Ideju par Aleksandra Čaka muzeju izauklēja ideja, radošu cilvēku – domubiedru – grupa ar Imantu Ziedoni, Andru Konsti, Pēteri Pētersonu kā idejisko kodolu. Ideja saņēma atbalstu no Rīgas domes puses, veidojot pirmo pašvaldības muzeju pilsētā. No izauklētas idejas līdz realizācijai pagāja laiks. 2000. gada 18. maijā – Starptautiskajā muzeju dienā – Aleksandra Čaka muzejs vēra durvis apmeklētājiem.
Aleksandra Čaka muzejs ir dzejnieka pēdējā dzīves vieta, kur viņš dzīvojis no 1937. gada līdz pat savai nāvei 1950. gadā. 1945. gadā uz dzīvi pie Aleksandra Čaka pārcēlās dzejnieka radiniece, otrās pakāpes māsīca Emīlija Briežkalne. Padomju laikā viņa dzīvoja divās no dzīvokļa istabām, bet pārējās istabas tika izīrētas. Lāčplēša ielas 48/50 nama 14. dzīvoklī dzīvojuši dzejnieki Valdis Rūja, Ausma Pormale, Māra Misiņa, Leons Briedis, rakstnieks un publicists Viktors Avotiņš, literatūrvēsturnieks Edgars Damburs un citi, uzturot spēkā literārās dzīves vērtības.
Muzejs dzīvo līdzi laikam, meklējot dažādus saskarsmes veidus, publicējot pētījumus un iepazīstinot interesentus ar krājuma kolekcijām. Dziesmas ar Aleksandra Čaka dzeju pieejamas audioierakstos. Atbilstoši 21. gadsimta prasībām ir radīts jauns skārienjūtīgs datu nesējs, kurš iepazīstina ar Aleksandra Čaka biogrāfiju, kā arī ir pieejams audiogids muzeja viesiem, kuri distancēti vēlas iepazīties ar muzeja ekspozīciju.
"2020. gads mums visiem ir pārbaudījumu un jaunu iespēju gads, tādēļ muzeja dzimšanas diena tiks svinēta attālināti," raksta muzeja pārstāvji. Šogad no 19. maija muzejs būs pieejams interesentiem, ievērojot noteiktos ierobežojumus un sanitāro protokolu.
