Lietuviešu performanču mākslinieka dūmu skulptūra
"2013. gadā festivāla izstādē piedalījās lietuviešu mākslinieki un, kā zināms, tas ir nopietni, jo tikai retais no viņiem neciena alkoholu, turklāt viņu projekti parasti ir mega lieli un iespaidīgi. Tāpēc, kad ierodas lietuviešu mākslinieki, Cēsis sāk iespringt," atzīst Žagars.
Tā nu kaimiņvalsts mākslinieks Daiņus Liškevičus pirms pāris gadiem gatavojis savu performanci – dūmu skulptūru ar nosaukumu "Vienas minūtes portrets, kur Džordžs Mačūnas saka čau". Veselu nedēļu mākslinieks dzīvojis zināmā reibuma stadijā. "Es diezgan stipri nervozēju, jo ar šo performanci Alus brūzī bija paredzēts atklāt festivālu. Dienas divas pirms atklāšanas sāku nomierināties, jo redzēju, ka mākslinieks ir parādījies brūzī, staigā, domā un cilā priekšmetus, kas izskatījās pēc lielām konservu bundžām, norādot, ka tās paredzētas performancei. Festivāls tikko bija svinīgi atklāts, bija izskanējušas runas, kad parādījās lietuviešu mākslinieks – diemžēl daudz ļaunākā stāvoklī nekā iepriekšējā dienā – un dažādās valodās mēģināja paskaidrot, ka tūdaļ sāksies performance, bet pēc tam visai pašpārliecināti visām lielajām bundžām, kas bija sakrāmētas gar vienu brūža sienu, pielaida uguni. Izrādās, tās bija bundžas, ko karakuģi izmanto, lai radītu dūmu aizsegu. No kādiem padomju armijas krājumiem mākslinieks šīs piecpadsmit bundžas bija dabūjis, es nezinu, bet viņš aizdedzināja visas piecpadsmit. Tad visnotaļi smirdīgajos dūmos ietinās ne tikai viss Alus brūzis un viesi, bet puse pilsētas. Dūmi bija tādi, ka viesi viens otru vispār neredzēja, nemaz nerunājot par mākslinieku, kurš brīdi pa brīdim no tiem iznira. Turklāt daudzi viesi klepoja un vienam otram bija sākusies panika.
Taču vislabākais skats pavēries tad, kad milzīgais dūmu mākonis ietinis kaimiņu māju, kurai bija atvērti visi logi. Pēkšņi no dūmiem izpeldēja ar notiekošo ļoti neapmierināts vietējais iedzīvotājs, pagriezās pret mūsu smalko publiku un sāka lamāties necenzētiem vārdiem – īstu ditirambu gūzmu," atceras Juris. To, ka noticis negadījums, sapratusi vien daļa publikas, ārzemju viesi šo visu uztvēruši kā performances sastāvdaļu, sakot: "Tas bija tik iespaidīgi!". Kad Juris māksliniekam pēc performances jautājis, ko viņš priekšnesuma laikā vispār domājis, atbilde bija: "Es nekad to nebiju mēģinājis, tāpēc man likās – jo vairāk, jo labāk..."
