Trīsdesmit gadus senie notikumi 1991. gada janvārī vienlaikus šķiet ļoti tāli, jo ir piedzimusi un izaugusi paaudze, kas tos nepiedzīvoja un tādējādi neatceras, un vienlaikus tik neseni, jo ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji ir tālā janvāra dienu aculiecinieki un dalībnieki. Dažkārt šķiet, ka par 1991. gada barikādēm ir pietiekami daudz rakstīts, taču notikumu, kurā bija iesaistīti ap 40 000 iedzīvotāju (pēc vairāku pētnieku aprēķiniem), ir grūti izpētīt pilnībā.
Latvijas Tautas frontes valde jau 1990. gada decembra sākumā bija sagatavojusi paziņojumu "X stundai" – nevardarbīgās pretošanās aicinājumu situācijā, ja PSRS ar spēku gribētu pakļaut Baltijas valstis. PSRS piedāvāja Latvijai jaunu t.s. "Savienības līgumu", kuru parakstot tā atteiktos no neatkarības atjaunošanas idejas.
1991. gads strauji iesākās dramatisks un spriedzes pilns. Jau pirmajās tā dienās pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas rīkojuma Rīgas OMON[1] ieņēma Preses namu, kur iznāca gandrīz visas Latvijā iespiestās avīzes un žurnāli. 1991. gada 5. janvāra Latvijas Republikas Augstākās padomes Preses centra sagatavotajā preses relīzē minēts, ka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai izdevās pārtvert padomju armijas Ziemeļrietumu apgabala OMON jeb "melno berešu" komandiera ģenerāļa Savina telegrammu, kurā OMON kaujiniekiem tika dota atļauja "atklāt uguni pret jebkuru bruņotu personu, kas tuvojas OMON pozīcijām, īpaši, ja tā ir Latvijas milicijas darbinieks".[2]
1991. gada 12. janvāra naktī padomju militārās vienības ar militāro tehniku uzbruka Viļņas TV, radio un citiem stratēģiskiem objektiem, iebraucot neapbruņotu cilvēku pūlī un šaujot uz viņiem. Šajā uzbrukumā tika nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēki.
Ziņas par Viļņā notiekošo sasniedza Rīgu jau tajā pašā naktī. Pašā 13. janvāra rīta agrumā plkst. 4.45 pirmais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns radio pārraidītajā ierakstā uzrunāja iedzīvotājus un aicināja aizstāvēt stratēģiski svarīgos objektus Rīgā. Viļņā notiekošais radīja pārliecību, ka Latvijas iedzīvotājiem nāksies sastapties ar līdzīgu militāro agresiju, tāpēc Rīgā saplūda tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, Rīgas ielās pēc lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera un satiksmes ministra Jāņa Janovska rīkojumiem izvietojās smagā lauksaimniecības transporta un celtniecības tehnika, lai apsargātu stratēģiskas nozīmes objektus – Latvijas Republikas Augstāko padomi, Latvijas Republikas Ministru padomi, Radio un TV centru Zaķusalā, Radio namu Doma laukumā, Rīgas telefona un telegrāfa centrāli, Rīgas tiltus – un nepieļautu PSRS militāro agresiju un stratēģisku objektu ieņemšanu.
1991. gada 13. janvārī pulksten 14 Rīgā, 11. novembra krastmalā, notika Latvijas Tautas frontes organizētā "Vislatvijas protesta manifestācija sakarā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un Padomju armijas bruņotām akcijām Lietuvā", kurā piedalījās ap 600 000 iedzīvotāju. Tajā pašā dienā Rīgā sākās barikāžu celtniecība un iemirdzējās pirmie ugunskuri, pie kuriem nākamās divas nedēļas nepārtraukti dežurēja brīvprātīgie. Rīgas Doma baznīca, kāda barikāžu dalībnieka vārdiem runājot, kļuva par sava veida pasaules centru – tajā atradās medicīniskās palīdzības punkts, vieta atpūtai, lūgšanai, gulēšanai, paēšanai, viss nepieciešamais. Par savdabīgu barikāžu "liecinieku" kļuva demontētā Berlīnes mūra fragments, kas atradās Brīvības pieminekļa laukumā un bija vērsts ar Rietumvācijas iedzīvotāju apgleznoto pusi pret pieminekli. Muzeja "Checkpoint Charlie Museum" dibinātāja un vēsturnieka Rainera Hildebranta (Rainer Hildebrandt) gādātais mūra fragments Rīgā nonāca 1990. gada 3.oktobrī kā simbolisks apliecinājums iekšējam Padomju Savienības sabrukumam.
