Amerikāņu literāts Eliots Veinbergers: Literatūra, ko netulko, mirst
Foto: Publicitātes foto

Ceturtdien, 5. jūnijā, pulksten 18 mākslas muzejā "Rīgas birža" noslēgsies Borisa un Ināras Teterevu fonda organizētais mākslas festivāls "Tete-a-Tete". Uz tā ietvaros organizēto sarunu noslēgumu ieradies mūsdienu amerikāņu literāts, tulkotājs, politisku publikāciju autors, ASV literatūras kritiķu balvas laureāts Eliots Veinbergers. Sarunu ar viņu varēs vērot arī portāla "Delfi" video tiešraidē.

Viņš pazīstams galvenokārt ar savām esejām, kuru raksturīga iezīme ir eksperimentālisms - negaidītas paralēles starp kultūrām un faktiem. Ar Latviju viņu vieno ASV dzīvojošā latviešu izcelsmes māksliniece Vija Celmiņa, kas ilustrējusi Veinbergera poēmas "Zvaigznes" ("The Stars") izdevumu.

Jūs esat sarakstījis grāmatu "Tas, ko esmu dzirdējis par Irāku", kas gan nav ne tūrisma ceļvedis, ne personiski piedzīvoto iespaidu izklāsts, tā ir politiska grāmata, tomēr, pārfrāzējot - ko esat dzirdējis par Latviju?

Ko esmu dzirdējis par Latviju? Nepārprotami, daudz mazāk nekā par Irāku kara laikā. Jūsu pieminētā grāmata ir sava veida Irākas kara vēsture. Šo dienu laikā, kamēr būšu Latvijā, es noteikti daudz vairāk uzzināšu par Latviju nekā jau zinu par to. Un zinu vien to, ka latviešu literatūra maz tiek tulkota angļu valodā. Zinu, ka igauņu un, protams, lietuviešu dzeja tiek intensīvi tulkota angļu valodā.

Ja nerunājam tikai par literatūru, bet kultūru vispār un par vēsturi?

Zinu vien dažas lietas. Teiksim, par dzintara ceļu.

Jums ir savs plāns, ko vēlaties redzēt?

Neliels. Gribu apskatīt Rīgas jūgendstila ēkas un tamlīdzīgas lietas. Mana vizīte būs īsa, Rīgā būšu vien līdz sestdienai.

Vai bijāt pārsteigts, kad jūs ielūdza viesoties Latvijā?

Nē, jo es jau esmu sadarbojies ar mākslinieci Viju Celmiņu, un, protams, ielūgums bija lieliska iespēja atbraukt uz Rīgu. Kāpēc ne, ja mani grib redzēt un mani grib dzirdēt Latvijā?

Vai tā ir taisnība, ka jūsu darbi ir vairāk zināmi ārpus jūsu dzimtajām Amerikas Savienotajām Valstīm?

Tā ir. Mani darbi ir tulkoti apmēram 30 valodās, un, piemēram, Vācijā tiek pārdots vairāk manu grāmatu nekā ASV. Domāju, ka tas saistīts ar žanru, kurā strādāju. Es rakstu esejas, un par šo žanru ASV nav tik liela interese kā citās valstīs.

Varbūt šis nav eseju laiks?

Domāju, tas vairāk ir tradīciju jautājums. Citās valstīs vēsturiski ir lielāka interese par esejām, angļu valodā runājošajām tautām esejas nekad nav bijušas literatūras avangardā, pretēji ir ar dzeju un daiļliteratūru.

Angļu valodā esejas pārsvarā tiek rakstītas 18. gadsimta stilā, bet es cenšos mainīt eseju rakstīšanas stilu, mēģinu tajās ieviest ko jaunu. Jo angļu valodā esejām ir pilnīgi liegta izmeklēšana un izpētīšana, bet es, rakstot esejas, nekad stāstījumā nelietoju pirmo personu un cenšos piedāvāt jaunus ceļus informācijas pasniegšanā. Dažas manas esejas ir kaut kas līdzīgs dzejai, citas - kā stāstījums. Piemēram, eseja "Zvaigznes" tikpat labi var tikt dēvēta par dzejoli.

Domāju, ka esejas ir sava veida teritorija, kurai ir sava vieta literatūrā, līdzīgi kā daiļliteratūrai un dzejai, turklāt cilvēkiem visos laikos īpaši bijusi nepieciešama literatūra, jo vienmēr cilvēkiem bijusi nepieciešamība stāstīt stāstus. Nav tādas kultūras, nav tādas sabiedrības, kas nekad nebūtu stāstījusi stāstus, un nav tādas kultūras un sabiedrības, kurai nebūtu dzejas.

