iepriekšējām grāmatām atšķirīgu veselumu.

1987. gadā iznāk pēdējais Vizmas Belševicas dzejas krājums "Dzeltu laiks", kurā apkopoti 80. gados tapušie dzejoļi. Padomju varas pēdējos gados cenzūra vairs nepastāv, un Vizma Belševica intervijā Rolfam Ekmanim atzīst, ka "Dzeltu laiks" ir viņas vienīgais dzejoļu krājums, no kura politisku iemeslu dēļ nav izņemti dzejoļi.[2] Šajā krājumā dzejoļi sakārtoti divās nodaļās: "Zieda un cirvja strīdā...", kas nosacīti veltīta mūsdienām, un "Laika raksti", kas pievēršas vēsturei. Pirmās nodaļas nosaukums ņemts no krājuma pirmā dzejoļa "Nebrēc uz liepu", kas pieder pie tiem Belševicas dzejoļiem, kas pretstata dzīvību un varmācību. Motīvs vijas cauri visai nodaļai, kurā dominē rūgtā atziņa "Zieda un cirvja strīdā/ uzvarētājs vienmēr būs cirvis". Minētā vispārcilvēciskā problemātika šeit parādīta caur sievietes un novecošanas prizmu. Saglabājas un tiek variēti jau agrāk izmantoti pretstati, izmantoti Bībeles motīvi un simboli, vienlaikus pausta kritiska attieksme pret Rietumu kristīgo kultūru kā svešas varas maskētāju, kurai pretoties spēj tautas kultūras mantojums ("Baltais pavediens"); lasāmi daži liriski mīlas dzejoļi. Nacionālā problemātika proporcionāli vairāk izcelta nodaļā "Laika raksti", kurā daudzi dzejoļi saistīti ar konkrētiem vēsturiskiem notikumiem.

Divos biblisku motīvu inspirētos šī krājuma dzejoļos – "Smiekli" un "Marta un Marija" izgaismoti vairāki sociāli un dzimtes aspekti. Dzejolī "Smiekli" Kristus kāpj Golgātā "kā sieva savā pusmūžā sūrā" un tiek izņirgts "kā bērnu māte, kā sirmums". Īsie, dzejolī iekavās liktie salīdzinājumi ietver norādes, ka upurēšanās un ciešanu ceļš ir saistāms ar sievieti, ka sievietes mūžs ir grūts visos tā posmos, ka mātes un veci cilvēki sabiedrībā atrodas neizdevīgā pozīcijā. Dzejolī "Marta un Marija" abas māsas, Kristus draudzenes no Betānijas, pārstāv vienas sievietes divas dažādas personības daļas. Evaņģēlijā Marta rūpējas par materiālo, bet Marija par garīgo dzīves pusi; dzejolī sākotnēji Marija ir ieslodzīta Martā, pēc tam – otrādi, veidojot iņ un jaņ simbolam līdzīgu pretstatu apvienojumu, katram pretstatam ietverot otra aizmetni. Uzsvērts, ka ieslodzītā, t.i. apspiestā, personības daļa tomēr ietekmē dominējošo – Martai Marijas dēļ no rokām krīt trauki, bet Marijai Martas dēļ miera nedod ikdienas rūpes: "Un Marijā no paša agra rīta/ būs raižu pilnā marta ieslodzīta,/ pusaizslāpusi laimes asarās:/ - Ai, manu mīļo, kas tev galdu klās?" Šis dzejolis it kā rezumē "Madarās" iezīmēto konfliktu starp sievietes radošo brīvību un kalpošanu ģimenē.

1987. gada 5. februārī pa Dubultu daiļrades nama 9. stāva logu izkrīt vai, kā ir pārliecināta ģimene un draugi, tiek izgrūsts Vizmas dēls Klāvs Elsbergs, kurš negadījuma rezultātā mirst. Tiek pieļauts arī, ka tā ir bijusi slepkavība ar iepriekšēju nodomu. Padomju varas iestādes lietu izmeklē negribīgi un drīz slēdz; liecības un pierādījumi netiek saglabāti. Arī pēc pārsūdzēšanas 1989. gadā lieta tiek izbeigta. Pēc atbildes saņemšanas Vizma Belševica atsauc savu kandidatūru, ko kolēģi izvirzījuši LPSR Valsts prēmijai: "Kamēr nav tiesāti mana dēla slepkavas, nekādu prēmiju no šīs valsts pieņemt nevaru."[3]