Vismelnākā nakts Latviju sasniedza 20. janvārī, kad milicijas īpašo uzdevumu vienības (OMON) uzsāka uzbrukumu Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai. "Šodien ap pulksten 21 sākās uzbrukums Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēkai. Apkārtējā zonā apmēram 40 minūtes notika apšaude. Ievainoto vidū ir PSRS centrālās televīzijas programmas "Vzgļad" operators. Notikumus pie Latvijas Iekšlietu ministrijas paši savām acīm redzēja arī Ļeņingradas pilsētas padomes deputāti Aleksandrs Sungurovs un Trubins, kuri ieradušies Rīgā, lai paustu savas pilsētas padomes atbalstu Baltijas valstīm. Viņi redzēja, kā no Iekšlietu ministrijas ēkas tiek izvests viens pulkvedis un astoņi Latvijas Iekšlietu ministrijas karavīri. Uzbrukuma laikā viens Iekšlietu ministrijas milicis tika sašauts kājā un vēl viens guva ievainojumu krūtīs".[3]
Barikāžu laikā 16. janvārī bojā gāja šoferis Roberts Mūrnieks, 20. janvāra milicijas īpašo uzdevumu vienības (OMON) uzbrukumā Iekšlietu ministrijai tika nošauti iekšlietu darbinieki Vladimirs Gomonovičs un Sergejs Konoņenko, režisors Andris Slapiņš, skolnieks Edijs Riekstiņš, vēlāk no gūtajiem ievainojumiem mira kinooperators Gvido Zvaigzne. 21. janvārī Vecrīgā barikāžu celtniecības laikā dzīvību zaudēja Ilgvars Grieziņš. 25. janvāris, kad notika bojāgājušo bēres, tika pasludināts par nacionālo sēru dienu.
Barikāžu laiks Rīgā ilga no 13. līdz 27. janvārim. Tas bija brīvprātīgs, bet koordinēts pasākums, ko organizēja Latvijas Tautas fronte sadarbībā ar nodaļu koordinatoriem visā Latvijā. 1991. gada notikumiem Latvijā sekoja pasaule – Augstākās padomes Preses centrā, ko vadīja žurnālists Aleksandrs Mirlins, bija reģistrēti vairāki simti žurnālistu: viņi gatavoja ziņas ārvalstu presei, radio un TV kanāliem. Šīm divām janvāra nedēļām bija izšķiroša nozīme Latvijas, Baltijas valstu un arī Padomju Savienības tālākajā pastāvēšanā.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) krājumā glabājas vairāk nekā 400 fotogrāfiju, kas dokumentē 1991. gada janvāra barikāžu norisi, tostarp gan profesionālu fotogrāfu darbi, gan amatieru iemūžinātie kadri. Lielākā daļa fotogrāfiju – melnbaltas un arī krāsainas – glabājas LNVM Tautas frontes muzeja nodaļā. Katrs attēls ir unikāls, neatkārtojams, pat tie, kas fotografēti no līdzīga rakursa. Papildus fotogrāfijām ir neliels skaits lietisko priekšmetu – barikādēs izmantotie radioaparāti, pārtikas tara un trauki, apģērbi, gāzmaskas, plakāti. Diezgan bagātīga un interesanta ir arī dokumentu kolekcija, kas aptver barikāžu laiku. Dažkārt par laikmetu vai notikumu raksturojošiem dokumentiem var teikt, ka tos var lasīt kā aizraujošu romānu, un daļa barikāžu laiku raksturojošo dokumentu ir tieši tādi. Muzeja krājumā ir gan 1991. gada janvārī sagatavota Vecrīgas aizsardzības instrukcija, gan lūgums attaisnot neierašanos darbā Rīgas apsardzības laikā, gan barikāžu dalībnieku atmiņas, gan Lauksaimniecības ministrijas Koordinācijas centra Darba un tehnikas žurnāls, kas ietver Rīgā sabraukušās tehnikas sarakstu, patērētās degvielas aprēķinu un arī radušos materiālos zaudējumus, gan Latvijas Tautas frontes valdes sēžu protokoli.