Vai šobrīd aktuālāks nekļūst jautājums par tās īpatsvaru sabiedrības vajadzību, ja ne obligāto nepieciešamību spektrā?

Vai tāpēc, ka arvien vairāk cilvēku skatās televīziju? Arī televīzija stāsta sava veida stāstus. Es neticu, ka internets aizstās literatūru, jo cilvēki joprojām lasa. Un vienmēr lasīs.

Rietumu presē jūs bieži tiekat dēvēts par vienu no labākajiem no "dzīvajiem autoriem", bet tikai nesen pirmo reizi latviešu valodā izdots viens no jūsu darbiem. Un arī tikai tāpēc, ka Rīgā šobrīd skatāma latviešu izcelsmes mākslinieces Vijas Celmiņas personālizstāde, kurā aplūkojamas ilustrācijas jūsu poēmai "Zvaigznes". Turklāt šīs poēmas tulkojums iekļauts Vijas Celmiņas darbu un dzīves apraksta katalogā "Dubultā realitāte", nevis izdots atsevišķā grāmatā. Vai šis fakts jūs neizbrīna, nemulsina vai neaizvaino?

Vai tiešām arī manas politiskās esejas nav tulkotas latviski?

Nē.

Tas ir dīvaini, jo tās ir tulkotas vairāk nekā 30 valodās, taču, ja tā ir noticis, ka tās nav tulkotas latviski, tad tā ir vienkārši sakritība. Es gan nezinu, kas vispār tiek tulkots latviešu valodā.

Es nekad neesmu mēģinājis sekmēt savu darbu tulkojumus. Mana pozīcija ir - ja kāds man lūdz, es saku "jā", bet nemēģinu neko veicināt. Ir tik daudz darbu, ko tulkot, iespējams, daudz labāku darbu, ko vajadzējis izdot tieši latviešu valodā. Literatūra ir kā pazemes kanāli, īpaši, ja runā par tās nekomerciālo pusi.

Dažādos dzīves posmos cilvēkam mēdz būt vismaz viens tā saucamais eksistenciālais jautājums, uz kuru viņš meklē atbildi. Kāds jums tas ir šobrīd?

Grūti atbildēt. Nedomāju, ka man tāds ir. Vai jums ir?

Man arvien biežāk nākas apjaust, ka pēdējos mēnešos pat politiski ne pārāk aktīvi cilvēki daudz vairāk runā par ģeopolitiskajiem notikumiem un kustībām ne tikai šajā reģionā, bet plašākos mērogos. It kā pa jokam un starp citu, bet es to nosauktu par zemapziņas raisītu piesardzību, tādu kā dzīvniecisku sajušanu, ka, iespējams, tuvojas kaut kas...

Tas jau ir politisks jautājums, nevis filozofisks.

Manuprāt, cilvēcisks.

Milzīga problēma ir tā, ka šobrīd pasaulē neviens neplāno nākotni. Ir taču globālas problēmas - klimata un vides pārmaiņas, tomēr politiķi it visur domā par acumirklīgo, ne par nākotni. Domāju, ka ir pēdējais laiks veidot ilgstošus plānus ļoti daudzās jomās.

Kāpēc cilvēks tā dara?

- Domāju, ka tā ir globāla iezīme - cilvēks ir pārstājis domāt par sevi kā kopienas sastāvdaļu. Cilvēces vēsturē visperfektākās nacionālās valstis ir bijušas Rietumeiropā pēc 2. pasaules kara, ja runājam vidusmēra cilvēka kategorijās - pieklājīgas un pietiekamas dzīves nodrošinājums ikvienam cilvēkam. Šāda veida vispārējas labklājības valstu nekad iepriekš nav bijis. Šajās kategorijās runājot, visbagātākā valsts ASV vienlaikus ir arī visnabadzīgākā valsts. Es ceru, ka Eiropas Savienība varētu eksportēt eiropiešu stila demokrātiju. Manuprāt, Eiropas Savienības lielākais klupšanas akmens ir muļķīgā birokrātija, teiksim, cik lieliem jābūt tomātiem un cik līki drīkst būt gurķi.

Domāju, labākais, ko paveikusi Eiropas Savienība, ir migrācija un nacionālo identitāšu sajaukšana. Franči vairs nav franči, vācieši vairs nav vācieši, jo ir milzīgs imigrācijas vilnis. Un tas, manuprāt, ir ļoti veselīgi.

Notikumi daudzviet Eiropā liecina, ka ne visi domā līdzīgi jums, jo tieši antiimigrācijas saukļi ir viena no ejošākajām precēm politikā.

