Latonija Mūra: 'Ja esi iesīkstējis, opera visdrīzāk nav domāta tev'
Foto: Publicitātes foto. Skats no operas koncertuzveduma "Porgijs un Besa" pirmā mēģinājuma

Sestdien, 6. augustā, Cēsu Mākslas festivāla ietvaros tiks izrādīts Džordža Gēršvina operas "Porgijs un Besa" koncertuzvedums. Uz skatuves būs gan pašmāju dziedātāji, gan viesmākslinieki. Amerikāņu uzlecošā opermūzikas zvaigzne, soprāns Latonija Mūra dziedās Besu.

Šo pašu uzvedumu 11. augustā varēs noskatīties Liepājas mākslas foruma programmā, koncertzālē "Lielais dzintars".

Ar dziedātāju par Gēršvina lieldarbu, Verdi "Aīdu", mēģinājumiem ar Aleksandru Antoņenko un aizspriedumiem operā sarunājās Dāvis Eņģelis.

Jūs esat dziedājusi kopā ar Aleksandru Antoņenko operā "Aīda".


Jā, tas bija 2014. un 2015. gadā Cīrihē. Ar Sašu bija ļoti jautri, pat pārāk jautri. "Aīdu" esmu spēlējusi daudz reižu. Iestudējumā nebija daudz vietas jautrībai, bet Saša to radīja. Mēģinājumos viņš lika visiem smaidīt un smieties. Nav šaubu par to, ka viņš ir izcils dziedātājs. Viņš bija ļoti izpalīdzīgs, deva padomu, ja man tas bija nepieciešams. Tagad man ir aizraujoši būt šeit, viņa dzimtenē.

Lasot par jums, atkal priekšā ir stāsts par jaunu, daudzsološu mākslinieci, kura pēdējā brīdī aizstāj liela mēroga zvaigzni un līdz ar šo priekšnesumu teju visas durvis atveras vaļā.


Notika tā, ka Aīdu jau pirmīt biju vairākkārt dziedājusi Eiropā. Tā kā 2012. gada sezona nebija pārāk aizpildīta, izmantoju iespēju būt par Aīdas aizstājēju lietuviešu soprānam Violetai Urmanai Metropolitēna operā. Viņa bija lieliska, taču viņai sākās veselības problēmas, un jau otrā izrāde tika atcelta. Manā vietā tika paņemta cita dziedātāja, par ko jutos sarūgtināta, taču tad vairāki uzveduma dziedātāji iestājās par mani, un apmēram pusotru dienu pirms izrādes man piezvanīja un teica – labi, tu vari dziedāt. Un izrāde turklāt tika filmēta un starptautiski pārraidīta. Tā izrādījās ļoti liela veiksme. Biju pamatīgi uztraukusies, bet zālē daudzi man juta līdzi. Biju melnais zirdziņš, bet beigas izvērtās kā pasakā par Pelnrušķīti. Kopš tā brīža sāku dziedāt Aīdu uz skatuvēm visā pasaulē. Starp citu, nākamajā Metropolitēna sezonā jau dziedāšu līdzās Urmanai – viņa būs Amnerisa.

Latonija Mūra: 'Ja esi iesīkstējis, opera visdrīzāk nav domāta tev'
Foto: Publicitātes foto. Skats no operas koncertuzveduma "Porgijs un Besa" pirmā mēģinājuma

Pirms operdziedāšanas jūs studējāt džezu.


Jā, tie bija gadi no vidusskolas līdz brīdim, kad iestājos augstskolā. Dziedāju džeza klubos, bet, kad bija laiks studijām, man nebija daudz līdzekļu, tāpēc meklēju iespēju studēt vietējā – Teksasas štata – mērogā un iestājos skolā, kas atrodas Dalasā. Pirms tam nedaudz jau biju uzkrājusi pieredzi, dziedot klasiskās mūzikas repertuāru, piemēram, lielās formās. Tas nebija operrepertuārs, bet klasiskā mūzika manā dzīvē bijusi jau kopš vienpadsmit gadu vecuma. Studējot iestājos operas korī. Dziedot Rudžēro Leonkavallo operā "Pajaco", sajutos tik dabiski, kā atgriežoties mājās. 
Dziedāt džezu bija vieglāk, jo nevajadzēja izmantot tik plašu balss diapazonu. Operdziedāšanā vislielākās grūtības bija ar augstajām notīm, jo agrāk korī es dziedāju viszemākās partijas, tomēr opera sniedz citas emocijas, tā ir cita tehnika, un man tas šķiet daudz aizraujošāk. Tāpēc, līdzko nokļuvu operas pasaulē, nolēmu iet uz priekšu neatskatoties. Un džeza vokāls līdz ar to palika pagātnē, man no tā bija jāatsakās.