1991. gadā toreizējais Latvijas vēstures muzejs (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs), tāpat kā daudzas citas Vecrīgā esošās darbavietas, turpināja darbu arī 1991. gada divās vētrainajās janvāra nedēļās, un tā darbinieki, līdzīgi daudziem citiem, kļuva par tiešiem barikāžu lieciniekiem un arī dalībniekiem. Muzeja darbinieki turpināja ik dienu mērot ceļu uz darbu, šķērsojot dažādiem šķēršļiem nosprostotās ielas, taču ikdienas darbs bija pavisam nepierasts un citāds.
Šie ir tikai daži no muzejnieku stāstiem, saglabājot autora stilu, par barikāžu laiku.
Anda Ozoliņa, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja:
"Muzejā tolaik strādāju tikai otro gadu, nezināju vēl visus kolēģus un muzeja dzīves kārtību, nebiju arī droša, ka spēšu dot kādu nozīmīgu ieguldījumu ārkārtas apstākļos. Bija jaunības entuziasms un universitātes laika Tautas frontes grupas darbības pieredze, bet nezināju īsti, kā likt savus spēkus lietā. Šaubīties nenācās ilgi – tāpat kā visur, arī muzejā īsā laika sprīdī viss tika operatīvi organizēts un koordinēts un katra spējām atrasts pielietojums. No dalīšanās ar siltu tēju no termosa pirmajā barikāžu dienā nedēļas laikā pamazām izauga vesels barikāžu dalībnieku ēdināšanas un atbalsta serviss. Daudzi lauksaimniecības un zivju apstrādes uzņēmumi un privātpersonas ziedoja savus ražojumus, un bija nepieciešams tos padarīt pieejamus barikāžu aizstāvjiem. Vecrīgā ēdināšanas punkts, medicīniskā palīdzība un atpūtas vieta bija iekārtota Doma baznīcā, un pārtikas sagatavošana notika līdzās esošajās Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja telpās. Šajā darbā tika iesaistītas arī manas tuvākās kolēģes muzejā. (Dažām no viņām vēl vairākus gadus pēc tam, ieejot tajās telpās, šķita, ka tur ož pēc žāvētām reņģēm...) Tur tika smērētas sviestmaizes un vārīta tēja, ko pēc tam dalīja baznīcas ēdināšanas punktā. Mēs ar kolēģi un studiju biedreni Rasmu kā jaunākās un žiglākās tikām norīkotas mazgāt tējas krūzītes un vienreiz lietojamās glāzes, jo trauku nepietika. Mazgāšana notika Doma koncertzāles labierīcībās – pagrabstāvā, uz leju pa šaurām akmens kāpnītēm, kas laika gaitā no mitruma kļuva slidenas. Mazgājām veikli, jo trauku trūka, un aukstā ūdenī, jo siltā nebija. Pēc lielās rosības vakarpusē un nakts sākumā pret rītu iestājās relatīvi mierīgāks laiks: baznīcas telpās dežurējošie mediķi bija nomodā un klusi rosījās, gatavojot pārsienamo materiālu un pa laikam kādam sirdzējam izsniedzot klepus tabletes vai zāles pret saaukstēšanos, solos uz maiņām snauda sildīties ienākušie barikāžu aizstāvji, pa brīdim kāds mācītājs centās stiprināt viņu garu ar Bībeles vārdiem. Sānu ejā puskrēslā skūpstījās pavisam jauns pārītis, 8.–10. klases skolēni, un ar to izpelnījās muzeja kolēģu nosodījumu par vieglprātīgu uzvedību tik saspringtā un nozīmīgā laikā. Dzīve turpinājās jaunajā realitātē."