Imigrācija ir iespēja transformēt sabiedrību. Ja atgriežamies pie literatūras, tad šis aspekts ir ļoti veselīgs literatūrai, jo labākais literatūrai ir - tulkojumi un jaunu ideju ieplūšana. Literatūra, ko netulko, mirst. Otrs aspekts - jauni cilvēki literatūrā. Ja paskatāmies, teiksim, uz franču mūsdienu literatūru, tad vairums no labākajiem rakstniekiem nav franči, bet nāk no frankofonām valstīm Āfrikā, no Karību salām. Jā, viņi dzīvo Francijā un raksta franču valodā, bet viņi nav franči. Viens no iemesliem, kāpēc 20. gadsimta amerikāņu literatūra ir tik daudzkrāsaina - daudz jaunu cilvēku ienāca šajā valodā. Šobrīd daudzi no labākajiem rakstniekiem angļu valodā nāk no Indijas un Pakistānas.

Pasaule mainās.

Pasaule mainās, un tas ir labi. Esmu priecīgs, ka Amerikas Savienotajās Valstīs baltie cilvēki kļūst par minoritāti. Esmu pat ļoti priecīgs par to. Pagājušais gads bija īpašs ASV, jo vairākums mazuļu, kas tur nāca pasaulē, nebija baltie. Un tas pamatīgi un dziļi mainīs ASV, turklāt dažādos veidos. ASV kļūst par spāņu, aziātu, afrikāņu amerikāņu valsti. Un man tas šķiet ļoti veselīgi.

Ko varam sagaidīt no šīs jaunās pasaules, kas jau izveidojusies ASV un, visticamāk, izveidosies arī Eiropā?

To nevar zināt. Varu pateikt, kas notiek ASV. Republikāņu partiju pārņem vienkārši neprātīgi un traki cilvēki.

Traki?

Jā, traki. Eiropieši domā, ka amerikāņu republikāņu partija ir vienlīdzīga eiropiešu konservatīvo partijām, bet tā nav. Pamatā ekstrēmi labēja spārna ideologi vada republikāņu partiju.

Piemēram, pirms pagājušajām vēlēšanām viens no prezidenta amata kandidātiem izteicās, ka nevienam vispār nav jāmaksā nodokļi, kāds cits teica, ka valstij nav jānodrošina skolas, jo izglītība ir vecāku atbildība un vecākiem pašiem ir jāizglīto savi bērni, tas nozīmē - pamatā viņi netic nekādām sociālās solidaritātes formām, viņi tic tam, ka bagātiem cilvēkiem nav jāmaksā nodokļi.

Par šīm tēmām bija diskurss republikāņu partijā. Tas taču ir pavisam traki, jo patiesībā viņi ir pret valdību, protams, viņi nav pret armiju. Republikāņu partija pārsvarā ir valsts dienvidos dzīvojošo balto cilvēku partija.

Vai kas līdzīgs var notikt Eiropā, teiksim, pēc 10, 20, vai 30 gadiem?

Eiropas Parlamenta vēlēšanas parādīja, ka Eiropā notiek labējā spārna partiju augšupeja, tomēr to galvenais sauklis ir pret imigrāciju, nevis pret valdību, jo pat šīs partijas joprojām tic sociālai labklājībai un vispārējas labklājības valstij.


Īsumā par Eliotu Veinbergeru:

  • Esejists, politiskais komentētājs, tulkotājs no spāņu un ķīniešu valodas
  • Dzimis 1949. gada 6. februārī Ņujorkā
  • Atpazīstamību ieguvis ar Nobela prēmijas laureāta Oktavio Paza darbu tulkojumiem
  • Viņa darbi izdoti vairāk nekā 30 valodās
  • Šobrīd vairāk zināms kā esejists un politisku rakstu autors, viņa eksperimentālais rakstības stils nereti tiek raksturots kā "dokumentālās prozas dzeja"
  • Daudz rakstījis par politiskajiem notikumiem ASV, arī to ārpolitiku, jo īpaši Buša administrācijas laikā. Viņa politiskās esejas apkopotas grāmatās "9/12", "What I Heard About Iraq" un "What Happened Here: Bush Chronicles"
  • Redaktors grāmatām "American Poetry Since 1950: Innovators & Outsiders" un "World Beat: International Poetry Now from New Directions"
  • ASV literatūras kritiķu balvas laureāts (1999)
  • Meksikāņu ordeņa "Acteku ērglis" kavalieris (2000)

Tags

TÊTE-À-TÊTE Vija Celmiņa

Comment Form