Sniegs līdz ceļiem un aizsalusī vārtu atslēga
Tiesa, kā uzsver Daiga, allaž pirms izstāžu atklāšanām gadoties kāda "īpašā situācija". "2008. gadā, kad izstādē piedalījās Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns ar savu darbu "Mīlestība nekad nebeidzas", viņu veidotā iespaidīgā stikla kārba, kas dienu pirms atklāšanas bija veiksmīgi uzstādīta, prasot gan milzīgu darbu, gan lielas izmaksas, ceturtdienas vakarā vienkārši sabruka. Tad nu tehniskie cilvēki speciāli brauca no Rīgas un Cēsīm, lai instalāciju uzstādītu no jauna, un piektdienas vakarā to veiksmīgi atklājām." To stāstot, Daiga piebilst – vienmēr jau viss tiek atklāts un beidzas laimīgi. "Brūzis, kurā notiek izstādes, ir tāds, kāds tas ir, un mēs ar māksliniekiem to tādu arī redzam: aukstu, pamestu, bet ar īpašu noskaņu."
Savukārt, kad pirms ceturtā festivāla Daiga Rudzāte kopā ar mākslinieku Ojāru Pētersonu jau ziemā devusies apskatīt brūzi, kur festivāla laikā bija jāizstāda mākslinieka lielformāta darbi, dabūjuši ne tikai brist pa sniegu līdz ceļiem, bet arī kāpt pāri brūža vārtiem, jo – atslēga gluži vienkārši bija iesalusi. "Brūzis ir tāda maģiska vieta, kur allaž gadās kaut kādi piedzīvojumi: piemēram, var sākt tecēt jumts, lai gan tas ir salabots..."
"Brigāde, kas mums palīdz pirms festivāliem sakārtot brūzi izstādēm, ir Žagarkalna puiši, kuriem pirms desmit gadiem vispār nebija sakara ar mākslu. Viņi pirms atklāšanas tīrīja pagalmu un visu laiku skrēja man pakaļ, prasot: Daiga, tā ir māksla vai s...? Tagad esam izaudzinājuši apgreidotu brigādi, kas paši labi saprot, vai tā ir māksla, vai tomēr nē. Domāju, ka viņiem pašiem tas ir ļoti interesanti."
