Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, kur no 25. oktobra skatāma izstāde "11 varoņstāsti. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena". Vairāk informācijas: www.lnvm.lv.
Arheologs un sabiedriskais darbinieks Valdemārs Ģinters (1899–1979) bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris ar neparastu un intriģējošu dzīvi, kurā starptautiski pazīstamā arheologa zinātniskās darbības epizodes mijās ar pašaizliedzīgu rīcību Latvijas un tās iedzīvotāju labā Latvijas Neatkarības kara un vēlāk arī Otrā pasaules kara gados.
Valdemāra Ģintera dzīve sākās 1899. gada 27. novembrī Rīgā. Viņš mācījies Rīgas pilsētas reālskolā, bet pēc tam mācības turpinājis Latviešu izglītības biedrības reālskolā, kuru beidzis 1918. gadā. Valdemārs Ģinters, būdams nepilnus 19 gadus vecs, 1919. gada 10. februārī brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos – Oskara Kalpaka vadītajā 1. latviešu atsevišķā bataljona Atsevišķajā Studentu rotā. Tomēr viņš dienējis arī inženieru sapieru rotā, savukārt 3. Jelgavas kājnieku pulka sastāvā piedalījies kaujās pret Bermontu. Par izrādīto varonību Latgalē pie Dzinagales 1920. gada 25. janvārī Ģinters saņēma Lāčplēša Kara ordeni (Nr. 516). Valdemāram Ģinteram piemita nacionāla pārliecība, drosme, kas dažkārt pārauga avantūrista garā un nemainīgi pašaizliedzīgā rīcībā savas tautas un valsts labā kritiskos brīžos. To visu papildināja arī pedantiska pienākumu izpilde. Tās bija rakstura īpašības, kas Ģintera personībā atklājās Latvijas Neatkarības karā.
Pēc Latvijas Neatkarības kara Valdemārs Ģinters atstāja Latvijas armiju un iestājās Latvijas Augstskolā (Latvijas Universitātē), lai studētu vēsturi. Augstskolā viņš iepazinās ar profesoru Maksi Ebertu – vienu no tā laika ievērojamākajiem arheologiem, kurš, atgriežoties darbā Kēnigsbergas Universitātē, aicināja uz turieni sev līdzi jauno zinātnieku. Makša Eberta vadībā Ģinters piedalījās arheoloģiskajos izrakumos Prūsijā, pie Berlīnes, ekspedīcijās Nīlas upes deltā, Memfisā un Sakarā, kā arī Pompejos un Herkulānā, vienlaikus papildinot zināšanas arī vairākos Eiropas muzejos.
Neilgi pēc savas doktora disertācijas aizstāvēšanas 1931. gadā (par skitu un sarmatu zobenu tipoloģiju) sākās strauja Ģintera arheologa un zinātnieka karjeras augšupeja. 1933. gadā viņu apstiprināja par Valsts Vēsturiskā muzeja (mūsdienās Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) direktoru, viņš strādāja arī par Pieminekļu valdes inspektoru (1933–1934) un docētāju Latvijas Universitātē un Mākslas akadēmijā. Neatņemama arheologa Ģintera darbības joma bija arheoloģiskās izpētes, vadot izrakumus Limbažu Buļļumuižas kapulaukā (1931), Daugmales (1935–1937), Mežotnes pilskalnos (1938–1939; 1942), Ābeļu "Jērcēnos" Latgalē un Īslīces "Ziedoņos" Zemgalē.
Tieši ar darbu Valsts Vēsturiskajā muzejā Rīgas pilī saistīta viena no visspilgtākajām Ģintera dzīves epizodēm. Otrā pasaules kara laikā nacistiskās Vācijas okupācijas varas iestādes izdeva rīkojumu sapakot un piespiedu kārtā evakuēt uz Vāciju vērtīgākos muzeja krājuma priekšmetus. Šo darbu uzņēmās veikt pieredzējušie muzeja darbinieki – Ādolfs Karnups, Mērija Grīnberga, Lūcija Vankina un muzeja direktors Valdemārs Ģinters, kas daļu no priekšmetiem pasargāja no izvešanas, slepus tos iemūrējot Rīgas pils pagrabos.
Ar Otro pasaules karu saistīta arī kāda cita Valdemāra Ģintera dzīves epizode, kas spilgti apliecina gan viņa valstisko stāju, gan augsto atbildības sajūtu un lielās darba spējas. Nacistiskās Vācijas okupācijas apstākļos Ģinters bija sācis darboties nelegālajā Latvijas Centrālajā padomē un kara beigu posmā aktīvi piedalījās Latvijas pretošanās kustībā Kurzemē. Viņš uzturēja kontaktus starp ģenerāļa Jāņa Kureļa grupu un Latvijas Centrālās padomes delegāciju Zviedrijā un kara gados darbojās ar pseidonīmu "Melnais doktors". Ģinters atmiņās rakstīja: "Tā sauktā Centrālā padome Rīgā ar Konstantīnu Čaksti, Verneru Tepferu un Bruno Kalniņu priekšgalā 1944. gada vasarā noorganizēja nelegālu satiksmi pāri jūrai ar Zviedriju. Rudenī visi pārcēlāmies uz Kurzemi. Pēc Čakstes un Kalniņa apcietināšanas Tepfers ar ģimeni jau pašā sākumā pārceļas uz Zviedriju, mani lūdzot turpināt bēgļu transporta kārtošanu. Toreizējos apstākļos šīs manas darbības posms bija visai dēkains. Visu laiku bija jāvairās no vācu SD un lauku žandarmērijas, kura tvarstīja t.s. "Zviedrijas braucējus". Tāpat bija jāsastopas ar krievu izpletņlēcēju grupām, kas operēja frontes aizmugurē, kā arī ar vietējiem sarkaniem partizāniem."
Par Valdemāra Ģintera sagūstīšanu bija izsludināta atlīdzība. Viņš tika notverts, tomēr izbēga, turpināja savu darbību un atstāja dzimteni tikai 1945. gada 8. maija rītā ar vienu no pēdējām laivām, kas sasniedza Zviedrijas krastus. Daudzas Latvijas iedzīvotāju ģimenes var būt pateicīgas Ģinteram par bēgļu kustības organizēšanu un glābšanu kara laikā.
Pēc Otrā pasaules kara aktīvi darbojies Latvijas Centrālās padomes Zviedrijas nodaļā Stokholmā, bet no 1949. gada līdz sava mūža beigām bija Latviešu nacionālā fonda priekšsēdētājs. Arheologa karjeru turpinājis arī Zviedrijā, kad no 1945. līdz 1954. gadam strādājis Zviedrijas Valsts vēstures muzejā Stokholmā, piedaloties arheoloģiskajos izrakumos Bergenā, Birkā un Helgo. Valdemārs Ģinters miris 1979. gadā Stokholmā, Zviedrijā.
Dzīvodams Zviedrijā, Ģinters ilgojās pēc savas dzimtenes Latvijas un tur palikušajiem radiniekiem un ģimenes locekļiem, tādēļ savas žaketes krūšu kabatā nēsājis maku, kurā vienmēr bijis ielocīts neliela izmēra sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs kā tuvs atgādinājums par Latviju.