Kristīne Ducmane, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas pētniece:
"Nākamajā [14. janvārī] dienā devos uz darbu un barikādes jau bija saceltas. Pa radio dzirdēju, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā jau notiek sviestmaizīšu smērēšana un tējas vārīšana. Atceros, ka runāja kolēģe Ligita Kalniņa, viņa arī teica, ka tauta ir ļoti atsaucīga un nes uz muzeju gan dažādu pārtiku, gan kafiju, lai būtu ko pasniegt barikāžu dalībniekiem. Rīgas muzejs jau atradās stratēģiski svarīgākajā vietā – pašu barikāžu centrā, bet Rīgas pils, kur toreiz atradās Vēstures muzejs, bija tā kā nostāk. Teicu direktorei Inārai Baumanei, ka varbūt mums vajadzētu piebiedroties par palīgiem Rīgas muzejā. Atsaucība no direktores bija, un mēs – Māra Ritmane, Velta Zobiņa, Anda Ozoliņa, Rasma Lezdiņa, Ieva Kvāle, Aija Jansone u.c. – devāmies uz Rīgas muzeju, kur sākās dežūras. Rīgas muzeja direktore Klāra Radziņa izsniedza mums caurlaides. Tās bija uz neliela vizītkaršu papīra uzspiests apaļais muzeja zīmogs. Ar to mēs caur Doma baznīcu un Krusta eju nokļuvām muzejā. Pārtikas sagādē iesaistījās arī dažādas organizācijas, piemēram, kāds zvejnieku kolhozs atveda kastu kastes ar žāvētām reņģēm, kuras tad nu mēs tīrījām un likām uz sviestmaizēm. Tas viss notika muzeja kancelejā. Pēc vairākiem gadiem Zobiņa teica, ja joprojām, ieejot Rīgas muzeja kancelejā, viņai liekas, ka smaržo pēc žāvētām reņģēm. Rasma ar Andu pie Doma baznīcas kāpnēm (iekšpusē) dalīja gan kafiju, tēju, gan zupu. Bet pats Doms bija medicīnas punkts. Domāju, ka dakteru komandu vadīja Bērnu slimnīcas ārsts Ivars Krastiņš. Skanēja ērģeles, un sajūta bija kā senos laikos, kad klosteri bija patvērums kara, slimību un epidēmiju laikā. Manus bērnus pieskatīja mana tante Alvīna Kaktiņa. Barikāžu laikā Mintauts [Mintauts Ducmanis, laikraksta "Neatkarīgā Cīņa" korespondents] dežurēja Preses centrā, kur arī dažas naktis gulēja. Man personiski vistraģiskākais pēc pirmās nakts likās, liekas, 15. janvāris, kad bija paredzēts Interfrontes mītiņš. Todien pēc Mintauta nakts dežūras sagaidīju viņu pie Augstākās padomes un devāmies uz Doma laukumu, lai tālāk dotos uz avīzes redakciju, kura toreiz atradās Blaumaņa ielā. Laukumā atskanēja pavēle vīriešiem stāties rindās, bet sievietēm un bērniem atstāt Doma laukumu! Vismaz man sajūta bija... Bet galu galā Interfrontes gājiens izčākstēja."
Māra Ritmane, bijusī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja bibliotekāre:
"Stāstīt par janvāra divās nedēļās piedzīvoto varētu daudz, lielākoties tās ir sajūtas un emocijas. Visspilgtāk atmiņā ir palikuši divi gadījumi.