Vai atceraties, kad pirmo reizi dzirdējāt "Porgiju un Besu"?


Ja godīgi, tā laikam ir pirmā opera, ko redzēju. Tas bija vidusskolas laikā. Bet tolaik to vairāk uztvēru kā Brodvejas muzikālo teātri, ne operu. Atcerēsimies, ka "Porgija un Besas" pirmizrāde notika mūzikla variantā. Un tas patiesi ir tāds kā crossover žanrs, kuru veiksmīgi var inscenēt gan uz vienas, gan otras skatuves. Atceros, klausījos fragmentus no ieraksta, kurā dzied Brodvejas zvaigzne Odrija Makdonalda. Un atšķirība ir tajā, ka visi dziedājumi ir citos augstumos, pamatīgi nolaisti uz leju. Brodvejā ir bijuši mēģinājumi uzvest arī citas operas, piemēram, "Bohēmu". Tā gan noturējās tikai vienu sezonu. Man šķiet, "Porgijs un Besa" ir vienīgā opera, kura uzvesta uz Brodvejas skatuves ar lieliem panākumiem. Un tā bija mana pirmā opera. Es to atcerējos apmēram pirms četriem gadiem, kad man pirmo reizi tajā bija jādzied kopā ar Saimonu Retlu un Berlīnes filharmoniķiem. Patiesībā es nemaz nebiju sākuma sastāvā. Man piezvanīja, jo mazuļa dēļ no lomas bija atteikusies izcilais kanādiešu soprāns Mīša Brigergosmane, un prasīja, vai zinu šo lomu. Atbildēju, ka nē, un nākamais jautājums bija – vai vari ātri iemācīties? Teicu – jā, to es varu! Mūziku mācos ļoti ātros tempos jau kopš bērnības, kad skolā sagatavoju āriju viena vakara laikā, vienalga, kādā valodā. Tā ir dāvana no mana tēva, kuram ir fotogrāfiskā atmiņa. Atliek uz kaut ko paskatīties, un tas paliek prātā. Protams, ikdienā gadās arī kaut ko aizmirst, bet manā galvā glabājas ļoti daudz mūzikas. "Porgijs un Besa" Berlīnē bija darbs, kuru es varēju pacelt – biju to dzirdējusi pietiekami, lai materiāls būtu pazīstams, un piedevām manā dzimtajā valodā. Palīdzēja arī fakts, ka tas bija koncertuzvedums, un pēc sešām dienām mēs to izdarījām. Mani nedaudz pārsteidz tas, ka nekad neesmu dziedājusi Sirīnu, kas man būtu atbilstošāka loma, bet tās ir tikai manas domas. Turklāt uzvedums Cēsīs būs pirmā reize, kad patiešām esmu uzaicināta dziedāt Besu. Berlīnē biju aizvietotāja. Esmu pašā sākumā, cenšos darīt visu pēc iespējas dabiskāk un nejusties bailīgi, domājot par tiem, kas to darījuši pirms manis, piemēram, Leontīne Praisa – visīstākais Besas iemiesojums.

Latonija Mūra: 'Ja esi iesīkstējis, opera visdrīzāk nav domāta tev'
Foto: Publicitātes foto. Skats no operas koncertuzveduma "Porgijs un Besa" pirmā mēģinājuma

Kura, jūsuprāt, ir labākā Besa?


Ir ļoti grūti salīdzināt, jo lielāko daļu no dziedātājām neesmu dzirdējusi dzīvē. Ja runājam vispārīgi, mans mīļākais soprāns laikam ir Klaudia Mucio, dziedātāja no pagājušā gadsimta 20.–30. gadiem. Klausoties rodas iespaids, ka viņa nedzied, bet katra nots ļoti dabīgi plūst no viņas ārā, un viņa tic katram dziedātajam vārdam. Tā paša iemesla dēļ ļoti cienu Magdu Olivero. Viņa simtprocentīgi iejutās savās lomās. Vēl Renata Tebaldi. Arī Marija Kallasa – viņa bija viena no tām, kas spēja radīt spēcīgu tēlu tikai ar savu balsi, bet Tebaldi skaņa ir silta kā mātes apskāviens. Tāpat dievinu tenoru Franko Korelli. Bet, atgriežoties pie "Porgija un Besas", – mans mīļākais mirklis no operas repertuāra ir Ninas Simones dziedātā ārija I Loves You, Porgy. Tā mani satricina katru reizi, tik lieliska! Tas arī ir pirmais skaņdarbs no "Porgija un Besas", ko dzirdēju padsmitnieces gados.

