Arhitektūra un lielais ekrāns. 10 slavenas mājas kino vēsturē  (1)

Viena no, iespējams, atpazīstamākajām ēkām filmu vēsturē. Pēc Margaretes Mičelas slavenā romāna "Vējiem līdzi" ("Gone With the Wind", 1939) uzņemtajā filmā atbilstoši grāmatas sižetam jaunā Skārleta O'Hāra bezrūpīgi vada dienas Tarā – savu vecāku plantācijā Džordžijā. Taču mierpilno dzīvi drīz pārtrauc ASV Pilsoņu karš. Skārletas O'Hāras ģimenes māja filmā, līdzīgi kā tās galvenā varone, pārcietīs gan labus, gan ļoti grūtus laikus. Ēka veidota, ņemot par piemēru vairākus filmā attēlotā laika māju paraugus.

Kvazi-gotisko tumšo Beita māju, kas atpazīstama no filmas Psiho ("Psycho", 1960) ne sliktāk kā tās varoņi, filmas režisors, spriedzes meistars, Alfreds Hičkoks radījis, iedvesmojoties no slavenā amerikāņu mākslinieka Edvarda Hopera gleznas "House by the Railroad" (1925).

Beita mājai ir divi stāvi un pagrabs. Hičkoks acīmredzami ēkas plānojumu ir izmantojis kā analogu cilvēka psihei: vidējais līmenis ir saistīts ar ikdienas dzīvi, bēniņi kalpo par atmiņu glabātuvi, savukārt pagrabs glabā kādu tumšu zemapziņas noslēpumu.

Arpelu ģimenes māja franču komiķa Žaka Tatī filmā "Mans tēvocis" ("Mon oncle", 1958) ir ļoti moderna māja — tā ir patvērums neveiklā Īlo kunga mietpilsoniskajiem radiniekiem, taču izrādīsies tīrās šausmas viņam pašam. Bezpersoniskais modernisms Īlo kungam sagādās pamatīgas nepatikšanas: perfektajā mājā viņam uzbruks putekļu sūcējs, garāžā iespundēs automātiskās durvis, bet strūklaka izjauks viesības. Žaks Tatī ļoti komiskā veidā filmā atmasko modernisma absurdu: sakārtotais šeit robežojas ar perfekciju, komforts ar neērtībām, patvērums ar izraidījumu. Labi gan, ka tā ir komēdija un skatītājam par to visu jāsmejas.

Režisora Stenlija Kubrika pēc rakstnieka Stīvena Kinga romāna uzņemtajā filmā "Mirdzums" ("Shining", 1980) pamatā darbība risinās kādā sniega ieputinātā viesnīcā. Lai arī filmēšana lielākoties notikusi studijā Anglijā, pati viesnīca ir reāli eksistējoša ēka — viesu nams "Timberline Lodge", kas atrodas Oregona štatā ASV. Tiesa, interjers būvēts, par paraugu ņemot citu viesnīcu. Lai arī no sākuma viss izskatīsies skaisti — ģimene dodas vairākus ziemas mēnešus pieskatīt viesu namu, nebeidzamie gaiteņu labirinti, raibie paklāji un sarkanīgā gaisma kļūs par baisu filmas galvenā varoņa, kuru spēlē Džeks Nikolsons, nestabilā prāta metaforu.

Tā vien liekas, ka dažas ēkas ir kā radītas, lai tās uzņemtu kino. Franču režisora Žana Lika Godāra filmā "Nicinājums" ("Le mepris", 1963) Bridžitas Bardo spēlētā sekretāre un Mišela Pikolī scenārists atbrauc uz saulaino Kapri salu glābt laulību. Šeit viņi apmetas skaistā mājā ar skatu uz Tirēnu jūru. Mājas lēzenais jumts ir pelnījis, lai uz tā laiski laiku pavadītu 20. gadsimta 60. gadu viena no kino dīvām. Taču apkārtējā greznība un spožā saule tikai izgaismos Bardo varones nicinājumu pret neveiksmīgo vīru un viņa mazvērtības sajūtu. Villa Malaparte nosaukta tās pasūtītāja itāļu rakstnieka Kurcio Malapartes vārdā; viņš arī lielā mērā piedalījies pie modernās ēkas projektēšanas.