13. janvāra rītā mani četros no rīta pamodināja kolēģes Kristīnes tālruņa zvans, viņa izstāstīja par Viļņā notikušo uzbrukumu civiliedzīvotājiem. Mana kabineta un kolēģes Kristīnes kabineta logi Rīgas pilī bija vērsti uz Vanšu tiltu. Pēkšņi dzirdējām no Daugavas puses milzu troksni, šķita, ka brauc tanki. Pieskrējām pie loga un ieraudzījām, kā pāri Vanšu tiltam Rīgā iebrauc pirmās smagās tehnikas automašīnas, lai sāktu veidot barikādes.
Nākamajā dienā, pēc Roberta Mūrnieka nogalināšanas Vecmīlgrāvī, 17. janvāra agrā rītā, ar 1. autobusu īsi pirms pulksten 6 biju pie Brīvības pieminekļa, kura pakājē noliku divas aizdegtas svecītes. Sniga lēns, viegls sniedziņš. Pēc tam pa šaurajām Vecrīgas ieliņām nonācu Doma laukumā, kurā vienā malā vēl stāvēja Ziemassvētku eglīte, netālu dega ugunskurs, kāds vīrietis tīrīja Doma laukuma bruģi, bet pie Radio nama bija uztaisīts koka podests. Pēkšņi kāds kungs, kuram rokas bija kā lāpstas, un izskatījās, ka viņš vairāk par pieciem vārdiem vienlaicīgi nemēdz teikt, uzkāpa uz koka podesta un mikrofonā pateica, ka viņiem te jābūt, lai notiek, kas notikdams. Tas tik pateikts ar tādu pārliecību un spēku, ka skudriņas skrēja pār muguru. Un es pirmo reizi dzīvē ieraudzīju un sajutu, kā varēja būt latviešu strēlnieki.
Barikāžu laiks šķiet zināmā mērā sirreāls, noticis it kā sen un vienlaikus tik nesen. Tobrīd piedzīvotā emociju un sajūtu gamma ir spilgti saglabājusies."
Inita Smila, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Restaurācijas departamenta vadītājas vietniece, arheoloģiskā materiāla restauratore:
"Barikāžu laiks – nekad nebūtu domājusi, ka vienas nakts laikā tā var pārvērsties Vecrīga. Var sabraukt tik daudz smagās tehnikas un sacelt barikādes, kuras ar katru dienu parādījās vēl vairāk. Ja nogriezās pa mazāku ieliņu, tad vai nu bija jāmeklē apkārtceļš, vai jārāpjas pāri barikādēm, kas bija grūti izdarāms. Bija neziņa, kas un kā būs tālāk un ar ko tas beigsies. Arī pie pils no visām pusēm nevarēja piekļūt. Es ar kolēģiem dežurēju pa naktīm gan muzejā pilī, gan Vecpilsētas ielā (Vecpilsētas ielā 7 strādāja muzeja restauratori). Pie Vecpilsētas ielas dežurēja vīri no Ādažiem (nezinu, no kādas darbavietas), kas sargāja Tautas fronti. Dežurēju ar kolēģēm Vecpilsētas ielā arī tajā naktī, kad šāva Bastejkalnā un izdzisa cilvēku dzīvības. Klausījāmies ziņas par notikumiem, un visiem acīs bija asaras. Neskatoties uz to, ka atradāmies patālu no notikumu epicentra, kļuva bailīgi.
Mana radošā palīdzība visvairāk izpaudās sviestmaizīšu smērēšanā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja telpās. Uz muzeju gājām caur Doma baznīcu, pēc tam, lai tiktu tālāk pie durvīm, pateicām paroli, kas katru dienu mainījās. Maizīšu smērēšanā katram bija iedalīts savs darbiņš – cits smērēja, cits grieza, cits kārtoja maizītes. Tukšās paplātes piepildījās ātri, un arī pieprasījums pēc maizītēm pirmajās dienās bija liels. Strādājām raiti, un iegūtā pieredze maizīšu smērēšanā noder vēl ilgi.
