Lediņa radošo darbību ir grūti atšķetināt konkrētu žanru robežās, tāpēc ērtāk uz to skatīties hronoloģiski. Septiņdesmito gadu sākumā Hardijs Lediņš kopā ar klasesbiedru Juri Boiko veidoja dažādus pašizdotus preses izdevumus, tostarp žurnālus "Zirgābols" un "VCZL" (Vai, cik zaļš lietussargs!).

Jau šajā laikā viņu darbībā iespējams just viņu interesi postmodernisma, dadaisma un citu modernās mākslas žanru virzienā.

1974. gadā Lediņš uzsāk mācības RPI Arhitektūras fakultātē. Viņa interese arhitektūras laukā daudz vairāk gan saistās ar tās teoriju un kritiku, nevis praksi. Tajā laikā Lediņš nododas dažādu filozofisku un apcerīgu tekstu rakstīšanai.

Tajā pat gadā Lediņš rīko pirmās diskotēkas – lektorijus, kuros atskaņo un stāsta par ārzemju avangarda mūziku. Nākamais posms viņa darbībā ir 1976. gads, kurā Lediņš kopā ar Juri Boiko savā nodabā nodibina mājas mūzikas ierakstu firmu "Seque". Abi ietekmējās no rietumu mūzikas – Braiena Īno, Džona Keidža, Filipa Glāsa un citiem. Turpmāko gadu laikā tiek rīkoti dažādi pasākumi, kas nepatīk tā laika valdošajai varai – laikmetīgās un avangarda mūzikas festivāli u.c.

Šajā laikā Lediņš kopā ar Boiko saraksta absurda romānu "Zun", kas spilgti iemieso vēlāk dibinātās "NSRD" (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas) interešu lauku – dažādu neparastu un poētisku tēlu kopumu.