Hovardenda ir māju nosaukums, un ne velti tā saucas arī filma ("Howards End",1992) — tās varoņiem šī būs kaut kas daudz vairāk kā dzīves vieta, un par to jau arī stāsts. Attieksme pret Hovardendu atmaskos 19. un 20. gadsimtu mijas britu sabiedrības sociālās konvencijas, materiālismu un aizspriedumus. Filmas pamatā ir angļu rakstnieka E.M. Forstera tāda paša nosaukuma romāns. Aprakstītā kotedža balstīta uz Forstera bērnības dzīves vietas ēku Hertfordšīrā. Filmēšanas vajadzībām gan piemērota kāda Edvarda ēras efeju un glicīniju ieskauta kotedža Oksfordšīrā.

Alfreda Hičkoka pirmajā ASV uzņemtajā filmā "Rebeka" ("Rebecca", 1940) pēc Dafnes di Morjē tāda paša nosaukuma romāna gotiskās ēkas attēlojums atklāj režisora spēju radīt smalku psiholoģisku spriedzi. Jaunā sieva pēc apprecēšanās nonāk Manderlejā - vīra milzīgajā savrupmājā. Mītne, kas sākotnēji varonei izskatās pēc sapņa, pamazām atklāsies kā draudīga baisu noslēpumu glabātāja. Mīklainie gaiteņi, lielie logi, vējā plīvojošs aizkars.. kalpos kā ceļazīmes aizvien satraucošākam varones pārdzīvojumu maršrutam.

Kā zināms, Džeimsa Bonda sēriju sliktie varoņi parasti mīt modernās vai pat futūriskās celtnēs. Viena no atpazīstamākajām Bonda filmu ēkām ir redzama filmā "Dimanti ir mūžīgi" ("Diamonds Are Forever", 1971). Mājā ar kupolveida jumtu, liektām sienām un skaistu baseinu slēpjas miljonārs Vilars Vaits. Šī māja nav kino radīta fikcija. Tā sauktā Elroda ēka atrodas Kalifornijā, un to ir projektējis amerikāņu arhitekts Džons Lotners. Māja liek domāt, ka ne tikai aģentam 007 ir izsmalcināta gaume, bet arī viņa pretiniekiem. Vismaz attiecībā uz arhitektūru.

Filmā "Dienasgrāmata" ("The Notebook", 2004), kas ieņēmusi stabilu vietu Valentīndienas filmu repertuārā, mājai ir ļoti svarīga loma. Lai arī filmas sižets aptver vairākus gadu desmitus, visi notikumi vairāk vai mazāk būs saistīti ar vienu māju. Vispirms jau tā iemiesos Raiena Goslinga varoņa Noa jaunības sapni ("balta māja ar ziliem slēģiem"), pēc tam tā pierādīs viņa spēju sapni pārvērst īstenībā, kas — kā jau tas romantiskā filmā pienākas, patiešām arī līdzināsies sapnim. Bet, ja par realitāti, tad kā "sapņu mājas" paraugs filmā izmantota kāda tipiska 18.gadsimta beigu plantācijas ēka Dienvidkarolīnā.

Kad ģimene atstāj astoņgadnieku vienu pašu mājā, kuru ir iekārojuši garnadži, sākas pilnīgs haoss. Lielā māja šajā filmā tiek izmantota kā spēļu laukums, kurā notiek pakaļdzīšanās, izjokošana, biedēšana un, protams, izdemolēšana. Galvenā varoņa Kevina trumpis ir tas, ka viņš, atšķirībā no zagļiem, pārzina katru mājas stūrīti, kā nekā viņš tajā dzīvo. Filmas beigās šī māja pilda savu galveno uzdevumu — visa ģimene kopā tajā svin Ziemassvētkus, māja atkal ir kā miera osta, it kā nekas nebūtu noticis. Filma "Viens pats mājās" ("Home Alone", 1990) tikusi uzņemta reālā piecu guļamistabu ģimenes mājā netālu no Čikāgas.