Vēl tagad, kad piemin barikāžu laiku, acu priekšā ir ugunskuri, ap kuriem sēž cilvēki, dzer tēju un sarunājoties gaida nezināmo."
Rasma Lezdiņa, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arheoloģiskā materiāla un metāla izstrādājumu restauratore:
"Barikādes...
It kā nupat vakar, bet tomēr jau tik sen...
...13. janvāra mītiņš Daugavmalā un nebeidzams gājiens cauri Rīgai, "Ai, māsa, Lietuva" un rindas tālsarunu punktos...
...pirmā nakts, kad viss tapa no pagrabos gadiem veidotajiem "krājumiem", un vārdi "ejiet pie poļiem, tur šonakt visu dod"... [tobrīd Vecrīgā daudzas ēkas restaurēja poļu PKZ firma]
...tautas pulcēšanās Rīgā un kolonnas ar karogotiem autobusiem priekšgalā un sekojošu smago tehniku...
...milzīgs dzeltens traktors ar vējā plīvojošu Latvijas karogu Pils laukumā pie avīžu kioska un pusnakts valsis ap Ļeņina pieminekli...
...viegli sirreāla noskaņa Doma baznīcā, kur daļa guļ, daļa gatavo pārsējus, garīdznieki cits pēc cita kancelē kaut ko runā, bet Rīgas sargi pēc dežūras stiprinās ar maizītēm, siltu tēju un zupu...
...bērni, kas vakaros ap gultiņu izkārto savas rotaļu mašīniņas, un vīri pie ugunskuriem lasa Rutku Tēva "Trīs vella kalpus"...
...radio pie auss un skaļruņos ik pa laikam izskanoši aicinājumi kādam Rīgas sargam steidzami piezvanīt uz mājām...
...agrs rīts stacijā ar tukšu baltu peronu, uz kura sarkaniem burtiem rakstīts "Nevienam es Rīgas nedodu", un lauku vīra – "man tikai bažas par tiem lopiem"...
...muzejnieku dežūras pie pils logiem, vērojot krastmalu un tiltus, maizīšu smērēšana RVKM un trauku mazgāšanas maratons Doma baznīcas tualetē ar pārplūstošām izlietnēm, šaurām kāpnītēm uz pagrabu un pēc tam divas nedēļas sāpošu sastieptu kāju...
...Andris Slapiņš un Juris Podnieks ar kameru, filmējot Doma baznīcā dienu pirms TĀS nakts, un rindas asins nodošanas stacijā...
...upuri un ļaužu pūļi, atvadoties no kritušajiem...
...sirmas tantītes ar termosiem, pīrāgiem un cigarešu paciņām, visuresošas sievas, kas "nodrošina aizmuguri", un vīri, kas kārtojas rindās ar gāzmasku somām pār pleciem...
...cilvēku rimtā apņēmība un pāri visam gaisā virmojošs spēks, kopība un pārliecība, ka būs... būs LATVIJA.
Mana paaudze nāk no Barikādēm, ar negaistošu ugunskuru smaržu pār Rīgu un to sajūtu – ka viss ir iespējams."
1991. gada 24. janvāra laikraksta "The New York Times" ievadrakstā publicists Viljams Sefairs (William Safire), atsaucoties uz politiķa Tomasa Džefersona (Thomas Jefferson) alegoriju par Brīvības koku, kas ik pa brīdim ir jāaplaista "ar brīvības cīnītāju vai tirānu asinīm", rakstīja, ka 20. janvāra naktī pasaules brīvības koku ir lējušas barikāžu aizstāvju asinis Rīgā.
[1] OMON – abreviatūra padomju milicijas specvienības nosaukumam "Отряд Милиции Особого Назначения" jeb Īpašās nozīmes milicijas vienība.
[2] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016., 46.–47. lpp.
[3] Mirlins, A. Janvāra hronika. Latvijas Republikas Augstākās padomes barikāžu laika preses relīzes. Saeima: Rīga, 2016, 168. lpp.