Kā jūs raksturotu Besu?


Viņa ir brīvdomīga ballīšu meitene, kura vēlas izklaidēties kopā ar vīriešiem un kuru pārāk neuztrauc attiecības ar citām sievietēm. Protams, viņa nonāk situācijā, kur katra sieviete pieņems pareizo lēmumu, lai izdzīvotu. Viņa zina, ka blakus vienmēr atradīsies kāds vīrietis, kurš būs gatavs par viņu parūpēties. Viņa lieliski prot manipulēt un no jebkuras situācijas iziet ar paceltu galvu. Kad viņa satiek Porgiju, tajā brīdī man kļūst grūti, jo jāatzīst – man nepatīk Besa un viņai līdzīgi tēli. Ir grūti viņā ieraudzīt patiesumu. Manuprāt, brīdis, kad Besa atklājas vispatiesāk, ir skats pie Porgija, kad viņš pasaka, ka zina visu par Besu un Kraunu, un pēc Besas šaubām, vai Porgijs viņu nepadzīs, viņš atbild – nē, viss,ko tu izvēlies darīt, ir tavās rokās. Un Besa saka – es vēlos palikt te, te es jūtos droši. Viņai pēkšņi nekas nav jādara, lai izdzīvotu, nav jāseko pēdās Krauna uzdzīvei un narkotiku tirzniecībai. Un beigās, kad arī Porgijs ir aptraipījies asinīm, Besa atgriežas tur, kur bija sākumā – tirgojot narkotikas, dzerot un uzdzīvojot. Viņas liktenis beigās ir skumjš, un man lielākais izaicinājums ir parādīt skatītājiem Besas labo pusi.

Latonija Mūra: 'Ja esi iesīkstējis, opera visdrīzāk nav domāta tev'
Foto: Publicitātes foto. Skats no operas koncertuzveduma "Porgijs un Besa" pirmā mēģinājuma

Kā, jūsuprāt, ar operas libretā ieausto Amerikas dienvidu akcentu tiek galā Eiropas dziedoņi?


Pirmkārt, nav daudz eiropiešu, kuri dziedātu Gēršvinu. Bet domāju, ka tas ir līdzīgi kā man, mācoties un dziedot, piemēram, Dvoržāka "Nāru" čehu valodā. Vienkārši jāstrādā. Dziedātāji ir trenēti strādāt ar fonētiku un noslīpēt savu izrunu maksimāli tuvu ideālam. Tā ir daļa no mūsu darba. Pieņemu, ka arī latviešu dziedātāji, kuri piedalīsies iestudējumā, būs izdarījušo to pašu ar Gēršvina materiālu. Protams, ne vienmēr iespējama pilnība, un ir vienkārši jāpieņem gan amerikāņu dziedātāju akcents, dziedot itāliski, gan latviešu dziedātāju versija par dienvidnieku izrunu. Reiz dziedāju amerikāņu komponista Kārlaila Floida operā "Suzanna" Spānijā. Mani kolēģi – amerikānis un austrālietis – ar dienvidnieku izrunu tika galā gana labi, sevišķi tas padevās austrālietim. Vietējiem basku dziedātājiem, protams, izruna sagādāja problēmas, vajadzēja palīdzēt, bet viņi izdarīja milzīgu darbu, lai sasniegtu rezultātu, un to var izdarīt jebkurš dziedātājs, vienalga, kādas tautības.

Kur jūs liktu "Porgiju un Besu" amerikāņu opermūzikas repertuāra kontekstā?


Amerikas kontekstā opera patiesi ir virsotne. Pašsaprotami – tā ir dzimtajā valodā, un stāsts ir ļoti pazīstams, daudzi tajā var atrast ko līdzīgu savām dzīvēm, neraugoties uz to, ka notikumi risinās simts gadus senā pagātnē. Operā ir gan baznīca kā cilvēkus vienojošs spēks, kas ir ļoti raksturīgi tieši dienvidiem, gan slepkavības – tas viss notiek mūsu ikdienā. Un mūzikas valoda ir džezīga, tuvāka vecākās paaudzes cilvēkiem, kuri ļoti ciena Gēršvina daiļradi. Es dziedāju viņa skaņdarbus vēl tad, kad neko nezināju par "Porgiju un Besu". Un cilvēki labprāt iet skatīties šo operu. Daudz labprātāk nekā, teiksim, "Tosku". Es izvēlētos otro, bet mana māsa, piemēram, droši vien tajā aizmigtu. Ļoti iespējams, ka viņa aizmigtu arī pie "Porgija un Besas", jo opera ir gara. Tomēr ne tik ātri, jo viņa atpazītu baznīcas mūzikas motīvus – abas uzaugām baptistu draudzē. Viena no manām mīļākajām vietām operā, kas mani vienmēr aizkustina, ir lūgšanu brīdis, kad dziedātāji tās skaita dažādos tempos, bez diriģenta – rodas iespaids, ka viņi improvizē, bet katra nots ir uzrakstīta. Tas ir tieši tāpat kā dienvidnieku baptistu baznīcās. Katru reizi to dzirdot, man uzmetas zosāda un es atgriežos savā bērnībā. Dažbrīd nesaprotu, kāpēc "Porgijs un Besa" tiek uzskatīta par pilna kalibra operu – tiesa, tajā ir operas elementi, ārijām ir plašs diapazons, tajā pašā laikā ir arī daudz džeza un gospeļu, un ir vietas, kas vienkārši neskan, ja tās dzied absolūti klasiskā operdziedāšanas manierē.

