'Vajag Busuli? Būs!'
"Festivālā savulaik strādāja administratore Zanīte – ārkārtīgi centīgs un izpildīgs cilvēks, ar šarmu un ātrumu, un es cienu cilvēkus, kuriem ir tā saucamais "piektais ātrums". Tas nekas, ja viņi kādreiz kaut ko salaiž dēlī," stāsta Juris Žagars.
2010. gadā festivālā bija projekts "Pasaka par Kurbadu jeb elektroakustiska pastaiga mežā", kas norisinājās Gaujas dabas takās un uz kuru skatītājus veda no centra ar autobusiem. Zane bija atbildīga par šiem autobusiem. "Kad cilvēki nāca ārā no festivāla atklāšanas pieņemšanas un gribēja sēsties autobusos, lai brauktu uz "Kurbadu", to pie halles nebija, tādēļ, paralēli runājot ar viesiem, Zanīti sagrābu aiz rokas un pie auss čukstot satraukti prasīju: "Kur ir busi, busi, busi? Man ātri vajag busu, busu, busu!"" Zanīte pa to troksni un burzmu dīvaini uz Juri paskatījusies (festivālā ir noruna: ja jādara kaut kas steidzams, pavēles izpilda neapspriežot – red.), pateikusi: "Labi, būs!" un pazudusi. "Es vēl nodomāju: viņai tāda dīvaina reakcija, kad skatos – autobusi ir, tikai piebraukuši citur, tāpēc aicināju cilvēkus kāpt autobusos. Pēc brīža man pieskrien klāt Zanīte ar telefonu rokā un saka: "Es sazvanīju Busuli! Viņš ir gatavs braukt, tikai nezina, kas viņam būs jādzied." Juris uzsver – viņaprāt, tas ir augstākais menedžmenta līmenis: "Vajag Busuli? Būs!"
