No 1896. gada 1. augusta līdz 15. septembrim Rīgā saistībā ar Viskrievijas X arheoloģisko kongresu notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde. Tagadējā Latvijas Nacionālā teātra vietā, tolaik vēl neapbūvētā laukumā starp pilsētas kanālu un Lielo Jēkaba ielu (mūsdienās Kronvalda bulvāri), speciāli izstādei uzcēla pagaidu paviljonus un seno un jaunāko laiku zemnieku mājokļu rekonstrukcijas, kurās bija izvietoti vairāk nekā 8000 priekšmeti. Izstādē 18 tematiskajās nodaļās rādīja vērienīgu latviešu kultūrvēstures un jaunāko sasniegumu panorāmu.
Izstādes brīvā dabā ar tām īpaši būvētiem pagaidu paviljoniem tālaika Eiropā un Latvijas teritorijā nebija nekāds jaunums. Pasaules izstādes, kur pilsētu laukumos izstādēm iekārtoja apstādījumus, veidoja grantētus celiņus un būvēja pat vairākus simtus pagaidu paviljonus, Eiropā iepazina 19. gadsimta vidū. Kopš tā laika arī Latvijā par neatņemamu kultūras un saimnieciskās dzīves sastāvdaļu bija kļuvušas lauksaimniecības, rūpniecības, amatniecības izstādes, kopš 19. gadsimta 80. gadiem arī kultūrvēsturiskās izstādes.
Tomēr izstāde, kurā atspoguļota kādas tautas vēsture, kultūra, saimnieciskā dzīve un laikmetīgie sasniegumi, Baltijā notika pirmo reizi. Tā kļuva par pirmo latviešu tautas reprezentācijas pasākumu ar nepārprotamu pieteikumu būt līdzīgiem citām nācijām vēstures un valodas vērtībās, nacionālās kultūras un saimniecisko sasniegumu ziņā, kā arī apliecināja latviešu sabiedrības intelektuālās un finansiālās iespējas sarīkot šāda vēriena pasākumu. Tāpat izstāde aizsāka jaunu laikmetu Latvijas kultūras vēsturē, jo kļuva par pirmo reprezentācijas platformu profesionālajiem latviešu māksliniekiem, latviešu tradicionālajam apģērbam, vērienīgākajam Latvijas kultūras pieminekļu vākumam, kā arī topošajam latviešu skatījumam uz vēsturi, kura būtiskākais akcents bija "tumšie verdzības gadsimti".
30. maija vakarā mūžizglītības pasākumu ciklā "Vēlās otrdienas. Saruna ar pētnieci" kopā ar Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā pašlaik skatāmās izstādes "Versija – latvieši: 1896. gada Latviešu etnogrāfiskā izstāde" kuratori Sanitu Stinkuli varēs izstaigāt 1896. gada izstādes laukumu un, klausoties viņas stāstījumā, vizualizēt toreiz būvētos pagaidu paviljonus – izstādes galveno ēku, zemnieku mājokļu rekonstrukcijas, restorānu, mūzikas paviljonu un skatuvi, kā arī izstādē apskatāmo, klausāmo, izjūtamo.