Vai piekrītat, ka "Porgijs un Besa" ir viena no visgrūtāk uzvedamajām operām sastāva dēļ?


Kā zinām, Džordžs un Īra Gēršvini noteikuši, ka galvenās lomas drīkst dziedāt tikai melnādaini solisti. Ar šo tēmu man ir lielas problēmas, un šī nosacītība mani sanikno. Es saprotu, kāpēc tika uzrakstīta opera, tāpat to, ka tā ir iespēja veidot melnādaino dziedātāju ansambli, bet tas, manuprāt, rada vēl lielāku nošķirtību starp mums. Uzreiz iedomājos – kā būtu, ja Verdi būtu rīkojies līdzīgi – lūk, Aīdu drīkst dziedāt tikai melnādains soprāns, bet tam savukārt liegta Amēlija "Masku ballē". Tas būtu iznīcinoši. Ja pastāvētu tādi noteikumi, es nebūtu kļuvusi pa operdziedātāju. Ja iedomājos, kurš no baltādainajiem soprāniem būtu labākā Besa, tā noteikti būtu Renē Fleminga. Viņa būtu satriecoša! Esmu laba Besa, bet viņa būt labāka par mani. Un lūk, viņa var nodziedāt Summertime ikvienā koncertā, bet Gēršvinu noteiktais ierobežojums liedz jebkad dzīvē Renē Flemingai nodziedāt visu lomu. Manuprāt, tas ir negodīgi.

Latonija Mūra: 'Ja esi iesīkstējis, opera visdrīzāk nav domāta tev'
Foto: Publicitātes foto. Skats no operas koncertuzveduma "Porgijs un Besa" pirmā mēģinājuma

Un Čo-Čo-Sanu taču dzied ne tikai japāņu soprāni.


Jā, arī manā repertuārā ir Pučīni Madame Butterfly, vizuāli pārvērtība notiek ar grimu un žestiem, bet, atzīšos, man tas vienmēr ir pārbaudījums – pārliecināt publiku, ka šobrīd esmu japāņu geiša. Un tomēr, ja runājam par tēliem, – viņas vietā es beigās neizdarītu pašnāvību. Tāpat es negaidītu savu vīru, kurš ir tik ilgi prom. Te nav runa par neuzticību, bet par to, ka tā gaidīšana ir pilnīgi vājprātīga.

Tāpat kā Solveiga, gaidot Pēru Gintu.


Jā! Ko tu gaidi? Ko tu tur dari? Pamosties! Man tiešām gribas viņas iepļaukāt, lai atjēdzas. Un tieši ar šādiem tēliem ir visgrūtāk strādāt, bet tev ir jāpārliecina publika jau pirmajā savas uznākšanas minūtē, ka esi nevis melnādaina Valkīra, bet trausla geiša, kurai šodien ir kāzas. Ir daudz dažādu paņēmienu, kā likt publikai noticēt uz skatuves notiekošajam. Atceros, ka Andželīna Džolija tika kritizēta par lomu filmā "Varenā sirds" (A Mighty Heart), kur viņa spēlē tumšādainu sievieti. Bet ne par to ir stāsts. Būtiski ir tas, ka viņai šī loma bija pa spēkam. Un viņa bija patiešām pārliecinoša. Un tas vēlreiz pierāda, ka uz skatuves vai pretī kamerai jebkurš var kļūt par jebko, kamēr vien skatītājs ir gatavs mazliet paplašināt savu redzesloku. Ja esi iesīkstējis, opera visdrīzāk nav domāta tev. Sevišķi mūsdienās atvērtība ir ļoti svarīga, un es ļoti vēlos, lai arī "Porgijs un Besa" atbrīvotos no uzstādījumiem par ādas krāsu.

Tags

Cēsu mākslas festivāls Lasāmgabali

Comment Form