80. gadu beigās Vizma Belševica aktīvi iesaistās ar Atmodu saistītos procesos. Viņa iestājas Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, uzstājas LNNK II kongresā, turpina publicēt rakstus. Dzeju pēc Klāva Elsberga nāves V. Belševica vairs praktiski neraksta, taču top triloģija "Bille". Belševica allaž ir bijusi opozīcijā sabiedrības vairākumam un varas struktūrām, iestājusies pret meliem un liekulību – ne tikai PSRS laikā. 1994. gadā intervijā Inesei Zanderei Vizma Belševica atzīst, ka viens no "Billes" sarakstīšanas iemesliem bijusi vēlme apgāzt sabiedrībā valdošo mītu par ideālajiem Ulmaņlaikiem, un norāda, ka kopš 1934. gada apvērsuma Latvijā valdījusi diktatūra. Šajā pašā intervijā Vizma Belševica arī pauž neticību valsts iestādēm un medijiem Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, kā arī norāda, ka pie varas joprojām ir tie paši cilvēki. "Partijas kungi ir sapratuši, ka daudz labāk ir būt kapitālistam, kuram pašam pieder manta, un to nevar atņemt par nepaklausību kā dienesta volgu un valsts dotās privilēģijas.[..] Arī Baltijas valstu neatkarība ir ļoti relatīva."[4]

No 1999. līdz 2002. gadam iznāk Intas Čaklās sastādīti Vizmas Belševicas "Raksti" četros sējumos. Gadu pēc Vizmas Belševicas nāves par godu dzejnieces 75. jubilejai pēc Margitas Gūtmanes iniciatīvas notiek Vizmai Belševicai veltīta konference, kuras materiāli pēcāk publicēti rakstu krājumā "Dvīņu zīmē: Vizmas Belševicas nozīme latviešu literatūrā un vēsturē" (2006). Jānis Elsbergs tajā ziņo par Vizmas Belševicas arhīvu un tā iespējamās publicēšanas problemātiku. Pēc desmit gadiem vairāki iepriekš nepublicēti vai tikai presē publicēti darbi tiek izdoti grāmatā "Nepazītā mīlestība un citi stāsti". Tai seko otrā arhīva burtnīca "Bille, Anss un citi". Ar Nacionālā kino centra atbalstu programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei" uzņemta spēlfilma "Bille" (2018, rež. Ināra Kolmane).

Vizmas Belševicas daiļradi raksturojošās tēmas – jaunrades brīvība un to ierobežojošas varas attiecības; daba un dzīvība; dzimtās valodas dziļums, nacionālās identitātes problemātika – ir aktuālas un no jauna apskatāmas arī 21. gs. divdesmito gadu sākumā. Atzīmējot dzejnieces 90 gadu jubileju, šā gada 27. maijā tiešsaistē norisinājās konference "Vizma Belševica un vārda brīvība", kurā dažādu paaudžu un virzienu pētnieki no atšķirīgiem skatpunktiem pievērsās Belševicas dzejai, prozai, tulkojumiem, muzeju krājumiem, atmiņām un ekranizējumiem. Notika dzejnieku diskusija "Vizma un mūsdienas", lasījumi "Dzejniece", kur sešas mūsdienu autores interpretēja atsevišķus Belševicas dzejoļus, bet vakaru noslēdza aktrišu Gunas Zariņas un Baibas Brokas lasījums "Es aiziet nevaru". Referātus, sarunas un priekšnesumus caurvija sajūta, ka Vizmas Belševicas talants un izvēle, spēks un noturība, traģiskums un ironija arī šodien sniedz stiprinājumu un vielu pārdomām.



[1] Belševica, Vizma. Salacgrīva – Ķikurags. Jaunās grāmatas, 1965, nr. 4

[2] V. Belševica intervijā R. Ekmanim. Latvija Šodien, 1989/1990, 1990., 51.-71.lpp. Citēts pēc: Belševica, Vizma. Bille. Itaka: Mežābele, 1992, 214.lpp

[3] Belševica, V. Klāva Elsberga lietā. Literatūra un Māksla, 1989. gada 23.septembris.

[4] Ne man kas bijis, ne būs. Ar dzejnieci Vizmu Belševicu sarunājas Inese Zandere. — Rīgas Laiks, 1994., 8. nr., 36. lpp.

Tags

recenzija Vizma Belševica
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form